Kristības nepieciešamība un izņēmumi

Kristība nepieder pie tām doktrīnām, ko mūsu teologi sauc par primārajām fundamentālajām doktrīnām, nedz arī pie Evaņģēlija pasludinājuma. Tas nozīmē, ka pat tādi cilvēki, kas nav kristīti un par Kristību nekad nav dzirdējuši, var tikt pestīti bez pilnīgas un pareizas Kristības izpratnes, lai gan noteiktos gadījumos Kristības trūkums var nest lāstu.¹

Doktrīna par Kristību ir papildinājums kristoloģijai, bez kuras to nevar saprast. Kristībā ir klātesošs un ticīgajam pieejams Kristus, tas ir, Viņa dievišķā un cilvēciskā persona un Viņa atpirkšanas darbs. Kristības notikumā Kristus ir pieejams ticīgajam un ticīgais – Kristum. Kristus ir iemantojis mums pestīšanu, un Kristībā Viņa iemantotā pestīšana mums ir pieejama. Bez Kristus sakramenti, ieskaitot Kristību, nav neatkarīgi un autonomi. Kristības doktrīna ir kristoloģija darbībā, jo caur to darbojas Kristus, lai dotu Sevi ticīgajam. Sakramenti ir vairāk nekā tikai rituāli ar dievišķu mandātu, kas kristiešu kopībai nodrošina ārējo struktūru; šāds uzskats nebūtu nekas cits kā ceremoniālais legālisms, ar kura palīdzību ticīgie rituālās darbībās mēģinātu izpelnīties Dieva labpatiku.

Lutera izteikums – “es esmu kristīts!” – norāda, ka Dievu var atrast vienīgi Kristū, bet tas izsaka arī viņa pilnīgo uzticību Kristum. Kristība un Kristus nav divi dažādi mērķi, kas, savstarpēji konkurējot, cenšas iegūt ticīgā lojalitāti, bet gan tikai viens. Šī pilnīgā ticība Kristum nozīmē, ka Kristus netiek meklēts bez sakramentiem, no kuriem Kristība ir pirmā, kur ticīgais Viņu sastop. Šīs saiknes starp Kristu un Kristību nepieciešamību neapzinās lielākā daļa reformātu protestantu, un nav jābrīnās, ka viņi vilcinās kristīt savus bērnus vai daudzos gadījumos vispār nekrista. Bērnu nekristīšanai ir dažādi iemesli. Netiek kristīti nekristiešu bērni, kā arī to bērni, kuri nepazīst šo praksi vai ir pret to; citi kļūst par abortu un bērnu slepkavību upuriem; vēl citi piedzimst nedzīvi vai mirst neilgi pēc dzimšanas. Ja senās pasaules noziegums bija bērnu slepkavības, tad modernās pasaules noziegums ir plaši izplatītie aborti. Ziemeļamerikā dominē baptistu un pentakostāļu baznīcas, un tās sāk izplatīties arī Dienvidamerikā. Tādēļ pat lielās kristiešu kopienās bērni paliek nekristīti. Pieaugot sekulārismam, pat visā Eiropā, kur zīdaiņu Kristība bija parasta prakse, tā tagad bieži tiek atstāta novārtā. Tikpat postoša ir ateistiski marksistiskās filozofijas paliekošā ietekme zemēs, kur komunistu ideoloģija tika politiski uzspiesta. Šeit lielākā daļa iedzīvotāju vairs neapzinās sevi kā kristiešus un neko nezina par kristietības mantojumu. Vecāki, kas nekristī savus bērnus, visbiežāk tā rīkojas savas nezināšanas dēļ, bet tas nemazina šīs nevērības nopietnās sekas bērniem. Vēl nopietnāka problēma ir aborti, jo te ir iesaistīta pašas mātes tīša vēlēšanās nogalināt bezpalīdzīgu bērnu, savas miesas augli. Nav nemaz tik daudz apzinātu noziegumu, kur būtu iesaistīts tik liels skaits līdzdalībnieku.

