Kristieši uzvaroši pieveic pašu Dievu

“Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās. Un redzi, viena kānaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: “Ak, Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.” Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Tad Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: “Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” Bet tā nāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, palīdzi man!” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.” Bet viņa sacīja: “Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.” Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: “Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi.” Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā.” [Mt.15:21–28]

Notikums ar kānaāniešu sievieti parāda, kā Dievs dažreiz cīnās ar saviem mīļajiem kristiešiem. Viņš var izturēties pret viņiem tā, it kā viņi būtu Viņam vienaldzīgi, pat tā it kā Viņš būtu viņu ienaidnieks, nevis viņu draugs. Pirmais veids, kā Dievs cīnās ar saviem kristiešiem, ir parastas šīs dzīves ciešanas un likstas. Tās ne vienmēr ir sātana izraisītas fiziskas spīdzināšanas. Tas var izpausties kā paša slimības vai arī kā tuvinieku slimības un pat nāve, nabadzība, laba vārda zaudēšana indīgu mēļu dēļ, uzticamu draugu neuzticība un nepatiesums, kā arī visa cita veida bēdas un nelaimes.

Bet, kā mēs redzam piemērā ar kānaāniešu sievieti, paralēli tam notiek cita, vēl grūtāka cīņa: Dievs bieži vien neatbild uz postā nonākuša kristieša lūgšanu, bet tā vietā klusē. Posts turpinās, un tas bieži vien kļūst pat lielāks, jo dedzīgāk kristietis lūdz.

Dievs kādu laiku nepadodas. Sākumā Kristus klusēja un nekādi neatbildēja uz kānaāniešu sievietes lūgumiem pēc palīdzības, bet, kad Viņš beidzot ierunājās, Viņš teica tikai dusmīgus vārdus. Kad mācekļi iejaucās, Viņš paskaidroja, ka Viņš nav sūtīts pie pagāniem. Jēzus pat salīdzināja sievieti ar suni, kurš nav pelnījis bērniem domāto maizi. Kristieši to bieži piedzīvo smagu iekšēju kārdinājumu veidā, kas tiek pievienoti ārējam krustam. Dievs tad izmēž no viņu sirdīm visas mierinājuma sajūtas. Viņu sirds tad viņus nosoda kā pēdējos grēciniekus, par kuriem Dievs neko nevēlas zināt; viņi netiek izraudzīti, bet noraidīti; viņi nepieder Valstības bērniem, bet gan suņiem, par kuriem ir rakstīts, ka tie atrodas ārpus Dieva Valstības.

Tomēr kānaāniešu sievietes piemērā mēs redzam arī to, kā kristieši uzvaroši pieveic pašu Dievu, kad Viņš cīnās pret viņiem. Viņu izmantotais kaujas paņēmiens ir diezgan vienkāršs. Viņiem ir vajadzīgas trīs lietas:

1. pacietība un pazemība,
2. dedzīga un nemitīga lūgšana un, kā galvenais ierocis,
3. ticība, kas cieši turas pie Dieva Vārda par spīti sirds pārdzīvojumiem un sajūtām.

Ja Dievs cīnās ar kristiešiem ar dažāda veida nelaimēm, viņi savā sirdī nesaka, kā pasaules bērni un viltus kristieši: “Ko es esmu izdarījis, lai būtu to pelnījis? Kāpēc man klājas tik slikti, kamēr citi, kas ir sliktāki par mani, piedzīvo laimi?” Vēl mazāk viņi cenšas sev palīdzēt netaisnos veidos. Tā vietā, viņi pirmkārt pacietīgi nes savu krustu, savās sirdīs domājot, ka ir pelnījuši daudz lielāku sodu nekā to, ko viņi piedzīvo – viņi domā, ka patiesībā viņi ir pelnījuši elli. Tad viņi nemitīgi lūdz Dievu. Tomēr pāri visam viņi meklē patvērumu Dieva Vārdā un patur sevi tajā. Jo ir rakstīts: “Ko Es mīlu, tos Es pārmācu un pamācu,” [Atkl.3:19] un: “Mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu.” [Rom.8:28]

Kad Dievs uzbrūk kristiešiem ar smagiem, iekšējiem uzbrukumiem, Viņš neļauj viņiem just mierinājumu, bet gan tikai tumsu, grēku, dusmas, nāvi un elli. Viņiem tas ir tā, it kā Dievs viņus jau būtu izraidījis no mūžības. Bet pat tad viņi nebeidz lūgt. Un, ja pēc viņu lūgšanas ārēji viss izskatās tikai sliktāk, nevis labāk, viņi turpina lūgšanu. Pirmkārt viņi sagrābj Gara zobenu, kas ir Dieva Vārds, un ticības vairogu. Viņi piekrīt Dievam un saka: “Es noteikti esmu pelnījis to, ka Tu mani pilnībā noraidītu,” bet viņi joprojām turas pie Dieva apsolījumiem, kas attiecas uz pilnīgi visiem, piemēram, “kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu” [Jņ.6:37], “Man nav prieka par bezdievja nāvi ” [Ec.33:11] un “bet, kur vairojies grēks, tur pārpārim vairojusies žēlastība” [Rom.5:20].

Vienam cilvēkam šāds Dieva uzbrukums ilgst īsāku laiku, bet citam – ilgāku. Uzbrukums viņiem netiek atņemts, bet žēlastības un prieka gaisma no jauna sāk spīdēt vēl spilgtāk. Jo beigās Dievs ar priecīgu prātu vienmēr ļauj Sevi uzvarēt. Viņš necīnās pret kristiešiem, lai viņus pievarētu, bet gan – lai viņi pievarētu Viņu.