Kristietība kā absolūta reliģija

Kristīgā reliģija ir absolūtā reliģija jo tā ir absolūti pilnīga, tai nav nepieciešama nedz uzlabošana, nedz attīstība un tas arī nav iespējams. Tā ir Dieva dota (θεόσδοτος) un tādēļ ir tieši tāda, kādu Dievs ir paredzējis, lai tā spētu veikt savas funkcijas – glābt grēciniekus. Sakot, ka kristīgā reliģija ir pilnīga vai absolūta, mēs negrasāmies apgalvot, ka tā ir “loģiski noslēgts veselums” (ein logisch vollkommenes Ganzes) jeb loģiski noslēgta un pilnīga sistēma, kurā nav iztrūkstošo posmu. Kristīgās zināšanas, kā mums to norāda apustulis Pāvils, attiecinot to arī uz sevīm, ir vienīgi fragmentāras. “Tagad es atzīstu tik pa daļai.” [1.Kor.13:12] Tas, ko kristietība no atklāsmes zina par dievišķo gudrību, ir vienīgi daļa no neizzināmajām Dieva zināšanām.

Tātad, kristīgā reliģija nav pilnīga vai absolūta tādā ziņā, ka tā būtu vislabākā morāles sistēma (die vollkommenste Moral), lai gan arī tas, bez šaubām, ir patiesība. Svēto Rakstu morālā teoloģija patiešām ir pilnīga, jo tās centrs un mērķis ir pilnīga mīlestība uz Dievu un savu tuvāko (Mt.22:37-40). Gan tās prasība, gan mērķis ir pilnīga mīlestība – “Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs.” [Mt.5:48] Taču šī pilnīgā morāle nav kristīgās reliģijas būtība; tā drīzāk ir kristīgās ticības rezultāts jeb auglis, ko Svētais Gars ar žēlastības līdzekļu palīdzību ieliek cilvēka sirdī, jeb, īsāk sakot, tas ir kristietības rezultāts un nevis pati kristietība (1.Jņ.4:9-21; Rom.12:1).

Tomēr kristīgā reliģija ir absolūta, proti, pilnīgi perfekta un nepārspējama. Tam ir divi iemesli. Vispirms, kristīgā reliģija nav kāds morāls kodekss, kurš mācītu cilvēkiem, kā viņi var salīdzināties ar Dievu ar savu labo darbu palīdzību, bet tā ir dievišķa ticība pārsteidzošajam faktam, ka Dievs “Kristū salīdzināja pasauli ar sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams” (2.Kor.5:19). Šinī ziņā kristīgā reliģija ir absolūta, proti, perfekta un nepārspējama, jo Kristus Evaņģēlijā tā piedāvā grēcīgajai cilvēcei pilnīgu izlīgumu ar Dievu, kuru izraisa Dieva Dēla, dievišķā pasaules Pestītāja vietnieciskā izpirkšana. Viņš ir mūsu vietā apmierinājis dievišķās taisnības prasības (aktīvā paklausība) un samaksājis maksu par grēkiem (pasīvā paklausība); Gal.4:4-5; 3:13; Jes.53; 2.Kor.5:21. Ikviens grēcinieks, kurš tic šai salīdzināšanai jeb grēku piedošanai, ir attaisnots jeb pasludināts par taisnu žēlastībā, bez bauslības darbiem (Ap.d.26:18; Lk.24:46-47; Rom.10:17; 1.Kor.2:4-5; Rom.3:28; 5:1). Tā ir debešķīga dāvana, kuru kristietība par velti piedāvā ikvienam grēciniekam. Tā pasludina pazudušajai cilvēcei, ka Dievs savā žēlastībā ticībā pieskaita grēcīgajam cilvēkam, kurš pats par sevīm ir bezdievis un nolādēts, Kristus pilnīgo taisnību, jeb ka Viņš pārklāj grēkus nožēlojoša ticīgā taisnību ar sava Dēla, Jēzus Kristus, pilnīgo taisnību. “Bet kam nav darbu, bet kas tic Tam, kas bezdievīgo dara taisnu, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību.” [Rom.4:5] “Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku.” [1.Jņ.2:2] Lūk, brīnišķīgais kristīgās ticības absolūtums jeb pilnība: Dieva žēlastībā tā piedāvā pilnīgu salīdzināšanu un pestīšanu, un ļauj ticīgajam pilnībā iemantot Dieva visizmeklētākās dāvanas – Viņa dievišķo žēlastību, pilnīgu piedošanu, mieru, kurš ir augstāks par visu saprašanu, īsāk sakot – garīgu un mūžīgu dzīvību. Tādējādi kristietība pilnībā sasniedz to, kas būtu jāsasniedz reliģijai – tā no jauna savieno svēto Dievu ar grēcīgo cilvēci, atdodot tai visu, kas bija ticis nozaudēts pēc grēkā krišanas. “Un Viņā arī jūs esat kļuvuši pilnīgi” (perfekti, πεπληρωμένοι,), utt..[Kol.2:10-14]

