Kristiešu vienotība vienmēr nes svētību

“Bet es jūs, brāļi, pamācu mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdā, lai jūsu starpā būtu vienprātība un neceltos šķelšanās, bet lai jūs visi pilnīgi vienoti stāvētu vienā prātā un vienā domā.” (1.Kor.1:10)

Ja kristieši neuztur un nekopj savā starpā vienotību doktrīnā un dzīvē, tad tas nozīmē, ka viņi ir pakļāvušies savas miesas maldiem, mierīgi noskatoties, kā rodas šķelšanās un kā ar katru dienu pieaug nesaskaņas. Dievs nedeva Savas dāvanas tikai vienam kristietim vai vienai kristiešu draudzei. Tā vietā Viņš tās sadala tā, ka visiem ir jāstrādā kopā, lai gūtu panākumus. Kad šķelšanās parādās, panākumi tiek kavēti, kļūdu skaits pieaug, ķildas kļūst kaislīgākas, rodas apjukums un nepatiesi spriedumi un tam seko nosodījuma gars, un tā sektu skaits vairojas. Kad tas notiek, ak cik gan daudzi zaudē pamatu, uz kura ir būvēta viņu ticība! Kad nabaga pasaule redz, cik sašķelti ir kristieši savā starpā, tā neatrod iemeslu pieņemt ticību un pat tamdēļ tiek iedrošināta noraidīt to. Daudzi šādi ir tikuši aizvainoti un sadusmoti, kas varētu būt pievienojušies kristietībai. Kurš gan var saskaitīt dvēseles, kas gāja bojā Cvinglija cīņā pret svēto Sakramentu mācību, kas sadalīja veselu tautu baznīcas? Kurš gan var saskaitīt dvēseles, kuras tagad paklūp pār simtiem kristietības sektu, dvēseles, kas ir iztraucētas patiesības meklējumos un kas palikušas neticībā, un tā uz visiem laikiem pazudušas? Kā gan cilvēks var cerēt kādu dienu nostāties Dieva priekšā, ja viņš ir vainīgs nesaskaņās un Baznīcas šķelšanā? Ak, cik gan tas ir nepieciešams, lai Baznīca ar vislielāko rūpību un dedzību koptu vienotību un mieru starp saviem locekļiem.

Kristiešu vienotība vienmēr nes svētību. Ja Baznīca ir vienota mācībā un dzīvē, ticībā un mīlestībā, tā dalās savā starpā ar dāvanām un zināšanām. Tad tā pieaug zināšanu bagātībā, ticības spēkā, mīlestības degsmē, Svētā Gara mierinājumā un cerības dzīvīgumā. Tad tai rodas arvien nopietnāki pamati, uz kuriem Baznīcas ēka stāv, un tā ceļ savus mūrus arvien lielākā godībā, greznotus ar visdažādākajām Gara dāvanām. Pēc tam tā atloka piedurknes, lai audzinātu ganus un karavīrus, kuri veic darbu, lai pievērstu tos, kas atrodas tumsā un nāves ēnā un kuri cīnās pret patiesības ienaidniekiem. Ak, cik daudzus, kurus aizvainojušas šādas kristiešu nesaskaņas, varēja piesaistīt Baznīcai tās vienotība patiesībā un degsme brālīgajā mīlestībā, un tādējādi viņus būtu varējis uzvarēt Vārds! Kad pirmā kristiešu baznīca stāvēja svētītā vienotībā, Svētie Raksti par tās locekļiem saka: “Tā auga un dzīvoja Tā Kunga bijībā un pilnam baudīja Svētā Gara iepriecu.” (Ap.d.9:31) Ticīgie “bija ieredzēti visā tautā. Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti.” (Ap.d.2:47)

Sātans pārāk labi zina, kāds spēks ir Baznīcai, kad tā ir vienota. Tad tā ne tikai zaļo un nes augļus, bet arī ir neuzvarama pret visiem saviem ienaidniekiem, iekarojot tos un paplašinot savas robežas. Tāpēc Sātana vissvarīgākā un bīstamākā stratēģija, ko viņš izmanto, lai ievainotu Baznīcu, ir tās vienotības iznīcināšana un nesaskaņu sēšana starp tās locekļiem. Ak cik viegli viņam tas izdodas! Ak cik ātri tiek sarauta svētā saite, kas saista kristiešus! Ak cik ātri nesaskaņu ogles starp pelniem uzliesmo spožā liesmā, kas sagrābj un izposta veselas draudzes! Ak, cik tas ir nepieciešams, lai Baznīca rūpīgi koptu vienotību, tiecoties pēc tās kā pēc ārkārtīgi vērtīga dārgakmens!