Kristieša Lieldienu prieka patiesais avots
“Kad sabata diena bija pagājusi, Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome nopirka smaržīgas zāles, lai ietu un svaidītu Jēzu. Nedēļas pirmajā dienā rīta agrumā, saulei lecot, tās nāca pie kapa un sarunājās savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa ieejas?” Pacēlušas acis, tās redzēja – akmens jau novelts. Bet tas bija ļoti liels. Ienākušas kapā, tās ieraudzīja baltās drānās tērptu jaunekli sēžam labajā pusē, un tās izbijās. Bet viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu, Nācarieti, krustā sisto, viņš ir augšāmcēlies, un viņa šeit nav. Redziet, vieta, kur tie viņu nolika. Bet ejiet un pasakiet to viņa mācekļiem un Pēterim: viņš pirms jums aizies uz Galileju; tur jūs viņu redzēsit, kā viņš jums sacījis.” Iznākušas no kapa tās metās bēgt prom, tās trīcēja un bija satriektas, un nestāstīja nevienam neko, jo baidījās.” [Mk.16:1–8]
Ikviens zina, ka Lieldienas ir patiesa prieka svētki. Tomēr tikai daži zina šī prieka patieso iemeslu. Vai šī neziņa attiecas tikai uz tiem, kuri nemeklē šo Lieldienu prieku Tā Kunga namos, kur tiek pasludināts augšāmceltais Kristus, bet gan to meklē pasaulīgu elku tempļos, kur neko nezina par garīgo prieku? Nē, šī neziņa attiecas arī uz tiem, kuri vēlas būt kristieši un kas ir iepazinušies ar Dieva Vārdu un no tā gūst prieku. Viņi ļoti labi zina Ziemassvētku patiesā prieka avotu, bet Lieldienas ir pavisam cita lieta.
Cilvēki parasti domā, ka Lieldienās kristietība priecājas, ka
- Kristus pazemošanas un lielo ciešanu laiks ir beidzies un pienākusi Viņa goda diena;
- ar augšāmcelšanos Viņa nevainība tika parādīta visas pasaules priekšā, un nenoliedzami tika apstiprināta gan Viņa dievišķība, gan Viņa vārdu patiesums;
- Kristus augšāmcelšanās neapšaubāmi liek pamatu cilvēka dvēseles nemirstībai un cilvēku miesas augšāmcelšanai nākotnē.
Svētie Raksti noteikti šos visus identificē kā Jēzus augšāmcelšanās augļus. Par pirmo punktu teikts: “Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!” [Fil.2:8] Par otro Svētie Raksti saka: “Un patiesi liels ir dievbijības noslēpums: Viņš ir skatīts miesā, taisnots Garā” [1.Tim.3:16], un Kristus “ar Savu augšāmcelšanos no mirušiem Svētajā Garā atklājies kā Dieva Dēls spēkā.” [Rom.1:4] Raksti par trešo punktu saka sekojošo: “Ja tad par Kristu sludina, ka Viņš ir augšāmcēlies no miroņiem, kā tad daži jūsu starpā saka, ka neesot miroņu augšāmcelšanās?” [1.Kor.15:12]
Tomēr lai cik svarīgi tas viss ir, tomēr tas neaptver pilnīgu un patiesu Lieldienu mierinājuma avotu. Attiecībā uz visiem trim punktiem – Kristus pagodināšanu, Viņa mācības apstiprināšanu un pārliecību par cilvēka dvēseles nemirstību un mirušo augšāmcelšanos – Kristus augšāmcelšanās nekādā ziņā nebija absolūti nepieciešama. Dievs varēja pagodināt Jēzu citā veidā. Gan Viņa doktrīnu, gan Viņa dievišķību jau bija pietiekami apstiprinājuši Viņa lieliskie brīnumdarbi. Cilvēka nemirstību un miesas augšāmcelšanos, bez šaubām, jau sen varēja pamatot ar Lācara, Naines atraitnes dēla un Jaira meitiņas augšāmcelšanos, kā arī ar personām, kuru dzīvesstāsti ir atklāti Vecajā Derībā.
Kristieša Lieldienu prieka patiesais avots ir kaut kas pavisam cits. Jau norādītie punkti ir gandrīz nekas cits kā reālā attēla rāmis. Svētie Raksti parāda Kristus augšāmcelšanos kā absolūti nepieciešamu cilvēka izpirkšanas un glābšanas darbam. Apustulis Pāvils skaidri saka: “Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība. … Tad arī tie ir pazuduši, kas Kristū aizmiguši.” [1.Kor.15:14,18] No tā mums jāsecina, ka Kristus augšāmcelšanās ir ne tikai viens no akmeņiem mūsu pestīšanas ēkā, bet gan ir tās pamatakmens. Tas nav spīdošs dārgakmens mūsu izpirkšanas vainagā, bet gan pats vainags. Bez Kristus augšāmcelšanās pasaule joprojām nebūtu nedz izpirkta, nedz izglābta.
Līdz ar Kristus augšāmcelšanos cilvēks var priecāties par Viņa piedzimšanu, var tikt mierināts un iedrošināts ar Viņa ciešanām un nāvi un var lepoties ar Viņa krustu. Tāpēc kristīgā baznīca dzied (un ne tikai Ziemassvētkos): “Ja šis bērns nebūtu mums dzimis, tad mēs visi būtu pazuduši un pamesti.” Tāpat baznīca arī dzied (un ne tikai Ciešanu laikā): “Visi grēki, ko Tu nesi mūsu labā, – bet, ja tas tā nebūtu, tad pār mums valdītu izmisums.” Lieldienās baznīca dzied: “Visas mūsu cerības zustu, ja Jēzus nebūtu triumfējoši iznācis no kapa. Šī iemesla dēļ, Kungs Kristu, mēs Tevi pielūdzam. Kungs, apžēlojies. Allelūja! Allelūja! Allelūja! Tagad esam neaprakstāmi līksmi; Kristus izbeigs visas skumjas. Kungs, apžēlojies!”
Ieskaties