Kristiešu dzīvesveids

“Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.” [Mt.5:16]

Cik gan skaists un iepriecinošs ir skats, kas ielīksmo debesis un zemi, – kad kristietis ticības ceļā un Dieva priekšā ir iededzies par Jēra godu un cīnās pret darbu taisnību, taču vienlaikus viņš paliek arī visjaukākais cilvēks, kurš bagāts labos darbos un centīgs Tā Kunga kalpošanā!

Šāda patiesa vienība starp ticību un darbiem ir visspēcīgākais trieciens velnam un dara viņam patiesas raizes. Nekas cits nav spējīgs tā postīt viņa valstību, nekas tik spēcīgi un skaidri neapliecina Evaņģēlija patiesību, nekas nesatver cilvēku prātus un nepārliecina viņus tādā mērā kā šī vienība starp to, ka cilvēks pretojas savu darbu taisnībai un vienlaikus ir bagāts labos darbos.

Ja man ir tikai viena no šīm divām lietām – ja man ir vienīgi ticības dedzība un iebildumi pret darbu taisnību Dieva priekšā, taču es pats nedaru labus darbus, tad visi spriedīs: “Tas ir ļoti ērts ceļš uz pestīšanu; tikai tici, un nav nepieciešams darīt labu!”

Bet, ja tev būs visu savu līdzcilvēku un kaimiņu apliecinājums, ka nav dāsnāka labdara par tevi, kaut arī tu noniecini savus darbus un noliedz savu taisnību Dieva priekšā – tad tā tu apklusināsi neprātīgu un nezinošu cilvēku runas. Tad visas krietnas dvēseles domās: “Nē, viņš nevēršas pret darbu taisnību tādēļ, ka viņš pats ir slinks un mīl vieglāko ceļu, jo ar saviem labajiem darbiem viņš pierāda pretējo.”

Tāpēc tie ir ļoti vērtīgi kristieši, kas patur abas šīs lietas cieši saistītas. Viņi deg vienīgi par Jēra godu, bet vienlaikus paši ir bagāti labos darbos. Lūgsim Dievu, lai šādi kristieši ilgāk paliktu virs zemes! Jo ar viņu starpniecību Kristus valstība un Evaņģēlija gods visspēcīgāk tiek izplatīts pasaulē.

Turpretī, kad kristietis, kas apliecina savu ticību, dzīvo garīgi laisku un neauglīgu dzīvi, kristieša vārds tiek nicināts. Ar saviem sliktajiem ieradumiem tas ļauj vaļu zaimotājiem. Un tie, kas dzird viņa brīnišķīgo liecināšanu un redz viņa nelietīgo dzīvi, nicinoši novēršas un saka: “Ja tava jaukā liecināšana ir tikai skaisti vārdi, tad arī es varu būt kristietis,” utt. Tad šādam cilvēkam tas ir spēcīgs arguments viņa neticībai, un viņš nicina grēknožēlas un atgriešanās aicinājumu. Un tu, kristietis, kam taču vajadzēja palīdzēt viņu atmodināt, ar savu dzīvi esi devis tikai apstiprinājumu viņa neticībai.

Tas būs briesmīgs trieciens sirdsapziņai, kad tavs pārbaudes laiks būs beidzies un tu vairs nevarēsi neko labot, un tev būs jādzird vārdi: dod norēķinu, jo tu nevari ilgāk būt par pārvaldnieku [Lk.16:2]. Kas tā būs par sirdi plosošu agoniju, kad tu atcerēsies, cik daudz esi dzirdējis, ticējis un apliecinājis par Kristus mīlestību un Viņa ciešanām, bet neesi dzīvojis Dievam un Viņa godam, bet vienīgi sev un savām miesas kārībām.

Tad tu domāsi par to, cik maz celsmes un iedvesmas tu esi dāvājis tiem, kas žēlastības laikā dzīvojuši tev līdzās. Un tas viss tavas aplamās dzīves dēļ! Tad ar sirdssāpēm tu sacīsi: ak, mani bērni! Mani padotie! – Tā gan ir, ka viņi no manis ir dzirdējuši daudz skaistu, jauku vārdu, bet vienlaikus viņi ir redzējuši arī manus ļaunos darbus! Tāpēc viņi tik maz ir ņēmuši pie sirds manu sludināšanu. Mani padotie ir aizgājuši no mani ar pārliecību, ka “tie, kas daudz runā par Dievu, ir liekuļi”, un sākuši nicināt Dieva vārdu. Dievs, uzturi visus ticīgos šai laikā!

Protams, ka neviens nevar izvairīties no sirdsapziņas pārmetumiem, Sātana ugunīgajām bultām, jo neviens nav pilnīgs. Vēl jo mazāk aklā pasaule spēj attiekties un izturēties pret mums taisnīgi, jo tā nicinās pat vislabāko dzīvi. Gluži tāpat kā pasaule runāja daudz ļauna par godības Kungu.

Bet mēs skaidri apzināmies atšķirību starp miesas vājību, ko nožēlojam un pret ko cīnāmies, un ļauniem netikumiem, kuriem ļaujam valdīt bez pretošanās un kuri kļūst par mūsu patieso dzīvi. Šādu lietu dēļ Evaņģēlijs tiek nonievāts. Bet, ja es savas vainas nožēloju, atzīstu un nosodu, tad tādējādi es dodu Dievam godu un manas vainas nav par iemeslu Evaņģēlija nicināšanai.

Bet, lūdzu, ievēro to, kas pirms brīža sacīts par vienību starp ticību un labiem darbiem. Ja tavi labie darbi un tava pielīdzināšanās Kristum tev ir kļuvuši pats galvenais un tas ir viss, par ko tu runā, tad tev ir iemesls baidīties, ka darbi ir kļuvuši par tavas sirds mierinājumu un ticības pamatu, jo no sirds pilnības mute runā [Mt.12:34].

Nē! Mūsu dziesmai ir jābūt par Jēru – “Jērs ir nokauts un izglābis mūs Dievam ar Savām asinīm”. Mūsu darbiem ir jāizriet no mīlestības uz Kristu. Tad Kristus saņems visu godu, ne mēs un Viņa vārds tiks svētīts un pagodināts.