Saskaroties ar tik lielām morālām un teoloģiskām problēmām, baznīca nešķiro bērnus, aizlūdzot par šiem bērniem viņu dzīvē un nāves stundā, īpaši, ja viņi zaudē savu dzīvību abortu veicēju rokās. Kristus ir jaunais un pēdējais Ādams, no kura ir cēlusies visa cilvēce, un, kad Viņš kļuva par bērnu (iemiesojoties), Viņš visus bērnus ietvēra Savā pestīšanā. Sprediķošanai par šādu bērnu nolādēšanu nav vietas baznīcas Evaņģēlija pasludinājumā, un tas neko labu nenes. Tomēr baznīcai ir jāsaskaras ar bērnu pestīšanas jautājumu un savā teoloģijā jāmēģina sniegt uz to atbildi. Baznīca, kas pieļauj, attaisno vai pat dažos gadījumos finansiāli atbalsta abortus, dzīvo pretrunā ar sevi, kad tā formulē savu teoloģisko nostāju par nekristītu bērnu pestīšanu. No otras puses, baznīcai, kurai ir pilnīgi sakramentāla Kristības izpratne un kura joprojām lūdz par nekristītu bērnu pestīšanu, būtu konsekventi jāpretojas abortiem. Aborti neļauj bērniem piedzimt, kā arī pēc tam piedzimt no augšienes ar Kristību.² Viņiem tiek liegta gan dzimšana, gan atdzimšana.

Bērni, kas mirst ārpus baznīcas bez ticības un Kristības, ir jāuztic Dievam, kurš tiesās lielus un mazus (Atkl.20:12). Pīpers raksta:

Neticīgo bērniem mēs neriskējam dot šādu [pestīšanas] cerību. Šeit mēs nonākam pie Dieva neizdibināmajām tiesām (Rom.11:33).

Iespējams, ka Dievs nesauks pie atbildības bērnus, kas bezpalīdzīgi mirst no nodevīgas rokas. Abortos cietušajiem bērniem ir piemērojams tas, ko Luters saka par Israēla nekristītajiem bērniem:

Lai gan bērni nes sev līdzi iedzimtu grēku, ko mēs saucam par pirmgrēku, vienalga ir svarīgi, ka viņi nav pastrādājuši nevienu grēku pret Bauslību. Tā kā Dievs pēc dabas ir žēlsirdīgs, Viņš neļaus viņu stāvoklim pasliktināties tādēļ, ka viņi nebija spējīgi saņemt apgraizīšanu Vecajā Derībā vai Kristību Jaunajā Derībā.

Viedoklis, ka visi bērni, kuri mirst bez Kristības, iet pazušanā, būtībā ir kristianizēts maniheisma paveids, kas Dievam vienlaicīgi piedēvē labus un ļaunus motīvus. Sūtīšana fiziskā nāvē automātiski nestu līdzi mūžīgo nāvi. Luterāņu nostāja nav tāda.³ Domājot par nekristīto bērnu likteni, var palīdzēt piezīmes Lutera Lekcijās par 1. Mozus grāmatu par Israēla bērniem, kas mira bez apgraizīšanas, ieskaitot visas meitenes. Ir vērts pieminēt baznīcas dziesmu un liturģisko tradīciju, pēc kuras Hēroda nogalinātie bērni tiek uzskatīti par martīriem.⁴ Šie mazie martīri visi nebija ticīgo bērni. Tieši pretēji, viņu nāve bija sods viņu vecākiem, tāpat kā pirmdzimto bērnu nāve Ēģiptē.⁵ Tādējādi luterāņu nostāja ir jāatšķir no kalvinistu doktrīnas par izredzēšanu, kur Dievs ticīgo bērniem pievērš īpašu uzmanību, kāda tiek liegta citiem bērniem.

Gadījumi, kad kristiešu bērni piedzimst nedzīvi vai mirst neilgi pēc dzimšanas, izraisa jautājumu par mācītāja pastorālajiem pienākumiem pret sērojošajiem vecākiem. Reformātu ideja, kuru klasiski formulējis Kalvins, ka šie bērni, pateicoties piedzimšanai no kristīgiem vecākiem, ir jau ietverti derībā, izriet no nepareiza uzskata par to, kas ir derība. Neskatoties uz šo kļūdaino uzskatu, aktīvu kristiešu bērniem ir priekšrocības, kas gan nav mantotas piedzimstot, bet iegūtas, pateicoties saskarei ar Dieva vārdu. Melanhtons šo nostāju izklāsta Apoloģijā:

Nav apšaubāms, ka pestīšanas apsolījums attiecas arī uz bērniem. Taču tas neattiecas uz tiem, kas ir ārpus Kristus baznīcas, kur nav ne Vārda, ne sakramentu, jo Kristus valstība pastāv tikai ar Vārdu un sakramentiem.

