Kristieša dzīve ir Kristības apzīmogota

Kā īsta Kristības dzīve izpaužas ikdienā? Kā tā izpaužas kristīta cilvēka darbos, kad viņš patiesi dzīvo savā Kristībā? Vai tas top brīvs no grēkiem?

Nē, grēku ir pietiekami daudz, pat cilvēkā, kurš visā nopietnībā dzīvo savā Kristībā. Grēki var būt gan atklāti, gan apgrūtinoši. Taču cilvēkā norisinās nemitīga cīņa pret tiem, un, par spīti visām neveiksmēm, šāds cilvēks nekad neatkrīt no sava Glābēja. Šīs cīņas rezultāti var būt ļoti dažādi, taču nepieciešamība pēc Jēzus šīs cīņas gaitā arvien tikai pieaug. Tāpēc arī vājības un zaudējumi šādu cilvēku aizvien ciešāk saista ar Pestītāju.

Vai ticīgajā vēl ir šaubas?

Jā, daudz šaubu un sirdsapziņas moku, ilgstoši nespēka un garīga sausuma periodi, kad ticība cīnās tumsā, kur tā nespēj saskatīt pati sevi. Tomēr visas šīs tumsas vidū tā cieši turas pie Kristus, cer uz Viņa žēlastību, paļaujas uz Viņa apžēlošanu un lūdz Viņa palīdzību. Pati garīgā nabadzība un iztukšotība kļūst par līdzekli, kas dzen dvēseli tuvāk Kristum un māca tai grūto mākslu neredzēt un tomēr ticēt. Kad cilvēks ilgāku laiku ir ticis skolots Kristības dzīves cīņās, viņš nonāk pie tā, ka pat visas šīs tumsas vidū, kur dvēsele jūt vienīgi nespēku un šaubas, tai tomēr ir droša un nelokāma pārliecība, ka krusta un glābšanas spēks paliek par spīti visam, ko jūtam vai nejūtam. Tad Kristus top pagodināts pat galējā cilvēciskā vājumā.

Bet vai tad nav nekāda redzama progresa?

Uz to jāatbild, ka progress ir tad, kad cilvēks mācās turēties pie sava Glābēja visās dzīves pārmaiņās, tā ka pretestības un vājums padara vajadzību pēc Viņa aizvien lielāku. Turklāt ir arī cits progress, kas vairāk līdzinās tam, ko pasaule parasti sauc par svētumu. Taču pati ticība to neredz. Dievs ir iekārtojis tā, ka tas, kurš tiek darīts svēts, pats nemaz neredz savu svētumu. Viņš tikai domā, ka kļūst arvien vājāks un niecīgāks, kamēr Pestītājs aug augumā. Kad cilvēks pieaug pazemībā, tas atklājas tā, ka viņš gūst aizvien dziļāku pārliecību par savas sirds neizdeldējamo augstprātību. Patiess kalpošanas gars cilvēkā domā, ka tas nekad nav darījis pietiekami un tas nav atmaksājis pat desmito daļu no tā, ko pats saņēmis. Īstens lūgšanas gars cilvēkā atklājas ar aizvien dziļāku pārliecību par savu nespēju lūgt un nemitīgu vajadzību pēc Svētā Gara palīdzības saukt un pielūgt Dievu.

Tā Kristības dzīve nogalina arī to vecā cilvēka daļu, kas labprāt vēlas būt reliģioza un dievbijīga vienīgi tādēļ, lai apliecinātu sevi un izceltu savu personu. Kur Kristība tiek dzīvota pēc Dieva prāta, tur ir jāmirst visai dievbijībai, kas vēlas izcelties un būt ievērojama. Grēciniekā aizvien saglabājas savas necienības apziņa un ticība Glābējam, kas nācis meklēt un glābt pazudušos. Tādēļ Kristība nesader kopā ar cilvēka paštaisnību. Kur cilvēks paļaujas uz kaut ko sevī un savu dievbijību, tur Kristība nenovēršami tiks uzlūkota kā kaut kas maznozīmīgs. Vai nu cilvēks Kristībai nepiešķirs nekādu nozīmi, vai arī uzskatīs to par savu apliecību vai paklausību un ierindos to starp citiem saviem labajiem darbiem. Tikai tad, kad cilvēks kļūst pilnīgi atkarīgs no nepelnītās žēlastības, tas spēj visā nopietnībā saprast, cik liela nozīme ir viņa Kristībai.

