Kristieša laime
..cik tiem gribējās [Jņ.6:11].
Kad Jēzus redzēja tuksnesī piectūkstoš vīru lielu pūli, Viņš vērsās pie Filipa, nabaga bezpalīdzīgā mācekļa, ar jautājumu, kā pabarot tik lielu pūli. Jēzus sacīja: “Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu, ko ēst?” Kā apustulis Jānis komentē šo jautājumu? “Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, bet pats gan zināja, ko gribēja darīt.” Iedziļināsimies, kāpēc Tas Kungs uzdeva tik mulsinošu jautājumu nabaga bezpalīdzīgajam māceklim!
Kad Tas Kungs mūs pārbauda, Viņš nerunā ar mums tieši, bet dara to ar pieredzes palīdzību, kad, nonākuši grūtā situācijā, mēs uzdodam to pašu jautājumu, ko saņēma Filips, – it kā mums visā nopietnībā būtu jārūpējas par pūli, kuru neesam spējīgi apgādāt.
Bet Jānis stāsta, ka Tas Kungs to darīja, mūs “pārbaudīdams”, “bet pats gan zināja, ko gribēja darīt”. Mums bieži notiek tāpat, kā notika ar Filipu un Andreju, ka mēs nesaprotam Tā Kunga nodomu un visā nopietnībā sākam skaitīt savus līdzekļus, un neticam, ka ir iespējama kāda cita izeja un ka patiesībā mums ir vairāk, nekā redzam ar savām acīm. Filips domāja un rēķināja pareizi! “Par divi simti sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums.”
Mums jāpieņem, ka viņš labi zināja, ka viņu krājumos, kuri bija Jūdas pārziņā, vairāk nekā nebija. Arī Andrejs bija noraizējies un piebilda vēl muļķīgāku piezīmi: “Šeit ir kāds zēns, kam ir piecas miežu maizes un divi zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?” Ar to mācekļu padoms bija galā.
Bet kā ar Tā Kunga padomu? Līdz tam brīdim Viņa stunda vēl nebija nākusi. Viņš sacīja: “Lieciet, lai ļaudis apsēstas.” Un tad Viņš sniedza tiem nevis tik daudz, cik tiem ja, bet tik daudz, cik Viņš gribēja. Tā notiek visos Dieva bērnu pārbaudījumos. Kad vien viņi rēķina un skaita savus līdzekļus pārbaudījumu brīdī, viņiem arvien ir jāsecina: “Bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?”
No šiem vārdiem mums jāmācās, ka Tas Kungs sniedza cilvēkiem tik daudz, cik Viņš vēlējās. Mums jāmācās saprast, ka šie vārdi patiesi pauž visu mūsu miesīgo pārbaudījumu noslēpumu – Tas Kungs dāvā ikvienam tieši tik daudz pasaulīga labuma, cik Viņš vēlas.
Dievam nav grūti padarīt mūs bagātus vai arī paturēt mūs nabadzībā! Viņa rokās ir visa radība, un gluži kā Viņš lika pār kurnējošajiem israēliešiem nolīt paipalām divas olektis biezā kārtā, tāpat Viņš bez pūlēm var likt nolīt pār mums visām pasaules bagātībām.
Taču, ja tas notiktu, rezultāts mūsu dvēselēs nebūtu labāks, kā tas bija ar israēliešiem. Ļaudis bija kārīgi. “Un, kamēr vēl gaļa bija starp viņu zobiem, pirms tā bija apēsta, kad Tas Kungs iekaisa dusmās pret tautu.” Viņi ēda un saņēma nāves sodu par savām kārībām. Tādēļ arī šodien šī vieta tiek saukta “kārības kapenes” [4.Moz.11]. Nekurnēsim un neiekārosim, kā viņi iekāroja un tika pazudināti.
Vai pārpilnība nenes sev līdzi spēcīgus kārdinājumus? Skaties, cik briesmīgi Tā Kunga vārdi runā uz bagāto: “Vieglāk ir kamielim iziet caur adatas aci nekā bagātam ieiet Dieva valstībā” [Mk.10:25]. “Bet vai jums bagātiem, jo jums jau ir sava alga!” [Lk.6:24]. Ak, Dievs, neieved mūs kārdināšanā! Kristieša laime nav īpaši jūtama šeit, virs zemes. “Bet, kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to mēs pietiksim.”
Tas Kungs ir ļāvis mums izlūgt tikai dienišķo maizi jeb mūsu patiesās vajadzības. Lai Dievs pasarga visus kristiešus no tādas patstāvības un neatkarības, kad tiem vairs nevajadzēs raudzīties uz Dieva rokām. Turpretī – cik gan svētīgi ir dzīvot kā bērniem no Debestēva maizes! Viņš nekad nebūs mums nežēlīgs Tēvs.
Vai tu domā, ka Tēvs pievils bērna paļaušanos, kurš uzticas Viņa vārdam un gaida no Viņa visas lietas? Pats Kristus atzīst, ka arī mēs, ļauni būdami, nekad nekļūsim tik ļauni, lai dotu savam bērnam akmeni, kad tas lūdz maizi, vai čūsku, kad tas lūdz zivi.
Ja jau lielais, uzticīgais Dievs pats mums mācījis Viņam lūgt dienišķo maizi un ja mēs ticam Viņa vārdiem un darām to, ko Viņš mums pavēlējis, un Viņam to lūdzam, – vai tiešām mēs domājam, ka Viņš mums nedos? Veidu, laiku un mēru Viņš Savā gudrībā un labestībā grib noteikt pats. Taču dienišķo maizi Viņš mums dos arvien.
Ieskaties