Kristieša briedums

Gan 1. vēstulē korintiešiem, gan dažās citās savās vēstulēs Pāvils norāda uz atšķirību starp tiem, kas savā kristieša ticībā ir kā “zīdaiņi” (νήπιος, 1.Kor.3:1; Ef.4:14) vai “bērni” (παιδίον, 1.Kor.14:20), kuriem ir lielāka nosliece uz “miesīgām” (σαρκικός, 1.Kor.3:1) kaislībām un uzskatiem, un tiem, kuri ir “nobrieduši” (τέλειος, 1.Kor.2:6; 14:20; Kol. 4:12), “garīgiem” (πνευματικός, 1.Kor.2:13, 15; 3:1; Gal.6:1), “ticībā rūdītiem” (δόκιμος, 1.Kor.11:19; 2.Kor.10:18; 2.Tim.2:15).

Šos Pāvila vārdus mēs varam salīdzināt ar vēstuli ebrejiem, kur autors kaunina savus klausītājus, ka tie ir “kūtri palikuši dzirdēt” (Ebr.5:11), un kādam ir vēlreiz tiem jāatgādina pašus ticības pamatus. Tiem joprojām vajadzīgs piens, nevis cieta barība, kā zīdaiņiem “taisnības vārda nepratējiem” (Ebr.5:13). Tālāk autors turpina: “Bet pilngadīgiem [τέλειος, tāpat kā 1.Kor.2:6; 14:20] pienākas cieta barība, tiem, kam ir piedzīvojumi un kam prāti vingrināti izšķirt labu un ļaunu” (Ebr.5:14).

Pāvils bija norūpējies par to, ka daudzi Korintas kristieši joprojām domāja un dzīvoja pamatojoties pasaulīgā gudrībā[1], nevis krusta vēstī, kas ir Dieva gudrība.[2] No šīs pasaulīgās gudrības izriet pasaulīga domāšana un pasaulīga dzīve. “Korintiešiem raksturīga kristietim nepiedienīga uzvedība; tādā nozīmē tie ir ‘negarīgi’, ne tāpēc, ka tiem pietrūkst Gara, bet gan tāpēc, ka tie domā un dzīvo kā tādi, kuriem Gara nav”.[3] Tie, kas nesen pievērsušies ticībai, nes līdzi ievērojamu daudzumu savam vecajam dzīves veidam piederīgās bagāžas un tiem ir soli pa solim jāiemācās staigāt Garā.

Aicinot korintiešus kļūt nobriedušākiem, Pāvils apzinās, cik lielas briesmas rada pašapmierinātība un pasaulīgās gudrības pievilcība, kas vilinās tos atpakaļ vecajā dzīvē. “Garīgiem ļaudīm ir jāstaigā Garā. Tie, kas tā nedara, tie ir ‘pasaulīgi’ un tiek aicināti atgriezties. Kristietis nevar izvēlēties palikt pasaulīgs”.[4] Tādas izvēles piedāvājums būtu Pāvila vēsts izkropļojums, jo nenobriedušie un miesā esošie Korintas kristieši tomēr atradās Dieva žēlastībā. Brieduma trūkums un grēks neapdraud kristieša pestīšanu. Kā raksta Fee: “Nav nekādu šaubu ka Pāvils uzskata savus draugus Korintā par ticīgajiem, lai gan to rīcība šim nosaukumam neatbilst. Taču Pāvila nolūks ir likt viņiem mainīties, neatbalstot pat domu, ka tāda uzvedība ir pieļaujama”.[5] Gadījumā ar asinsgrēkā vainojamo vīru 1.Kor. 5.nod., Pāvils liek draudzei to ekskomunicēt (5:5, 7). Apustuļa pavēle “viņu nodot .. sātanam” (5:5) ir pasludinājums, ka šis cilvēks ir kritis no Dieva žēlastības. “Tie, kas staigā miesā nevar paturēt ne ticību, ne taisnību” (Ap IV 348).

Lai gan Pāvils aicina visus kristiešus dzīties pēc brieduma (Ef.4:13-14; Fil.3:12-16; salīdz arī Ebr. 6:1), un 1.Korintiešiem 2-3. nod. viņš vada korintiešus pretī lielākam briedumam, taču neviens nevar apgalvot, ka jau ir sasniedzis “pilnīgu briedumu” vai “pilnību” Kristū (tādā nozīmē τέλειος tiek lietots Ef.4:13; Kol.1:28). Kristietis tiek aicināts dzīvot grēku nožēlā un centienos caur Gara spēku[6] pieaugt savā jaunajā dzīvē Kristū, kura sasniegs pilnību tikai pēc augšāmcelšanās. Pat Pāvilam bija jāatzīst, ka visu savu kristieša mūžu tam nācies cīnīties ar savu veco, grēcīgo dabu, un tādā nozīmē viņš ir palicis “miesīgs” (σαρκικός, Rom.7:14). Viņš ilgojās pēc tās dienas, kad tiks uz visiem laikiem atbrīvots no šīs grēcīgās dabas (Rom.7:24-25). Taču savas dzīves laikā viņam nācās atzīt: “Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs” (τετελείωμαι, Fil.3:12).