Šādi bērni, pateicoties saviem vecākiem, nonāk Dieva vārda ietekmē un tiek veltīti Dievam ar draudzes lūgšanu palīdzību. Pat pirms dzimšanas šie bērni dzird Evaņģēliju un tic. Kā norāda Pīpers, gadījums ar Jāni Kristītāju “neiedibina likumu, kuram mums būtu jāseko; tomēr tas neapšaubāmi pierāda, ka Svētajam Garam ir spēks radīt bērnos ticību”. Luteram nebija grūtību izmantot piemēru ar Jāni Kristītāju, lai parādītu, ka bērni patiešām tic, pirms viņi ir dzimuši. Dieva vārds, kuru izrunā parasts kristietis, nav mazāk iedarbīgs kā tad, ja šo vārdu izrunā Dieva māte. Kad luteriskās ticības apliecības apgalvo, ka starp Kristību un ticību ir nepieciešama saistība, tas nenozīmē, ka ticība, pat bērniem, ir iespējama vienīgi caur Kristību.⁶ Kad Bohēmijas brāļi apgalvoja, ka bērni ir jākristī, pamatojoties uz viņu ticību nākotnē (šī nostāja ir populāra reformātu un dažu luterāņu starpā), Luters uzstāja, ka ticībai ir jābūt klāt pirms Kristības vai Kristības laikā.⁷

Kristības nozīmīgums pestīšanas plānā ir skaidri redzams, jo Kristība ir iekļauta Augsburgas ticības apliecības 2. artikulā, kas runā par iedzimto grēku:

Mūžīgā pazušana ir liktenis tiem, kas neatdzimst Kristībā un Svētajā Garā.

Šī Augsburgas ticības apliecības stingrā nostāja par Kristības nepieciešamību šķiet pretrunā ar apgalvojumu par to nekristīto pestīšanu, kuri dažos gadījumos ir apliecinājuši savu ticību, bet citos gadījumos pat uz to nav bijuši spējīgi. Šie izņēmumi, ja tie tiešām ir izņēmumi, ir ļāvuši dažiem uztvert Kristību ne īpaši nopietni vai pat uzskatīt, ka tā īstenībā nav nepieciešama. Šajā sakarā bieži tiek citēta vieta par mirstošo laupītāju [latv. Bībelē “ļaundari”], kuram Jēzus apsolīja pestīšanu (Lk.23:42–43). Agrīnajā baznīcā uzskatīja, ka katehūmeni, kas mira martīra nāvē, ar šīs nāves palīdzību ir kristīti. To sauca par “asins Kristību”. Jautājums par nekristītiem bērniem ir citāda problēma. Ir jānodala kristiešu un nekristiešu bērni, lai gan luterāņi nav pārņēmuši reformātu uzskatu, ka kristiešu bērniem ir derībā iemantotas tiesības, pateicoties viņu vecākiem. Romas katoļi tradicionāli ir uzskatījuši, ka Kristība bez jebkādiem nosacījumiem ir nepieciešama zīdaiņu pestīšanai, neskatoties uz viņu vecāku ticību. Tie, kuri nomira bez Kristības, ieguva tiesības uz nedaudz mazāku svētlaimi vietā, kuru sauca limbus infantium, un nevis pašās debesīs. Iespējams, ka ticība limbus infantium mūsdienu Romas baznīcā ir samazinājusies⁸, bet šī konstrukcija bija mēģinājums samierināt baznīcas ticību diezgan lielajai bērnu morālajai nevainībai ar baznīcas mācību par Kristības absolūto nepieciešamību. Lielāka uzmanība jāpievērš baptistu baznīcām, kuru locekļi atstāj bērnus nekristītus, jo viņi uzskata, ka tikko dzimuši un mazi bērni neatbilst Kristības prasībām. Mūsdienu baptisti nav tieši pēcteči reformācijas laika anabaptistiem, bet līdzdala viņu vēršanos pret zīdaiņu Kristību.

Reformācijas laikā gandrīz visi kristieši bija kristīti kā zīdaiņi, un jautājums par katehūmeniem, kurus gatavoja Kristībai, nebija īpaši svarīgs. Kad mūsu ticības apliecības runā par Kristību, tās domā zīdaiņu Kristību, lai gan Lielais katehisms uzskata Kristību par tādu sakramentu, kas aptver visu dzīvi:

Tādēļ ikvienam kristietim visu mūžu Kristībā pietiek, ko mācīties un vingrināties.

