Kristība vai Krustabas ? … vai tur kaut kas atšķiras?

Krustabas bija pirmais lielais mūža gods, kurā jaundzimušam tika dots vārds. Vārda došana apliecināja bērna uzņemšanu dzimtā. Nosaukums «krustabas» atvasināts no vārda «krusts», jo tam ir liela nozīme vārda došanas rituālā — zvērot pret krustu, kūmas solās sargāt bērnu.

Latviešiem krusts bija pazīstams kā svētības, aizsardzības un patvēruma zīme. Paražu aprakstos sastopamies ar informāciju, ka krustabas rīkotas devītajā dienā pēc bērna piedzimšanas.

Latviešu seno krustabu dalībnieki:

pāde — krustāmais bērns;

dižais kūma jeb vedējs — krusttēvs;

dižā kūma, vārda kūma jeb vārda doša — krustmāte;

nesējīša — bērna nesēja, aukle;

mazās kūmas jeb sānu kūmas — citi radi;

liecinieki jeb krustabnieki — pārējie krustabu viesi;

māte un tēvs — krustāmā bērna vecāki.

Kūmas

Krustabu paražu galvenie izpildītāji bija dižie kūmas. Viņu izvēle bija sevišķi svarīga, jo, bērnam zaudējot vecākus, dižie kūmas kļūst par bērna aizbildņiem. Tāpēc par bērna krustmāti un krusttēvu izraudzījās cilvēkus, kas godam var aizstāt vecākus, pozitīvi ietekmēt bērna attīstību. Uzskatīja, ka bērns pēc rakstura līdzināsies krustvecākiem, tāpēc izvēlējās godīgus, čaklus un iznesīgus cilvēkus ar labu slavu. Ticēja, ka dažādas kūmu darbības var ietekmēt bērna dzīvi. Piemēram, kūmas vilka greznas drēbes, lai pādei būtu grezna dzīve. Lika rakstainu villaini, lai pāde augtu liela rakstītāja, grāmatu lasītāja. Dēlam aicināja divus krusttēvus un vienu krustmāti, meitai — divas krustmātes un vienu krusttēvu.

Krustabu norise

1. diena

Jau no paša rītā sētā sabrauc krustabu viesi — grezni ģērbušies, līdzi ciema kukulis un dāvana bērnam. Krustabu gods iesākas ar ātro mielastu, kurā dod tikai baltu ēdienu (pienu, sieru, baltmaizi), lai pādei būtu laba, gaiša nākotne. Arī sarunās risina tikai gaišas valodas, lai bērns izaugtu dižens. Viesi ap galdu sastājas cieši kopā, lai bērnam augtu cieši un līdzeni zobi, kā arī cenšas ātri paēst, lai bērns būtu čakls.

Pādi saģērbuši krustāmās drēbēs, kūmas sēžas goda ratos un brauc meklēt bērnam vārdu, ko atrod Māras baznīcā (svētvieta dabā). Bērna vecāki līdz nebrauc. Bērna autiņos parasti iesēja trīs lietas: maizi, sāli un naudu, lai viņam dzīvē nebūtu jācieš trūkums. Vēlāk sāls vietā lika grāmatas lapu, lai bērns būtu gudrs. Māras baznīcā dzimta lemj, kurš būs pādes vedējs pie krusta un kura kūmas vārdu bērns iegūs. Seko vārda došana pie krusta, kur dižie kūmas ar zvērestu apsolās gādāt par bērnu.

Kur, ļautiņi, jūs bijāt? — Mēs bijām baznīcā,
Vienu mazu dvēselīti pie krustiņa zvērējām.

No Māras baznīcas pārbraukuši, dziedādami kūmas svinīgi nes jauno dzimtas locekli no pagalma istabā, kur bērna vecāki un citi mājinieki tos jau ar nepacietību gaida. Kad bērns ir ienests istabā, atklāj viņa vārdu.

Pirms krustabu mielasta, dažreiz arī mielasta laikā kūmas aicina cits citu uz pādes dīdīšanu. Tā ir raksturīga krustabu deja, ko izpilda kūmas ar bērnu rokās. Pādi dīdot, katrs kūma dzied vai saka bērnam savu novēlējumu.

Krustabu pirmā diena nobeidzas ar mielastu, kur atkal galdā liek baltus ēdienus, lai bērnam būtu gaiša dzīve. Dzeršanai ir darīts alus. Pirms mielasta krustmāte ņem baltas maizes klaipu, to pārlauž un izlūdz Dieva svētību. Mielasta laikā pādei vēlē laimi, jauku un bagātu dzīvi, labus tikumus, gudrību un veselību.

2. diena

Otrā krustabu dienā kūmas gādā bērnam šūpuli. Krusttēvs ir atbildīgs par šūpuļa darināšanu, krustmāte rūpējas par šūpuļa iekārtošanu un izgreznošanu. Simboliski bērna likšana šūpulī — vietas ierādīšana dzimtas kopībā. Šūpulis sastāv no trīs daļām: līksts, auklām un bērna guldīšanai piemērota viegla groza. Istabā, saulainā vietā pie loga, līksti piestiprina pie griestiem un tievajā galā ar četrām auklām pakar šūpuli. Vispirms bērna vietā šūpulī liek akmeni, lai piemānītu skauģus un novērstu ļaunumu no bērna. Pēc tam māte šūpulī ieliek dāvanu — ziedu un tikai tad gulda bērnu.

Seko galvenā pādes apdāvināšana jeb veltīšana, ko veic kūmas un citi krustabnieki, pēc kārtas iešūpojot bērna šūpuli un dziesmā izsakot savas dāvanas vērtību un labumu. Krustēvu aicina pirmo, viņš dod naudas gabalu. Krustmāte pādei dāvina kreklu, villaini vai kādu citu apģērbu. Ja dižie kūmas bagāti, pādei dāvina aitu, zirgu vai govi. Pēc krustmātes bērnu apdāvina sānu kūmas un liecinieki. Apdāvināšanas laikā krustabnieki dzied, uzslavēdami devīgos un zobodami skopos.

Līdz ar to tuvojas krustabu nobeigums un krustabniekiem tiek dots mājiens, ka laiks posties uz mājām. Atvadoties kūmas ar vairākām izdarībām vēl visai sētai un tās iedzīvotājiem laimi un labklājību. Viena no tām — nātru izmīdīšana pagalmā. Šķiroties no bērna, dižās kūmas dzied šūpļa dziesmu, ar ko piekodina pādei gulēt mierīgi un netraucēt mātes miegu. Mājas tēvam un mātei kūmas vēl Dieva palīdzību.

Materiāls sagatavots, izmantojot grāmatu «Latviešu tautas dzīvesziņa. 3 godi.»

[Pārpublicēts no Apollo]