Pats par sevīm saprotams, kristīgā reliģija ir absolūta jeb pilnīga vienīgi tad, ja tā tiek saglabāta visā tās tīrībā, proti, ja pilnībā tiek saglabāts tās raksturs – žēlastības un ticības reliģijas raksturs, vai arī ja nesagrozītā veidā tiek saglabāta tās centrālā mācība par attaisnošanu no žēlastības, ticībā Kristus vietnieciskajai izpirkšanai. Ja šī kristīgās reliģijas pamatmācība tiek sagrozīta vai atmesta, kristietība kļūst par dekristianizētu, neopagānisku reliģiju, kura nav pelnījusi savu vārdu un nespēj glābt grēciniekus. Tā, piemēram, Romas katolicisms, kurš māca attaisnošanu no “ielietās žēlastības” (gratia infusa) un, attiecīgi, pēc “labajiem darbiem” (Tridentas koncils, Ses. VI, Cans. 11.12.20), paganizē kristietības centrālo mācību, kā rezultātā grēcinieks nespēj iegūt Dieva piedošanu un, bez tam, viņu nomāc nedrošības slogs (monstrum incertitudinis) jautājumā par savu žēlastības stāvokli. “Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisni, jūs esat žēlastību pazaudējuši.” [Gal.5:4]
Līdzīgā veidā mācību par attaisnošanu no žēlastības, ticībā Kristum ir izkropļojuši mūsdienu protestantu teologi racionālisti, kuri noraida biblisko mācību par Kristus vietniecisko izpirkšanu, aizstājot to ar savām pašu maldīgajām “izpirkšanas teorijām”. Arī viņi noliedz centrālo Evaņģēlija patiesību, ka cilvēki tiek pestīti vienīgi ticībā, un ar savām pašu izgudrotajām izpirkšanas teorijām paganizē kristīgo reliģiju. (Morālā piemēra teorija: Kristus nāvei būtu jāpamudina cilvēkus uz grēku nožēlu, mainīšanos un savas uzvedības uzlabošanu. Valdīšanas teorija: Kristus ir miris vienkārši tādēļ, lai atklātu maldos mītošajam cilvēkam, ka grēks ir Dievam nepatīkams, jo Dieva veiktajā pasaules pārvaldē ir nepieciešams šādi izrādīt dusmas, kuras ir pelnījis grēks. Deklaratīvā teorija: Kristus ir miris, lai nodemonstrētu, cik ļoti Dievs mīl cilvēku utt.). Centrālo kristietības mācību noliedz un sagroza arī pelagiāņi, arminiāņi un sinergisti, kuri uzskata, ka cilvēka pestīšana, vismaz daļēji, ir atkarīga no viņa paša labās uzvedības un darbiem. Ja kristīgā reliģija tiek šādi sagrozīta, tā zaudē pašu savu būtību un tādēļ vairs nav absolūta jeb pilnīga, jo šādā paganizētā formā tā vairs nespēj glābt grēciniekus.