Luterāņu teoloģija nošķir to, kas ir nepieciešams, no tā, kas ir absolūti nepieciešams. Kristība ir nepieciešama, bet ne absolūti nepieciešama. Luters, komentējot Mk.16:16: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts,” nepārprotami saka:

Turklāt ir nopietni un stingri pavēlēts, ka mums jātop kristītiem, citādi netapsim pestīti.

Šis apgalvojums ir vērsts pret anabaptistiem, kuri uzskatīja, ka ticība bez Kristības ir pietiekama. Luters īpaši  uzsver, ka “bez ticības Kristība ir veltīga”, bet viņš liek uzsvaru uz Kristības dievišķo izcelsmi, kas ir ietverta dievišķajā pavēlē. Pretoties Kristībai nozīmē nicināt Dievu. Luters neliek Kristību vienā līmenī ar ticību, un ir jānoliedz jebkura doma, ka tās ir līdzvērtīgas pestīšanas darbā. Ticība nav uzslavas cienīgs darbs. Par vārdiem “kas tic” Luters raksta:

Tie izslēdz un atmet visus darbus, kādus vien mēs varam darīt, domādami ar tiem nopelnīt un iegūt pestīšanu.

Lai gan ticība ir nepieciešama, tā nav nepieciešama tādā nozīmē, ka tai būtu ko dot, bet tikai tādēļ, ka tā saņem to, kas tiek dāvāts Kristībā. Ticībai nav patstāvīgas nozīmes pašai par sevi, bet tās absolūto vērtību tai piešķir Kristus, kurš Kristībā ir ticīgajam klātesošs. Reformators Luters uzstājās pret cvinglijiešiem un anabaptistiem, kuri izsmēja Kristību un cildināja ticību:

“Mūsu gudrinieki, jaunie gari, apgalvo, ka tikai ticība vien dara svētu, bet darbiem un ārējām lietām te nevar būt nozīmes.”⁹

Neskatoties uz to, vai minētā Marka evaņģēlija vieta ir autentiska, ko ir apšaubījusi lielākā daļa pētnieku, ieskaitot konfesionālo luterāņu teologus, Kristības nepieciešamību var viegli atvasināt no Jņ.3:5: “Ja kāds nepiedzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!” Kalvins neuzdrošinājās teikt, ka Kristība sniedz pestīšanu, nedz arī tas bija nepieciešams viņa Jņ.3:5 skaidrojumam.^{10 Romas katoļi pieļauj izņēmumus tiem, kas mirst bez Kristības, ieskaitot modificēta universālisma formu attiecībā uz jūdiem vai musulmaņiem.}

Kristītu vai nekristītu neticīgo liktenis luterāņiem nav strīda objekts. Bez ticības pestīšana ir neiespējama. Jautājums ir, vai luteriskās ticības apliecības, kas pieprasa Kristību, pieļauj izņēmumu attiecībā uz nekristītiem bērniem. Šo izņēmumu pieļauj gandrīz visi kristieši, ieskaitot baptistus, kuri nekristī bērnus.

Anabaptistu attiekšanās kristīt pašiem savus bērnus deva luterāņiem iespēju formulēt doktrīnu par Kristības nepieciešamību. Anabaptistiem Kristība nesniedza žēlastību un bērni bija atbrīvoti no iedzimtā grēka soda. ¹¹ Pestīšana tika nodrošināta, pateicoties ticīgiem vecākiem. Mūsdienu baptistiem ir tādi paši uzskati, un tādējādi luterāņu nosodījums joprojām ir spēkā. Kā jau minēts, arī Kalvins uzskatīja bērnu īpašās attiecības ar saviem vecākiem par viņu pestīšanas pamatu, bet pretēji baptistiem viņš atzina to par viņu kristīšanas iemeslu. Viņa prakse luterāņiem bija pieņemama, bet iemesli tās īstenošanai – nebija.¹² Kā uz to norāda anabaptistu vārds, viņi pārkristīja tos, kas bija kristīti kā bērni. Šīs prakses dēļ Luters Lielajā katehismā uzstāja, ka pirmā Kristība arvien paliek. Luteram Kristība bija Dieva darbs, to varēja veikt tikai vienreiz, un tā bija nepieciešama. Anabaptisti uzskatīja Kristību par ticības apliecinājumu, ko var atkārtot. Tā kā anabaptisti solīja pestīšanu bērniem bez Kristības, Augsburgas ticības apliecība, Augsburgas apoloģija, Lutera Lielais katehisms un Konkordijas formula apstiprina, ka “kristīt mazus bērnus ir nepieciešams”. Kristība nav legāla prasība (Bauslība), bet tā ir pestījoša nepieciešamība (Evaņģēlijs).

