Kristieša dzīve kā svešiniekam šai pasaulē

“Dzīvojiet krietni (godīgi) pagānu starpā, lai tie, kas jūs aprunā kā ļaundarus, redzētu jūsu labos darbus un pagodinātu Dievu piemeklēšanas dienā. Pakļaujieties ikkatrai cilvēku starpā ieceltai kārtībai Tā Kunga dēļ, gan valdniekam, kas ir pār visiem, gan pārvaldniekiem kā tādiem, kas viņa sūtīti, lai sodītu ļaundarus, bet atalgotu tos, kas dara labu. Jo tāda ir Dieva griba, ka jūs, labu darot, apklusinātu neprātīgu cilvēku nezināšanu kā svabadi, nevis tādi, kam svabadība būtu kā ļaunuma apsegs, bet kā Dieva kalpi. Turiet visus godā, mīliet brāļu saimi, bīstaities Dievu, godājiet valdnieku.” [1.Pēt.2:12-17]

Šodienas Rakstu vieta pamāca kristieti viņa ceļojuma laikā pa šo pasauli uzvesties kā svešiniekam. Kāds ir svešinieka pienākums svešā zemē? Pats galvenais, lai viņš ar savu uzvedību neapkaunotu savu dzimteni. Apkārtējiem viņš jāuztver kā cienījams savas valsts un savas tautas pārstāvis. Svētais Pēteris aicina mūs, kristiešus, kuri apliecina, ka ir svešinieki virs zemes un Dieva bērni, nevis pasaules bērni, dzīvot “krietni (godīgi) pagānu starpā”, tas ir, starp pasaules cilvēkiem. Ja mēs darām ko ļaunu, tā vienmēr ir nostāšanās pret mūsu patieso Ķēniņu. Katra mūsu mazākā kļūda dara negodu gan mums, gan mūsu brāļiem un māsām Kristū. Pasaule mūsu bezdievīgo dabu piedēvē Bībelei, jo tā ir bauslības grāmata svētajā Dieva pilsētā, par kuras pilsoņiem mēs sevi apliecinām. Kādu gan uzņemšanu mēs varam sagaidīt savā Debesu dzimtenē, ja mūsu uzvedība šajā pasaulē būs izraisījusi Dieva valstības nomelnošanu no tās ienaidnieku puses? Tāpēc, lai kur mēs, kristieši, dotos un dzīvotu, mums jāpierāda, ka esam pavalstnieki Tam Kungam, kura valstī mājo taisnīgums un taisnība un kura valdīšanas pamatā ir mīlestība, patiesība un svētums.

Bet ak cik gan daudz kristiešu ir dievbijīgi ar dievbijīgajiem un bezdievīgi ar bezdievīgajiem! Cik daudz labāk klātos tādiem liekuļiem, ja viņi neuzdotu sevi par Debesu valstības pilsoņiem, ja viņi pilnībā atteiktos no kristīgās baznīcas! Tad viņi grēkotu tikai paši sev, un viņu uzvedība neizraisītu apkārtējo sašutumu par Dievu un Viņa Vārdu un tādējādi neizraisītu pazušanu citiem. Tāpēc nekad neaizmirsīsim, ka esam šeit ceļojumā, un ar savu labo uzvedību arī mums ir jāveicina tas, lai cilvēki varētu teikt tikai labo par mūsu Debesu tēvzemi.

Kristiešiem visur ir jāuzvedas arī kā viesiem, kā ciemiņiem. Viesis ir pazemīgs un pieticīgs. Lai kur viņš tiek uzņemts, viņš neuzvedas kā mājas kungs. Tā vietā viņš pakļaujas mājas saimnieka noteikumiem, lai viņš nekļūtu apgrūtinošs un neriskētu tikt izmests no mājas, kas viņu uzņem ar viesmīlību. “Pakļaujieties ikkatrai cilvēku starpā ieceltai kārtībai Tā Kunga dēļ,” Pēteris brīdina. “Turiet visus godā, mīliet brāļu saimi, bīstaities Dievu, godājiet valdnieku (imperatoru).” Uz zemes mēs dzīvojam svešā vidē, ne savās mājās. Lai gan mēs esam brīvi Dieva bērni, mēs pakļaujamies visiem cilvēku starpā ieceltajiem kungiem un likumiem, ja vien šādā veidā nepārkāpjam paklausību, ko esam zvērējuši mūžīgajam Ķēniņam savā Svētajā Kristībā. Parādīsim pasaulei, ka mūsu tēvzemē pilsoņi ir mācījušies paklausību un padevību, “lai tie redzētu jūsu labos darbus un pagodinātu Dievu piemeklēšanas dienā”.

Taču ir daudz tādu, kas kristiešu brīvību padara par aizsegu ļaunprātībai. Kad viņi dzird, ka cilvēks top taisnots un izglābts ar ticību Kristum, nevis ar labiem darbiem, viņi uzskata, ka var dzīvot brīvi saskaņā ar savas sirds vēlmēm, un Dievs pievērs Savas acis viņu apzinātajiem grēkiem. Ak, kā viņi sevi maldina! Dievs vēlas viņiem piedot pat arī šo grēku, lai viņi varētu kalpot Viņam bez bailēm visu mūžu. Viņi ticībā ir radīti no jauna, lai dzīvotu labos darbos.