Kristieša garīgā dzīve pauž dzīvi Kristus krustā

Kad esam apskatījuši visu, kas krusta teoloģijai sakāms par pasaulē dzīvojošo ticīgo cilvēku, tad Dieva svētie šķiet visparastākie ļaudis. Luteriskā tradīcija ticības darbu šajā pasaulē attēlo tādā veidā, ka Dieva valstības pilsoņi šķiet grūti atšķirami no Velna valstības pilsoņiem. Sekojot Lutera izpratnei par kristieša garīgo dzīvi, Dievam uzticīgie ļaudis iepretī Viduslaiku garīgumam šķiet laicīgi un pasaulīgi. Luters mudināja kristiešus atteikties no klostera dzīves paradumiem, svētceļojumiem un Vakarēdiena apkārt nēsāšanas, kā arī no dažādām dievbijīgām sevis aizliegšanas darbībām, cīnoties pašiem pēc sava svētuma.

Luters mācīja, ka Kristus taisnībai ir jābūt kristieša svētumam, kas jau ir piepildīts un dāvināts ticīgajiem. Neviens nevar kļūt svētāks vai iegūt lielāku taisnību, kā tas jau ir saņēmis Svētajā Kristībā. Sekojoši kristieša dzīve ir virzīta nevis uz sava svētuma palielināšanu ar dažādu garīgu vingrinājumu palīdzību, bet patiess garīgums izpaužas palīdzot saviem tuvākajiem viņu parastajās ikdienas vajadzībās. Šāda veida garīga dzīve padara ticīgo neatpazīstamu sabiedrībā kopumā. Patiesi, krietns, dievbijīgs kristietis, kas ir aicināts dzīvot Kristus krustā šajā dzīvē ir nedaudz līdzīgs iedomu tēlam, neatšķirams no vidusmēra šīs pasaules pilsoņa. Luteriskā dievbijība saistās ar aicinājumu uz dzīvi šajā pasaulē un tādējādi tai ir izteikti laicīgs uzsvars.

Kristieša dzīve tiek dzīvota kā aicinājums, nodarbošanās, kas nāk no Dieva aicinājuma un mīlestības pret mums, kas atklājusies Kristū. Ar evaņģēliju viņš ir aicinājis mūs būt par viņa dēliem un meitām viņa ģimenē. Kristībā mēs kļūstam ar viņu asinsradinieki, vienas ģimenes locekļi, viena saime. Šis aicinājums vispirms ir aicinājums uz ticības dzīvi, aicinājums uz ticību glābjošajam Kristus darbam un aicinājums būt tiem, kas mēs tagad esam – Dieva mīlestības apžēloti, pieņemti bērni. Savu aicinājumu no Dieva kristietis saņem Kristībās. Kristība katram no mums dāvā Dieva žēlsirdīgo apsolījumu būt mūsu Tēvam. Šis Dieva aicinājums dāvā mums pilnīgu un drošu pilsonību viņa valstībā. Visi mums dotie uzdevumi ir izdzīvot savu ticību Dieva aicinājumā. Tie ir līdzekļi, kā mēs varam paust savu uzticību Dievam un viņa ģimenei. Patiess kristīgs garīgums izriet no uzticības tam, kas mēs Dieva aicinājumā esam. Mūsu aicinājumā darītie darbi ir patiess kristīgs garīgums, kas izpaužas tur, kur mēs dzīvojam, strādājam un atpūšamies.

Dažiem šķiet, ka labie darbi ir kādi īpaši, sevišķi darbi, kam tiek veltīts laiks ārpus parastās dzīves. Tas prasa īpašu veltīšanos, apņemšanos un piespiešanos. Luteriskajai ticībai ar to nav nekā kopīga. Labos darbus tā saprot kā ticības augļus. Savā līdzībā Kristus sauc sevi par vīna koku un mūs par zariem, un ja mēs paliekam pie viņa, mēs nesīsim daudz augļu (Jņ.15:1-5). Kas ir augļi? Tie ir blakusprodukts veselīgi augošam kokam. Augļi vienkārši parādās uz zariem dabīgi un bez piepūles vienkārši kā sekas tam, ka zars ir dzīvs, saskaņā ar veidu, kā Dievs to radījis. Vīnakoka daba ir nest vīnogas, ābeles daba nest ābolus utt. Tik vienkārši! Dievs negaida lai mēs nesam eksotiskus augļus. Viņš negaida, lai ābele pēkšņi nestu banānus vai ananāsus. Drusku iedziļinieties tajā. Koks dārzā pa nakti ir kluss, tas neelš un nepūš, augļiem nobriestot, un neuzdod jautājumus – vai mums jāražo vīnogas vai jādara kas cits un cik daudz? Koki vienkārši klusējot, bez lieka trokšņa un pompa dara savu darbu.