Otrkārt, kristīgā reliģija ir absolūta, tas ir, pilnīga un nepārspējama tādēļ, ka tās avots un norma ir nevis vājo cilvēku kļūdainie vārdi, bet gan nemaldīgā Dieva nekļūdīgais vārds, kā tas ir fiksēts Svētajos Rakstos (Jņ.10:35; 2.Tim.3:15-17; 1.Pēt.1:10-12; Ef.2:20). Tā kā Svētie Raksti ir Dieva iedvesmoti, tad tie ir absolūtā dievišķā patiesība (Jņ.17:17), un kristīgā reliģija, kura pamatojas šajā absolūtajā patiesībā, ir vienīgā patiesā reliģija. Savukārt visas citas reliģijas, kuras tā tiek dēvētas bez īsta pamata, patiesībā vispār nav reliģijas. Šis fakts mūsdienās būtu īpaši jāuzsver, jo uniātiskās un sinergiskās tendences patlaban ir ārkārtīgi spēcīgas pat kristīgajās aprindās, kur tiek labprāt pieņemtas citas normas, kuras atrodas ārpus Rakstiem un ir pretrunā ar tiem. Svētie Raksti ir vienīgā ticības norma un vienīgā patiesā reliģija ir tā, kura māca patiesi biblisku mācību.

Šo patiesību mēs nelokāmi apliecinām ne tikai modernisma priekšā, kurš pilnīgi noraida Rakstus, bet arī mūsdienu racionalizējošās teoloģijas priekšā, kura līdztekus Svētajiem Rakstiem ir ieviesusi arī citas normas, tādas kā “kristīgo sirdsapziņu”, “kristīgo pārliecību”, “kristīgo pieredzi” utt., kā arī Romas katolicisma priekšā, kurš pasludina par ticības avotu un normu tradīciju. Īsāk sakot, visiem, kuri vēlas saglabāt kristīgo reliģiju kā absolūtu reliģiju, ir jāpiekrīt gan mācībai par attaisnošanu no žēlastības, ticībā Kristus vietnieciskajai izpirkšanai, gan arī mācībai par to, ka Svētie Raksti, kā Dieva iedvesmots un nekļūdīgs vārds, ir vienīgais ticības avots un standarts. Kristīgā reliģija ir absolūta vienīgi tad, ja tā tiek atspoguļota un mācīta tā, kā pats Dievs mums ir to devis savā vārdā.

Kristīgā reliģija tika dota grēcīgajai cilvēcei tūdaļ pēc grēkā krišanas un gan tad, gan arī patlaban ir vienīgā absolūtā reliģija, jo tā vienīgā piedāvāja un sniedza cilvēkam pestīšanu no grēka ticībā Dieva nozīmētajam pasaules Pestītājam (1.Moz.3:15; Ap.d.10:43). Vecajā Derībā Kristus Evaņģēlijs tiek sludināts ne mazāk kā Jaunajā (Jņ.5:39; 8:56; Ap.d.10:43), lai arī Jaunajā Derībā Evaņģēlija sludināšana ir skaidrāka un pilnīgāka nekā Vecajā. Kad Svētajos Rakstos tiek runāts par Vecās Derības atcelšanu un Jaunās Derības iestādīšanu, tas neattiecas uz Evaņģēlija sludināšanu, kas ir kristietības būtība, bet gan uz Mozus bauslības derību, ko ir aizliedzis Kristus (Jer.31:31-34; Ebr.8:6-13; Gal.3:17 un turpm.; Kol.2:16). Tādējādi, lai arī Vecajā Derībā dievišķā atklāsme bija progresējoša, tādā ziņā, ka vēsts par Kristus nākšanu un atpestīšanu tika pasludināta aizvien skaidrāk un pilnīgāk, reliģija, kuru Dievs deva Ādamam un Ievai pēc grēkā krišanas, jau no paša sākuma bija absolūta, tas ir, pilnīga un pabeigta, jo tā bija adekvāta, lai spētu glābt grēciniekus. Apgalvojums, ka Vecā Derība mums sniedz pilnīgi citādas reliģijas, tādas kā patriarhālo, Mozus, praviešu reliģiju utt., ir nepamatots un pretrunā ar neapstrīdamajiem Svēto Rakstu izteikumiem (Ap.d.15:10-11; Rom.4:3-6; Ebr.11). Kristus ir allaž bijis vienīgais visu grēcinieku Pestītājs un neviens nekad nav ticis pestīts citādi, kā vien caur ticību Viņam. “Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” [Ap.d.4:12]

