Kristieši bez vārda, kristieši vārda pēc, baznīcas vārda pēc

Trāpīgo izteicienu par anonīmajiem kristiešiem kādā diskusijā izteica katoļu teologs Karls Rāners. Te ir interesanti redzēt, kā Rāners spriež, izejot no tās pašas problēmas, kuru uzsvēra Šleiermahers:

Bet vai kristietis kaut vienu acumirkli spēj ticēt, ka šis nepār­redzamais viņa brāļu pulks – ne tikai tie, kuri dzīvojuši pirms Kristus atklāšanās, līdz pat vistālākajai pagātnei (kuras apvāršņus paleontoloģija attālina arvien vairāk un vairāk), bet arī tagadnē un tālākā nākotnē, ir pašos pamatos un nenovēršami izslēgti no savas dzīves piepildījuma un lemti mūžīgai bezjēdzībai?”

Nav vajadzības apstrīdēt to, ka kristiešiem šis jautājums var nedot mieru, tomēr nopietns jautājums ir arī: vai un kādā veidā mēs vispār varam kaut ko zināt par mūsu skatienam vēl apslēpto tiesas spriedumu, un tad kaut ko par to sacīt – Dieva vārdā, nevis tikai pēc mūsu vēlmēm un sajūtām.

Anonīms – saskaņā ar Dieva vārdu – nozīmē: ir tādi cilvēki, kuri nenes un nepiesauc Kristus vārdu, ko kristieši saņem Kristībā un ­piesauc dievkalpojumā, Ticības apliecībā un lūgšanā (Ap.d.11:26; 1.Kor.1:2; 13:1–3). Taču tieši šī vārda piesaukšana ir tas, kas glābj pastarā tiesā (Rom.10:8 un tālāk). Pieņēmums, ka lielās tiesas attēlojums (Mt.25:31–46) varētu būt pierādījums tam, ka cilvēki var tikt izglābti arī bez Kristus vārda, arī paša teksta kopsakarībā šķiet augstākajā mērā neticami. Ķēniņa spriedumā gan tiem, kas tiek nostādīti pie labās, gan arī pie kreisās rokas, atklājas situācija: abas grupas neapzinās gluži neko, proti, nav pamanījušas, kad būtu sastapušas pašu Kristu.

Tomēr jautājums ir, kas domāts ar “Maniem vismazākajiem brāļiem”. Citās Rakstu vietās šis izteikums parasti attiecas uz vajātiem kristiešiem (salīdz. Lk.10:16; Mt.10:40; Mk.9:35 un tālāk; Ebr.13:1 un tālāk). Nav diskutējams jautājums par to, vai kristieša pienākums ir palīdzēt trūkumcietējiem (Mt.26:11; Lk.14:13). Pārsteidzošā veidā Luters savā sprediķī par šo tekstu konstatē, ka runa tomēr ir par vienu vienīgu, atsevišķu darbu, kas arī attiecas tikai uz piekto bausli, turklāt nekādā ziņā nav sastopams tikai pie kristiešiem. Te nekādā ziņā nevar būt runa par glābšanu no tiesas labo darbu dēļ. Drīzāk gan ir runa par to, ka Kristus ir sastapis nekristiešus vajātu un trūkuma nomāktu kristiešu veidolā, kuriem šie cilvēki ir palīdzējuši.

Jo nav šaubu, ka tas, kurš dara tādus žēlsirdības darbus kristiešu labā, arī pats ir kristietis un ticīgs cilvēks. Bet tas, kurš netic Kristum, noteikti arī nebūs tik labvēlīgs pret kristiešiem, un vēl jo mazāk – pret pašu Kristu.

Ja šeit runāsim par anonīmajiem – bezvārda – kristiešiem, tas itin viegli var novest pie pārpratumiem, proti, mudināt domāt, ka zinām par Dieva tiesas spriedumu vairāk, nekā atklāj Dieva vārds.

Daudz svarīgāk šajā kopsakarībā ir runāt par “kristiešiem vārda pēc” – par tiem, kuri tiek pieminēti kalna sprediķa nobeigumā (Mt 7:21–23). Pieskarsimies vēlreiz šai rakstu vietai, kur izteikts skaidrs brīdinājums par pastaro tiesu. Te ir runa par lieliskiem sludinātajiem un brīnumdariem, kuri skaļi un publiski piesauc un sludina To Kungu, taču viņu dzīve neatbilst viņu mācībai.

“Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji!”

Kristieši vārda pēc ir tādi ļaudis, kuri saņemtās Kristības dēļ nes Kristus vārdu, piesauc Viņu pasludinājumā un dievkalpojumā, kamēr viņu dzīve rit tiešā pretrunā ar Kunga Kristus vārdiem. Šis ir nopietns brīdinājums visiem draudzes kalpiem.

Līdzīgi arī vēstulē Sardu draudzei ir runa par “baznīcu vārda pēc”. Tiesājošais Kungs tai saka: “Es zinu tavus darbus, tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris” (Atkl.3:1). Tātad tā ir draudze ar labu organizāciju, taču tai pietrūkst tieši tā, kas dara baznīcu par Baznīcu. Šī draudze skaidriem vārdiem tiek aicināta uz grēknožēlu un atgriešanos.

Tā nu mums nav neviena pieturas punkta, kas ļautu uzskatīt, ka pastarā tiesā cilvēki varētu tikt izglābti, neapliecinot Jēzu Kristu. Tajā pašā laikā ar nepārprotamu skaidrību tiek parādīts, ka varam tikt izglābti ne ar labajiem darbiem, taču arī ne bez labajiem darbiem. Tātad ne pret Pāvilu, bet līdz ar Jēkabu varam sacīt: “Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva” (Jēk.2:17).