Bet vai šādi Kristība nevar kļūt par atpūtas spilvenu viltus drošībai un pārliecībai?

Tā var notikt, bet vienīgi tad, ja ir aplama izpratne par pestīšanu, ticot, ka ir iespējams izglābties vienreiz par visām reizēm. Tādā veidā Kristība var kļūt par tikpat bīstamu drošības spilvenu kā atgriešanās. Gluži kā cilvēks var aizmirst par ikdienas atgriešanos, ticot, ka viņš ir kļuvis „ticīgs” 1994. gada februārī vai arī ka var nedomāt par atgriešanos, jo cilvēks tic, ka „ir kristietis” savas Kristības dēļ. Abos gadījumos cilvēks aizmirst, ka kristīga dzīve virs zemes vienmēr ir un paliek atgriešanās dzīve, kur grēcinieks grēknožēlā un ticībā tveras pie sava Glābēja. Tieši šī dzīve ir iesākusies Kristībā. Patiesa atgriešanās aizvien vada cilvēku atpakaļ pie šīs dzīves. Kad cilvēks no jauna mācās ticēt vienīgi Jēzum, tas nekad nebeidz sūdzēt grēkus, nepārstāj cīnīties ar miesu un visu savu dzīvi paliek īsts grēcinieks, kam patiesā nožēlā jānāk pie Jēzus, lai saņemtu īstu piedošanu. Tikpat slikti, kā aplam ticēt uz savu atgriešanos, ir dzīvot aplamā paļāvībā uz savu Kristību. Jo tad cilvēks nedz tic savai Kristībai, nedz ir izpratis tās saturu, nedz arī dzīvo saskaņā ar tās pienākumiem.

Tādējādi visa kristieša dzīve ir Kristības apzīmogota. Grēka izmisumā, nogurumā un panīkumā, kad liekas, ka visas pūles dzīvot kā kristietim ir bezcerīgas, Kristība mums sludina, ka Dievs tā ir gribējis un Kristus tā ir lēmis. Tādēļ vienmēr ir iespējams sākt no jauna un atgriezties pie Dieva apsolījumiem un Viņa izredzēšanas. Kārdinājumu visļaunākajā brīdī nav atrodams labāks cīņas līdzeklis kā pieminēt un apdomāt savu Kristību: ka ar visu savu miesu un dvēseli mēs esam veltīti Dievam un tieši šī nīcīgā miesa ar visām savām iekārēm ir nodota Dievam un kalpošanai Viņam. Kad pretestība un slinkums, slikts garastāvoklis un slimīga uzpūtība arvien apslāpē kalpošanas garu, kristietis paceļ savu galvu un apliecina, ka viņš ir kristīts, lai pret to visu cīnītos, jo tas ir viņa kristīgais bruņniecības pienākums arvien no jauna Kristus vārdā sist krustā savu veco cilvēku. Katru jaunu dienu viņš var iet uz savu darbu priecīgā pārliecībā, ka Kristības apsolījumi un pienākumi ir spēkā arī šodien. Ikvienās krustcelēs un izšķiršanās brīdī viņam ir jārīkojas kā kristītam cilvēkam, kas ar visiem saviem locekļiem un no visas sirds pieder Dievam. Tajā pašā laikā visās pārvērtībās un pārmaiņās, cīņās un vājuma brīžos, tāpat kā uzvarās un panākumos viņam ir ļauts uzticēties apsolījumam par grēku piedošanu. Viņš allaž savā ticībā var tverties pie Dieva apsolījuma, ka viņš tiešām ir Dieva bērns Kristus dēļ. Tāds viņš ir kā priecīgajās, tā bēdīgajās dienās. Pat vienmuļās darba stundas un miegainie rīti ir nolikti zem Viņa glābjošās žēlastības. Pat tad, kad viņš neko nav spējīgs darīt ar priecīgu prātu un labprātīgu garu, viņš dodas pie darba ar klusu uzticību pienākumam. Un, kad visbeidzot tas vairs nespēj neko darīt savas slimības dēļ vai pat guļ uz nāves gultas, tas visu uztic Viņam, kas ir paveicis visu, un galējā cilvēka vājumā un spēku izsīkumā Viņš pabeidz Kristības darbu un uzņem nabaga grēcinieku Savā klēpī – tikpat nepelnīti un tikpat lielā mīlestībā kā toreiz, kad bija ņēmis mazo kristāmo pie Savas sirds.