Kristības iedarbība grēku piedošanai: ticības apliecības un liturģija

Lai gan mums pašreiz pazīstamā Apustuļu ticības apliecība tiek datēta dažus gadsimtus pēc Nīkajas ticības apliecības, kura tika izveidota 381. gadā Konstantinopolē, kāds no tās agrīniem variantiem, kas satur izteikumu “grēku piedošana”, bija pazīstams Romā jau otrā gadsimta vidū.

Noteiktas Jaunās Derības vietas (1.Pēt.3:18–22 un Rom.6:4) norāda, ka šīs ticības apliecības priekšteces bija Kristības liturģijas sastāvdaļas jau senākajās apustuliskajās baznīcās.

Saistībā ar Kristības un Eiharistijas rituāliem radās mūsu Jaunās Derības raksti; tādējādi šie sakramenti bija minēto dokumentu vēsturiskais konteksts. Šīm agrīnajām liturģijām bija apustuliska izcelsme, tās bija atvasinātas no Jēzus mācības un atbalsoja pašu apustuļu sludināšanu. Tādējādi Kristības saturs kristītajam nebija nekas jauns un ieveda viņu tajā realitāte, kuru saturēja viņam sludinātā vēsts. Dievs, kas bija upurējis Savu Dēlu un kuru saturēja viņam sludinātā vēsts. Dievs, kas bija upurējis Savu Dēlu un apveltījis Viņu ar Svēto Garu, ieveda ticīgo trinitārajā realitātē ar Kristības Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā palīdzību. Dievs ne tikai piešķīra Kristībai autoritāti, bet caur to iedarbojās uz ticīgo. Sākot no agrīnā apustuliskā laika, Kristība, grēksūdze, ticība un grēku piedošana veidoja nešķiramu vienību. Mūsu Nīkajas ticības apliecība sākotnēji ir lietota saistībā ar Kristību. Tā ir atrodama Austrumu baznīcas Eiharistijā jau 318. gadā.*

Rietumos devītajā gadsimtā Kārlis Lielais ieviesa šo ticības apliecību Eiharistijā. Luteriskajās ticības apliecībās ir iekļauta sākotnēji Kristībā un vēlāk Eiharistijā lietota ticības apliecība. Tātad īstenībā luteriskās baznīcas konfesionālās dzīves avots ir meklējams Kristībā. Ticības apliecības apliecināšana katru svētdienu Svētā Vakarēdiena dievkalpojumā izsaka to, ko kristieši jau ir apliecinājuši savā Kristībā.**

Ticības apliecināšana nozīmēja, ka Kristība joprojām nosaka ticīgā dzīves kritērijus, pamatu un saturu. Šādu tradicionālajā liturģijā saglabāto ticības apliecību pamatā ir atziņa, ka ticīgais pieņem par patiesu to, ko Dievs atklāj. Ar to ir saistīta vēl svarīgāka atziņa, ka viņš arī paliek savā Kristībā. Kad ticīgais saņem Kristus miesas un asiņu sakramentu, viņš nepamet Kristību aiz sevis. Tieši otrādi, Kristība ir nepieciešams priekšnoteikums un prasība, lai saņemtu Svēto Vakarēdienu. Tāpēc, ka kristietis ir kristīts, viņš ir spējīgs pieņemt Kristus aicinājumu piedalīties Viņa miesas un asiņu sakramentā.

Šis princips ir licis dažiem luterāņiem pārdomāt senbaznīcas paražu dot bērniem Svēto Vakarēdienu, kas joprojām ir populāra Austrumu pareizticīgajā baznīcā.***

