Kristība un Svētais Vakarēdiens nav viens un tas pats

Kā luteriskajiem teologiem mums ir jāseko savā teoloģiskajā domāšanā, kā arī pamācībās un sludināšanā Augsburgas ticības apliecībai un nekad nav jābalstās uz kādu vispārēju mācību par žēlastības līdzekļiem vai sakramentiem, bet katrs žēlastības līdzeklis ir jāaplūko pats par sevi savā vienreizībā: Evaņģēlija sludināšana, Kristība, grēksūdze un absolūcija, altāra sakraments.

Tikai tad mēs būsim spējīgi saprast Dieva žēlastības bagātību, to ceļu daudzveidību, kādā Dievs pie mums nāk, un to īpašo, kas ir katrā atsevišķā žēlastības līdzeklī, un tā nonākt pie pareizās šo līdzekļu “lietošanas” (skat. atsevišķo iedaļu secību Augsburgas ticības apliecībā un grēksūdzes ierindošanu starp Kristību un Svēto Vakarēdienu Mazajā katehismā).

Ja mēs mēģināsim vilkt paralēles starp Kristībām un Svēto Vakarēdienu un domāt, ka tas, kas ir pareizs vienam sakramentam, būs pieņemams arī citiem, var tas novest tikai pie maldiem. Tā ekumeniskajā kustībā pat luterāņi atkal argumentē: tā kā baznīcas savstarpēji atzīst Kristību, tām ir savstarpēji jāatzīst arī Svēto Vakarēdienu. No “Kristības kopības” izriet “Vakarēdiena kopības” nepieciešamība. Bet Kristība un Svētais Vakarēdiens, lai arī cik neizmērojami liels katrs šis sakraments nebūtu un kā tie arī nesaistītos kopā (1.Kor.10:1; sal. arī ar senbaznīcas paradumu Lieldienu naktī pat viduslaiku baznīcā bērniem tūlīt pēc Kristības dot Vakarēdienu, vismaz konsekrētā vīna veidā), nav tomēr viens un tas pats.

To, kas ir altāra sakraments, mums pasaka pats Kungs; kas ir Kristība – mēs uzzinām no Viņa apustuļa. To, kad tika iestādīts Svētais Vakarēdiens, mēs uzzinām no iestādīšanas vārdiem. Kristības iestādīšana pēc vispārējā senbaznīcas uzskata, arī Lutera (“Kristus, mūsu Kungs, nāca uz Jordānu”), ir notikusi tad, kad Tas Kungs pats lika Jānim sevi nokristīt (“Tā viņš gribēja mums iedibināt mazgāšanu”), un nav identiska ar Kristības pavēli. Kristība tika izpildīta apustuļu laikā ar vārdiem “Jēzus vārdā” (piem., Ap.d.2:38; 10:48; 19:5; sal. Mt.28:19, Kristības pavēli pēc Eizēbija Nestles pētījumā; 1.Kor.1:13), vēlāk ar Trīsvienības formulu.

Kristības izpildīšanu apustuļi bieži uzticēja citiem, un tā nav sakramenta nonicināšana, ja Pāvils saka, ka Tas Kungs nav viņu sūtījis kristīt, bet sludināt Evaņģēliju. Pie visām īstenošanas iespējām Kristība tomēr ir un paliek atdzimšanas mazgāšana, pilnīgs sakraments, kam nav vajadzīgs nekāds papildinājums caur konfirmāciju, kā to šodien anglikāņu teoloģija ne bez panākumiem iesaka protestantiskajām baznīcām. Mēs nevaram šeit iedziļināties jautājumā par to, kas šodien atsevišķās draudzēs būtu jāsaka par Kristību.

Man šķiet, ka Bībeles stundās un sprediķos jānotiek tik ļoti nepieciešamajai apmācībai par šo sakramentu pēc Jaunās Derības tekstiem, kas stāsta par Kristību. Bez tam priekšlasījumos un pārrunās būtu jāapskata ceturtā Lielā katehisma daļa. Jo sevišķi svarīgs ir bērnu Kristības jautājums. Mums ir skaidri jāapzinās, cik nezinoša ir šodien luteriskās baznīcas jaunākā paaudze. Mēs to pārāk maz novērtējam, ka reliģijas vai konfirmandu apmācības, vai svētdienas skola vairāk nespēj dot to, ko agrākās paaudzes zināja ģimenēs no Bībeles lasīšanas un no tā, ko iemācīja dievbijīgi vecāki.

Šodien laika prasība luteriskajai baznīcai ir atkal kļūt par mācošu baznīcu. Romas baznīcas, sektu un komunistu panākumi būtībā balstās nemitīgā mācīšanā. Un mūsu draudzes ir izsalkušas pēc mācības vairāk, nekā mēs domājam.

Kāpēc mēs nedodam maizi, kas tām ir vajadzīga? Cik bieži rodas iespaids, kristot draudzes vai maza pulciņa priekšā: te notiek opus operatum. Kurš no klātesošajiem zina, ka šeit notiek izšķiršanās par kāda cilvēka dzīvību un nāvi, svētlaimību un pazudināšanu, jo sakraments iesniedzas mūžībā? Vai mūsu draudzēm ir skaidrs, ka tām ir visā nopietnībā jālūdz par jaunnokristītajiem?

Luters uzskatīja, ka tāpēc pazūd tik daudzi nokristītie, ka ir pietrūcis šo aizlūgumu. Vai šo aizlūgumu ievērošana nebūtu šodien tik pasaulīgo krustvecāku funkciju atjaunošanās sākums? Vai mēs patiešām domājam, ka mūsu draudzes locekļi no pāris sasteigtām konfirmandu stundām, kuru noslēgumā tiek runāts par sakramentiem, kam pēc taisnības būtu jānosaka viss konfirmandu apmācību saturs, paņems sev līdzi tik daudz, ka varēs pārtikt no tā visu dzīvi un ik dienas atgriezīsies pie savas Kristības?