Tie, kas liedz bērniem Kristību, nepakļaujas Dievam un ir atbildīgi Viņa priekšā. Viņi tiek nosodīti:

[Šī] maldīgā un ķecerīgā mācība.. nav paciešama un panesama ne baznīcā, ne valstī, ne arī mājās.¹³

Lai gan reformāti noliedza Kristības reālu sakramentālu iedarbību, tomēr viņi vismaz paklausīja Dieva pavēlei kristīt. Romas katoļi ne tikai paklausīja Dieva pavēlei, bet piedēvēja Kristībai, lai gan ierobežotu, tomēr pestījošu iedarbību. Anabaptisti, kuri vispār aizliedza zīdaiņu Kristību, tika atzīti par pilnīgi nepieņemamiem; luteriskās ticības apliecības un Luters pat apgalvo, ka viņi ir ārpus baznīcas. Noliedzot ārkārtēju zīdaiņu Kristību, Kalvins daļēji tiek pakļauts Konkordijas formulas nosodījumam. Daži baptisti priekšstatu, ka bērni tiek iekļauti Kristus pestīšanas darbā, apliecina bērnu iesvētīšanas ceremonijās. Šī ceremonija ir vecāku pienākums, bet bērnus tā tiešā veidā neietekmē, tā ka to nevar uzskatīt par Kristības aizstājēju. Konfesionālā nostāja, kas joprojām aizstāv bērnu Kristības nepieciešamību, vēršas pret visiem kristiešu novirzieniem, kuri nekristī bērnus. Vienlīdz nožēlojamas ir tās baznīcas, kuras kristī zīdaiņus, bet kuru mācītāji ir vienaldzīgi pret šo praksi. Daži luterāņu mācītāji Vācijā pat vairs nekristī paši savus bērnus.

Savu nopietno attieksmi pret Kristību Romas katoļu baznīca parāda, paziņojot, ka tie vecāki, kas nav kristījuši savus bērnus līdz trīs mēnešu vecumam, ir grēkojuši. Luterāņiem nav šāda kanoniska likuma, bet viņiem nav vienaldzīga attieksme pret atteikšanos kristīt bērnus. Agrāk vai vēlāk tas var būt par vienu no iemesliem, lai izslēgtu no baznīcas.

Luterāņu starpā zīdaiņu Kristības nepieciešamība tiek pamatota ar Jņ.3:5.¹⁴ Luterāņu nostāja, ka Kristība ir nepieciešama kā pestīšanas un atdzimšanas līdzeklis, ir jāatšķir no reformātu paidobaptistu nostājas, kuriem tā ir Bauslības prasība. Pēc viņu domām, Kristība piepilda Dieva Bauslību, un tā nav līdzeklis, ar kura palīdzību ticīgie kļūst par Kristus miesu.

Luterāņu teoloģijā Kristība kā Evaņģēlijs ir Dieva pēdējais vārds, turpretim reformātiem Dieva galavārds ir Bauslība. Anabaptistiem pieaugušo Kristība ir nepieciešama kā legāls pienākums (Bauslība) un nevis žēlastības dēļ (Evaņģēlijs).¹⁵ Ticība kā personisks lēmums un pievēršanās Dievam paliek baptistu teoloģijas centrā. Reformātiem Kristība nav vienīgā kristiešu dzīves nozare, kas neatbilst dievišķā ideāla prasībām. Kalvins atzīst zīdaiņu Kristību, bet ne ārkārtējās situācijās, kad tā varētu būt visderīgākā. Lai gan viņš uzskata Kristību par Dieva apliecinājumu, tā kalpo arī par notikumu, kad ticīgais pievēršas Dievam; tādējādi Evaņģēliju aptumšo Bauslība.