Pat Ābrahāms meloja, lai sevi pasargātu, un Luters šo faktu komentē sekojoši:

“Svētais Gars ne vienmēr pamudina ļaudis; Viņš ļauj tiem rīkoties arī saskaņā ar viņu pašu gribu un vēlēšanos”.[7]

Viens no kristieša brieduma nozīmīgiem rādītājiem ir nākšana pie atziņas, ka šaipus mūžībai mēs vienmēr paliksim gan grēcinieki, gan svētie vienlaikus (Rom.7:14-25). Būtībā, patiesa brieduma pazīme (pretēji korintiešu ārkārtējai pašpārliecinātībai) ir spēja līdz ar Pāvilu atzīties: “Es esmu pirmais viņu [grēcinieku] starpā” (1.Tim.1:15).

Prenter raksta sekojoši:

“Progress svētdarīšanā nenozīmē sava grēka apziņas mazināšanos. Gluži pretēji, pieaugošs svētums nozīmē pieaugošu sava grēka apziņu, jo svētdarīšana ir pieaugoša pakļaušanās dzīvajam Kristum. Jo mazāka ir mūsu grēka apziņa, jo mazāks ir dzinulis pakļauties Kristum. Otto Möller ir pareizi teicis: ‘Kristieša izaugsme, pretēji jebkādai citai augšanai, ir augšana lejup, nemitīgā apziņā par savu paša grēku, savu vainu, savu nāvi un savu paša nosodīšanu’”.[8]

Vienlaikus, pieaugšana kristīgā briedumā ir arī izaugsme augšup, arvien pieaugošā atziņā par vispārējo grēku piedošanu, kuru Kristus ir ieguvis pie krusta, un pieaugoša, priecīga cerība par dzīvi nākamajā pasaulē, kas mums nodrošināta ar Kristus augšāmcelšanos (1.Kor.15. nod.). Šīs cerības piepildījums, kas notiks pie Kristus atgriešanās, ar katru dienu arvien tuvojas.[9]

Briedumā augošs kristietis atpazīs arī kristieša dzīvei raksturīgās svārstības. Dažkārt mūsu uzskati ir lielākā saskaņā ar Dieva gudrību; citkārt mēs atkrītam laicīgākās un mazāk nobriedušās domās un uzvedībā. Saskaņā ar Konkordijas formulu:

“Tā kā šajā dzīvē saņemam vēl tikai pirmos Gara augļus un atdzimšana vēl nav pilnīga, bet tikai iesākta mūsos, tad miesas cīņa un kauja pret garu paliek arī izredzētajos un patiesi atdzimu šajos cilvēkos; jo kristiešu vidu atrodamas lielas atšķirības – ne vien tā, ka viens ir vājš, otrs stiprs garā, bet arī katrs kristietis sevi sajūt, ka kādu laiku viņš ir priecīgs garā, citkārt satraukts un izbijies, kādu laiku dedzīgs mīlestībā, stiprs ticībā un cerībā, citā laikā – auksts un vājš”. [10]

Dēļ visām šīm svārstībām un citiem dzīves pārbaudījumiem šajā kritušajā pasaulē, briedumā pieaugošais kristietis arvien dedzīgāk lūdzas, “Maranatha” (1.Kor.16:22), respektīvi, “Nāc, Kungs Jēzu” (Atkl. 22:20).[11]

---

[1] – Pāvils piemin “pasaules gudrību” (1.Kor.1:20); “ļaužu gudrību” (1.Kor.2:5); “šī laikmeta gudrību” (1.Kor.2:6); “cilvēcīgu gudrību” (1.Kor.2:13); un “šīs pasaules gudrību” (1.Kor.3:19).

[2] – Pāvils apliecina, ka Kristus ir “Dieva spēks un Dieva gudrība” (1.Kor.1:24) (Skat. arī 1.Kor.1:30; 2:6-7; 12:8)

[3] – G. Fee, “The First Epistle to the Corinthians”, 123. lpp.

[4] – G. Fee, “The First Epistle to the Corinthians”, 128. lpp.

[5] – “The First Epistle to the Corinthians”, 128. lpp.

[6] – Pāvils raksta, ka viņa sludinātais Evaņģēlijs ir “gara un spēka izpausme” (1.Kor.2:4). NIV tas tiek tulkots kā “Gara spēka izpausme”.

[7] – LW 3:320.

[8] – “The Word and the Spirit: Essays on Inspiration of the Scriptures”, tulk. angļu valodā. H. Kaasa (Minneapolis: Augsburg, 1965) 104-105. lpp.

[9] – Karls Bārts (“The Resurrection of the Dead”, 11-13. lpp.) uzskatījis, ka augšāmcelšanās tēma, kur tiek aplūkota 15. nodaļā, ir primāra visā vēstulē kopumā. Tas varētu nozīmēt, ka kristīgā brieduma pieaugums ir saistīts ar pilnīgāku miršanu un augšāmcelšanos Kristū ik dienas, kā Luters jau ir norādījis saistībā ar Kristību (SC IV 12-13).

[10] – PC SD II 68. Skat. arī lielisku diskursu D, A. Carson, “The Cross and Christian Ministry”, 70-71. lpp.

[11] – Luters saistīja šo eshatoloģisko cerību ar kristīgo izaugsmi caur žēlastības līdzekļiem:

“Kamēr svētdarīšana ir sākusies un pieņemas dienu no dienas, mēs gaidām, ka mūsu miesa tiks notiesāta un ar visu tās nešķīstība aprakta, lai brīnišķīgi parādītos un pieceltos pilnīgam svētumam jaunā, mūžīgā dzīvē. .. Lai Svētais Gars ar vārdu vienmēr pie mums strādā.”