Viens sakraments neaizvieto citu, bet katrs sagatavo, paredz un pievienojas citiem. Piedalīšanās Svētajā Vakarēdienā arī ir apliecinājums, ka tie, kas to saņem, ir kristīti. Liturģijas sakramentālajā dziļumā ir klāt Kristus. Priekšstats, ka konfirmācija vai bikts ir nepieciešama vai piešķir citu žēlastības veidu, iznīcina to skramentālo vienību starp Kristību un Svēto Vakarēdienu, kura ir baznīcas pamatā un nosaka tās definīciju. Kad pirms Svētā Vakarēdiena tiek sūdzēti grēki, tā nav izolēta darbība, bet gan saistāma ar Kristību. Grēksūdze un absolūcija, kas pieder pie luterāņu dievbijības un liturģiskās prakses, iegūst nozīmi tad, kad tā parāda Kristības būtību un spēku. Kristība ir vairāk nekā vēsturisks brīdis ticīgā dzīvē: tā ir realitāte, kurā viņš dzīvo. Kristības drošība, ka grēki ir piedoti, nav atmiņas par kādu pagājušu notikumu, bet gan ticīgā pašreizējās situācijas apraksts.

Kā raksta Luters:

Tā mums ir jāsaprot Kristība un jālieto tā kā mierinājums un stiprinājums, kad grēki un sirdsapziņa mūs apgrūtina, lai sakām: “Es taču esmu kristīts; bet, ja esmu kristīts, tad man arī apsolīts, ka tapšu svēts un iemantošu mūžīgo dzīvošanu dvēselei un miesai.

Šī ticība vai apliecinājums, kas ir Kristības ievads, gūst skaidru un pastāvīgu izpausmi ticības apliecināšanā, īpaši Svētā Vakarēdiena liturģijas laikā. Šo ticības apliecību izņemšana no liturģijas ne tikai norādītu, ka tajās saglabātā doktrīna netiek pilnībā novērtēta, bet arī to, ka Kristības aktuālā nozīme ticīgā cilvēka dzīvē ir pazaudēta. Līdz ar ticības apliecību jebkura Svētās Trīsvienības pieminēšana liturģijā atspoguļo baznīcas kā kristīto kopības ticību. Viscaur Jaunajā Derībā ir atrodamas šādas atsauces uz Kristību, un to iekļaušana mūsu liturģijā norāda uz pēctecību starp apustuļu un mūsu laikmetu. Skaidrs, ka Trīsvienības piesaukšanas (“Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā”) izcelsme izriet no pavēles kristīt. Arī citas atsauces uz Trīsvienību norāda uz Kristības realitāti, kurā baznīca dzīvo un kalpo. “Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība, un Svētā Gara sadraudzība” (2.Kor.13:13) diez vai norāda uz kaut ko citu kā Kristību.

** – Lai gan Apustuļu ticības apliecība tiek uzskatīta par Kristības ticības apliecību, bet Nīkajas ticības apliecība – par Eiharistijas ticības apliecību, otrā ir cēlusies no pirmās. Šis ir vairāk liturģisks, nevis teoloģisks iedalījums, jo gan viena, gan otra apliecība var tikt lietota Eiharistijā. Kristībai nav nepieciešams nekas vairāk kā Svētajam Vakarēdienam.

*** – Gan Romas katoļu, gan Austrumu pareizticīgā baznīca uzskata Kristību, konfirmāciju (iesvaidīšanu) un Eiharistiju par iniciācijas sakramentiem. Parasti katoļi pēdējos divus attiecina uz vecākiem bērniem vai pieaugušajiem. Austrumu pareizticīgie sniedz visus trīs sakramentus zīdaiņa vecuma bērniem. Pašreiz luterāņu starpā tiek izvirzīts jautājums, vai Svētais Vakarēdiens jādod kristītiem bērniem. To pamato apstāklis, ka Jaunajā Derība un senajā baznīcā šie sakramenti sader kopā. Pret bērnu pielaišanu pie Svētā Vakarēdiena tiek lietoti tādi argumenti kā apzinātas ticības trūkums vai bērna nespēja sevi pārbaudīt. Līdzīgus argumentus lieto baptisti, lai noliegtu Kristību. Arguments, ka Svētajā Vakarēdienā sniegtais ir pieejams Kristībā, nesaskata katra sakramenta unikālo raksturu, un tad jau arī pieaugušie varētu izvairīties no Svētā Vakarēdiena saņemšanas. Diez vai šāda prakse tiks ieviesta luterāņu starpā, lai gan dažās baznīcās komunikantu vecums ir samazināts.