Viduslaikos baznīca Svēto Vakarēdienu uzskatīja par Kristus miesu un asinīm, bet tas tika pasniegts tikai vienā veidā, un maz bija tādu, kas to saņēma. Un tomēr tas bija sakraments, tātad baznīca pastāvēja. Neatbilstība starp dievišķo atklāsmi un cilvēka ticību un praksi ir tā viela, no kuras ir veidota baznīcas vēsture. Vairākas kļūdas baznīcas praksē izraisa jautājumu, vai kāda grupa, kas sevi sauc par kristiešiem, ir baznīca. Luters nevarēja pieļaut, ka anabaptisti būtu baznīca – ne tikai viņu kļūdaino uzskatu dēļ, bet daļēji arī tādēļ, ka viņi liedz bērniem Kristību. Līdzīgi viņš sprieda par cvinglijiešiem:

Mēs dedzīgi ticam, ka cvinglijieši un visi sakramentārieši, kas noliedz, ka Kristus miesa un asinis tiek uzņemtas ar miesīgu muti Svētajā Eiharistijā, ir herētiķi un atsvešinājušies no Dieva baznīcas.

Mūsu situācija var izrādīties pat vēl sarežģītāka. Dažās baznīcās ar trinitāru ticības apliecību ir garīdznieki, kas kristī “Radītāja, Atpircēja un Svētdarītāja vārdā”. Šī formula ir izvēlēta, lai piemērotos feministu nepatikai pret Tēva–Dēla–Gara terminoloģiju. Šīs nepareizās formulas lietojums dažiem šo baznīcu, kurā tā tiek lietota, locekļiem ir licis domāt, ka viņi jau atrodas atkrišanas stāvoklī. Šeit jautājums nav par sakramenta derīgumu, bet par to, kādā mērā baznīca pastāv tur, kur nepareiza formula tīšām tiek padarīta par liturģijas sastāvdaļu. Kristība, kuru Raksti un ticības apliecības uzskata par nepieciešamu pestīšanai, formē un veido baznīcu. Tur, kur baznīcas nav, tas, kas tiek saukts par Kristību, patiesībā nav Kristība.¹⁶ Dažās populārās draudzēs ir izplatītas liturģijas, kas ļoti atgādina seno gnosticisma herēzi. Dažos gadījumos tā skaidri apliecina pilnīgu atkrišanu no baznīcas.¹⁷

Noslēgumā mēs gribētu nošķirt divus secinājumus. Kristība ir nepieciešama kā pestīšanas līdzeklis, bet ne pilnīgi nepieciešama tādā nozīmē, ka tās trūkums automātiski izslēgtu cilvēku no atpirkto kopības pastarajā dienā. Izņēmumu gadījumi ir baznīcas Kunga, nevis baznīcas ziņā. Baznīcai ir jāstrādā, paklausot pavēlei, kas padara Kristību nepieciešamu pestīšanai. Mūsdienu konfesionālo luterāņu teoloģijai, uzskatot Kristību par nepieciešamu, nav nekāda iemesla kļūt mazāk nelokāmai kā Luteram un citiem reformatoriem. Šai teoloģijai joprojām jānoraida tās grupas, kas neuzskata Kristību par dievišķi pavēlētu arī attiecībā uz bērniem. Izņēmumi var būt baznīcas dzīves realitāte, bet tie nedrīkst noteikt normu vai pat būt par daļu no Kristības teoloģijas. Nedrīkst izdarīt izņēmumus attiecībā uz tiem, kuriem nav ticības.¹⁸

---

1 – Nikolass Hunnijs bija pirmais no daudziem sešpadsmitā gadsimta luterāņu teologiem, kas nošķīra fundamentālās no nefundamentālajām doktrīnām. Fundamentālās doktrīnas viņš tālāk iedalīja primārajās un sekundārajās. Roberts D. Proiss norāda, ka šādai nošķiršanai, “kas veikta patvaļīgi, ir tendence netīšā un nožēlojamā veidā padarīt neskaidrus artikulus par ticību”. Pīpers Kristību novieto pie sekundārajiem fundamentālajiem artikuliem par ticību un tādējādi pieļauj, ka Evaņģēlijs darbojas reformātu baznīcu bērnu dzīvē. Pat ja zināmos apstākļos šāds nošķīrums ir derīgs, tomēr tas padara neskaidru faktu, ka tur, kur trūkst sakramentu, tiek samazināta Kristus klātbūtne, un tad sakramenti vairs nav tie, kas rada un uztur baznīcu. Luters nelieto šādu nošķīrumu, un Pīpers ne tuvu nav ar to apmierināts, jo arī pats nav iekļāvis vārdu “sekundārs” šādā teikumā: “Tādējādi doktrīnas par Kristību un Svēto Vakarēdienu ir fundamentālas doktrīnas”.