Tādā pašā veidā labie darbi parādās kristieša dzīvē Kristū. Dzīvot Kristū vienkārši nozīmē sniegt tālāk Kristus darbus. Tie ir darbi, kurus viņš vienkārši dara caur mums, būdams tas, kas viņš ir, un mums esot tiem, kas mēs esam. Ja caur ticību dzīvojam Kristū un viņa taisnībā, tad mūsu ticība ir dabiski un nepiespiesti auglīga labajos mīlestības darbos. Labie darbi ir tas, ko dara ticība. Ticība arvien ir darbīga mīlestībā. Vēl vairāk – Dievs ir mīlestība. Viņš radīja mūs un izglāba no grēka važām, lai mēs mīlētu. Labie darbi netiek darīti tādēļ, ka tos darīt spiež likums, nevis mūsu atjaunotā daba. Dieva žēlastība, ar kuru mēs dzīvojam un augam Kristū, dod spēku auglīgai ticībai. Mīlestības darbi ir tas, kā ticība izpauž sevi ikdienas dzīvē. Tie ir spontāni un šķietami neprasa piepūli, aprēķinu vai rūpes par sevi. Mīlestības pilnu dodošu sirdi Kristus apraksta, kā labo roku, kas nezina, ko dara kreisā (Mt.6:3)

Mīlestības pilnas kalpošanas darbi vienkārši notiek, kad mēs atkal un atkal no jauna aptveram pārsteidzošo lietu, ka mums dāvātā Dieva žēlastība un taisnība Kristū ir visu likuma prasību beigas. Mēs esam brīvi no bauslības prasībām un brīvi paust savu mīlestību uz āru, vērst to pret citiem un viņu vajadzībām, jo mūsu mīlestība un uzticība Kristū atbrīvo mūs no pārņemtības pašam ar sevi un rūpēm pašam par sevi. Luters ārkārtīgi pilnīgi un pareizi saprata to, ka evaņģēlijs ir beigas visiem izskaitļotiem un aprēķinātiem mēģinājumiem izpatikt, kļūt pieņemamiem, vai kaut ko sasniegt, lai kļūtu derīgi Dievam un viņa žēlastības vērti. Mēs esam pilnīgi un uz visiem laikiem droši viņa mīlestībā, un tādēļ varam pilnīgi atmest rūpes un raizes par sevi un kā brīvi un nepiespiesti ļaudis izplūst mīlestībā pret Dievu un savu tuvāko. Tikai un vienīgi no Dieva žēlastības mēs esam kļuvuši droši un paļāvīgi Dieva bērni, viņa valstības pilsoņi un Kristus līgava. Tas ir neticamais evaņģēlija spēks, kas iedzīvina svētīgu dzīvi ar mīlestības darbu augļiem. Piedošana ir varena un dievišķa spēka pilna.

Luterāņu izpratnē mūsu aicinājuma darbi ir kalpošana Kristum (Jņ.13:13-17). Tomēr tiem piemīt zināmas iezīmes, kas nav mums īpaši glaimojošas. Pirmkārt, mums nav nekā, kas Kristum būtu nepieciešams vai vajadzīgs, ko dot viņam. Otrkārt, viss labais, kas mēs esam un viss, kas mums ir, ir viņa dots. Visu, kam ir patiesa vērtība mēs saucam par svētību un slavējam Dievu, no kura plūst visa veida svētība. Tas ir mūsu tuvākais, kam nepieciešamas mūsu dāvanas, prasmes un laiks, kopā ar labumiem, ko Dievs ir uzticējis mums. Mūsu laulātais draugs, mūsu bērni, tie kas dzīvo mums blakus kaimiņos, darba biedri, pircēji, klienti, tie, kurus satiekam savas dzīves vietās, darbā un atpūtā – ir tie, kam nepieciešami mūsu labumi un kalpošanas darbi. Jēzus mums saka, ka mums jādara tāpat, kā darīja viņš, jo kalps nav lielāks par Kungu (Jņ.13:16).

Tādējādi pats Dievs veic mūsu dzīves izkārtojumus un kad mēs kalpojam iepriekš minētajiem cilvēkiem, viņš to novērtē kā kalpošanu viņam pašam (Mt.25:35-40). Darbus, kas darīti šajā pasaulē, redz un uztver visi. Bet motivācija, kas virza šos darbus, mūsu iekšējā ticība Kristum, dievbijība, mīlestība un uzticība Dievam ir apslēptas lietas. Garīga dzīve, kur ticība darbojas šajā pasaulē uzticīgā kalpošanā ir kaut kas īpašs savā apslēptībā un ikdienišķs savā atklātībā. Luters ticību un darbus saprata apmēram tā: lieciet savu ticību uz Dievu un dodiet savus darbus savam tuvākajam. Kristieša garīgā dzīve vienlaicīgi sevī ietver brīvību Dieva žēlastībā un nebrīvi pret savu tuvāko.

Citā līmenī luterāņu teoloģija kristieša garīgo dzīvi saprot kā mūžīgu sadraudzību ar Kristu un visiem svētajiem, kuri pieder viņa baznīcai. Baznīca ir Dieva ģimene, kas pārsniedz laika un telpas robežas iesniedzoties arī debesu mājokļos. Uz zemes šī ticīgo kopība ir izkaisīta pa visu pasauli un apslēpta acīm. Bet ticībā mēs apliecinām šīs mūžīgās ķēniņvalsts klātbūtni, sadraudzību, kad mēs pulcējamies ap pasludinātu evaņģēliju un izdalītiem sakramentiem. Dieva valstība un tās kopība šajā pasaulē ir vienlaicīgi gan apslēptas, gan atklātas. Tā ir apslēpta attiecībā uz to, kuri ir visi šie svētie, bet atklāta attiecībā uz to, kur tie ir, kad tie pulcējas ap savu Kungu, kurš atklāj sevi savā vārdā, Grēku atlaišanā un Svētajā Vakarēdienā. Kristieša garīgā dzīve tiek nepārtraukti atjaunota ar šo dievišķo Tā Kunga kalpošanu dievkalpojumā.