Ņemot vērā to apstākli, ka kristīgā reliģija ir vienīgā patiesā reliģija, nav pareizi runāt par to kā par “augstāko reliģiju” vai “vispilnīgāko reliģiju”, vai “visu reliģiju kulumināciju”, utt.. Šādi superlatīvi izsaka vienīgi atšķirību pakāpēs, bet atšķirība starp kristietību un visām citām tā dēvētajām reliģijām ir atšķirība kategorijās. Kristietība ir Dieva dota reliģija; visas citas ir radījuši paši cilvēki. Tādēļ nedrīkst arī teikt, ka kristietība sniedz cilvēkam “augstāko apmierinājumu”. Patiesībā kristietība ir vienīgā, kura sniedz apmierinājumu grēcīgajam cilvēkam, jo tā vienīgā spēj sniegt un apstiprināt Dieva žēlastību, grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu. Absolūtuma raksturs piemīt vienīgi Jēzus Kristus reliģijai.

Mēģinot izprast, kāda ir būtiskākā atšķirība starp Veco un Jauno Derību, mums ir jāmeklē šī atšķirība nevis pašā reliģijā, bet gan tās skaidrības un pilnīguma pakāpēs. Pamatā tās abas ir vienādas. Doktrinālais saturs nemainās, jo abās mēs atrodam vienu un to pašu morālo bauslību un to pašu Evaņģēlija vēsti, ka grēciniekus spēj glābt vienīgi Dieva žēlastība Viņa Dēlā, mūsu Pestītājā. To apliecina pats Kristus, kurš ir ne tikai pasludinājis Veco Derību par dievišķu patiesību (Jņ.5:45-47; 10:35; 5:39), bet arī apstiprinājis, ka Viņš ir Vecās Derības Kristus (Lk.24:25-27). Mūsu dievišķais Kungs ir nācis miesā nevis tādēļ, lai mācītu kādu jaunu reliģiju, bet lai piepildītu Vecās Derības pravietojumus par sevi un ar savām svētajām ciešanām, un nāvi nodrošinātu pravietojumos apsolīto pestīšanu (Mt.5:17-19; Rom.3:28-31; Kol.2:10-14). Kā Kristus, tā arī apustuļi, it īpaši Pāvils, ir atzinuši, ka Vecā Derība spēj padarīt ticīgos gudrus, ka tie iegūst pestīšanu ticībā, sakņojas Kristū Jēzū (2.Tim.3:15-17). Līdzīgi arī Sv. Pāvils skaidri māca, ka mācība par attaisnošanu no žēlastības, ticībā nav jauna mācība, bet gan mācība, ko ir pasludinājuši Vecās Derības pravieši un kam ir ticējuši visi Vecās Derības ticīgie. (Rom.3:21-22; 4. nod.). No visa tā kļūst acīmredzams, ka Vecās Derības reliģija būtībā ir kristīga reliģija, kura pēc paša sava rakstura ir pilnīga un nepārspējama, jeb Dieva absolūtā reliģija.