2 – Divi dažādi uzskati par bērniem ir izraisījuši strauju noslāņošanos Amerikas evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Daži šīs baznīcas locekļi atzina, ka tā ir atkritusi no ticības, jo finansiāli atbalsta abortus. Tie paši teologi, kas pretojas abortiem, konsekventi atbalsta ne tikai zīdaiņu Kristību, bet arī zīdaiņu pielaišanu pie Svētā Vakarēdiena.

3 – Mūdijs piemin, ka daži luterāņu teologi nesniedz nekādu cerību nekristītajiem. Viņš nemin, kuri tie ir. Katrā gadījumā, viņu vidū nav Lutera, lielāko sešpadsmitā un septiņpadsmitā gadsimta dogmatiķu vai mūsdienu luterāņu teologu.

4 – Godinot šos nogalinātos bērnus, liturģiskajā kalendārā 28. decembris ir nosaukts par Svēto Nevainīgo dienu. Šai dienai noteiktā kolektas lūgšana apliecina ne tikai to, ka šie bērni bija ticīgi, bet ka viņu nāve attēlo Jēzus nāvi: “Visuvarenais Dievs, kura slava šajā dienā tika pasludināta caur nevainīgo bērnu nežēlīgo nāvi, kas attēlo Tava mīļotā Dēla nāvi, savaldi un iznīcini mūsos visu, kas nav saskaņā ar Tevi, ka mēs, kas ticībā esam aicināti būt Tavi bērni, varam ar savu dzīvi un nāvi liecināt par Tavu pestīšanu; caur mūsu Kungu Jēzu Kristu..” Jāņem vērā arī Lutera uzskats, ka “šie bērni tika uzreiz uzņemti debesīs kā svētīti martīri”.

5 – Tādā mērā, kādā jūdi ir uzskatāmi par Hēroda atbalstītājiem un tādēļ līdzdala viņa vainu.., viņi ir atbildīgi par bērnu nogalināšanu Betlēmē un paši ir atbildīgi par šo sodu.

6 – Par “svēto bērnu” statusu: “Jo neticīgs vīrs ir svētīts caur sievu, un neticīga sieva ir svētīta caur vīru; jo citādi jūsu bērni būtu nešķīsti, bet tagad tie ir svēti” (1.Kor.7:14). Svētie tic un tiek kristīti. Šie bērni, tāpat kā viņu vecāki, bija ticīgi kristīto kopības locekļi. Iespējams, ka viņi vēl nebija kristīti. Bīslejs-Marejs uzskata, ka šo bērnu svētums nenāk no Kristības. Ja pieļaujam šādu domu, tad viņu svētums, kas ir iegūts vienīgi ar ticību, pastāvēja pirms Kristības un deva viņiem tiesības saņemt Kristību. Tādējādi Dieva vārda darbība caur ticīgiem vecākiem savu kulmināciju sasniedz Kristībā, un šīs sastāvdaļas kopā veido vienu darbību.

7 – Lutera darba “Sakramenta pielūgšanas” fragments citēts arī Baiera-Valtera “Kompendijā”, kas ir pirmā Misūri sinodes luterāņu baznīcas dogmatikas grāmata: “Otrkārt, kā es dzirdu no jūsu ziņnešiem, Kristības sakraments jūsu vidū tiek pareizi lietots. Bet es esmu ļoti norūpējies, jo jūs kristījat mazus bērnus, pamatojoties uz viņu ticību nākotnē, ko viņiem vajadzētu iemācīties, kad viņi kļūs saprātīgi, un nevis, pamatojoties uz jau esošo ticību. Jo jūs [Bohēmijas brāļi] uzskatāt (kā viņi man stāsta), ka maziem bērniem nav ticības; un tomēr jūs viņus kristījat. Šajā jautājumā es esmu teicis, ka būtu labāk nekur nekristīt nevienu bērnu nekā kristīt viņus bez ticības, jo, šādi rīkojoties, šis sakraments un Dieva svētais vārds tiek velti valkāts [2.Moz.20:7], un man tā ir nopietna lieta. Jo bez ticības šo sakramentu nevajag un nevar saņemt, un, ja tas tiek saņemts, tas nodara lielu kaitējumu.. Es drīzāk mācīšu, ka bērnus nevajag kristīt (kā jau esmu teicis), nekā to, ka viņi ir jākristī bez ticības.”

8 – Katoļu Baznīcas Katehisms nepiemin limbus infantium, bet uztic bērnus Dieva žēlastībai. Vatikāna II koncils nepiemin limbus infantium, bet vienkārši apgalvo, ka ticība un Kristība ir nepieciešama.

9 – Taperts apgalvo, ka “gudrinieki” ir cvinglijieši un anabaptisti. Cvinglijam ārējās formas bija vienaldzīgas.

10 – Tā domā arī Bīslejs-Marejs: “Cvinglijam tas, kurš kļūšanu par kristieti padara atkarīgu no Kristības veida vai fakta, ir ieslīdzis sakramentālismā vai legālismā”. Trigs norāda, ka luterāņi un anabaptisti ir izpelnījušies Cvinglija nosodījumu. Anabaptistiem ir svarīgs Kristības veids, bet luterāņiem – Kristības fakts.

11 – Šķiet, ka baptistu uzskati par grēku un atgriešanos ir pārņemti no pelagiāņiem. Grenzs uzskata, ka mazi bērni “ir vērsti uz sevi un egocentriski, lai gan šajā vecumā egocentrisms vēl neietver vainu”. Tiek spriests, ka bērni ir egocentriski, kas pēc jebkuras definīcijas ir grēks pret pirmo bausli; tomēr viņi netiek uzskatīti par morāli atbildīgiem. Saskaņā ar šo uzskatu grēks, tāpat kā ticība, ir saistīts ar lēmumu. Uzskats, ka bērni ir spējīgi uz īstu grēku, bet uz ticību ne, rada jautājumus attiecībā uz baptistu doktrīnu par Dievu un cilvēku. Turklāt, attiecinot pestīšanu uz bērniem bez ticības, tiek pārkāpts reformācijas princips sola fide. 

12 – Reformāti ir konsekventi palikuši pie uzskata, ka bērniem, pateicoties savai dzimšanai no kristīgiem vecākiem, ir tiesības saņemt Kristību. Geoffrey W. Bromiley aizstāv uzskatu, ka bērni, kuru priekšteči ir kristieši, ir pilnvaroti saņemt Kristību. Tas ir jauns, bet mākslīgs arguments. Ir apstrīdams, ka visi bērni varētu atbilst šādām prasībām. Daudz lielāku drošību sniedz viņu iekļaušana Dieva atpērkošajā mīlestībā, kas parādās Jēzū.

13 – Ir pārsteidzoša dažu luterāņu aizraušanās ar pazīstamiem baptistu sludinātājiem, kuri nešaubīgi parāda savu nepatiku pret Kristību, to izsmejot savos sprediķos.

14 – Nezināmu iemeslu dēļ šī Rakstu vieta nav citēta luteriskajās ticības apliecībās.

15 – Greins atzīmē: “Neskatoties uz anabaptistu nevērību pret šiem sakramentiem, viņi sava biblicisma dēļ uzskatīja, ka Kristība ir nepieciešama.”

16 – Mācītāji, kas pieņem citu protestantu baznīcu locekļus, uzmanīgi izvaicās, kādos apstākļos Kristība ir notikusi. Cilvēks, kurš izaudzis baptistu baznīcā un kurš pāriet uz citu baznīcu, iespējams, nav ticis kristīts. Citi gadījumi ir vienkārši neskaidri. Manā draudzē Rokvilā, Konektikutā, bija kāda uzticīga draudzes locekle, kas ar savu vīru regulāri apmeklēja baznīcu. Dažus mēnešus pirms šī vīra nāves viņš vēlējās iestāties mūsu baznīcā, lai saņemtu Svēto Vakarēdienu. Kad viņš apgalvoja, ka esot kristīts, viņa sieva teica, ka viņš patiesībā nezina, vai ir kristīts. Tādējādi viņa norādīja uz tipisku situāciju Jaunanglijas mazākajās pilsētās, kur viena draudze vienlaicīgi varēja būt saistīta ar baptistu, kongregacionālistu un unitāriešu apvienībām. Šeit ne tikai nebija pierādījumu par agrāku Kristību, bet nebija arī nekādas iespējas noskaidrot, kas ir ticis ietverts šajā Kristībā.

17 – Raksturīgi, ka gnostiķu dievs ir divējāds (dyad), saskanīgs dieva tēva un dievietes mātes sajaukums.

18 – Salīdziniet ar Prenteru, kurš vēlas pieļaut izņēmumus attiecībā uz pagāniem un novieto viņus vienā kategorijā ar nekristītiem bērniem.