Kristietim krusts ir jānes ar pacietību

Vecie svētie tēvi un skolotāji ir turējuši vienu otram pretī zaļojošu koku un nokaltušu koku un skaidrojuši to šādi: no zaļojošā koka nāk visi grēki un nāve, no nokaltušā koka nāk taisnība un dzīvība; tādēļ ir teikts tā: neēd tur no tā zaļojošā koka [1.Moz.2:17] citādi tu mirsi; bet ēd šeit no nokaltušā, vai arī tu paliksi nāvē. Tu gan gribi ēst un našķoties no kāda koka, es gribu tev dot ko tik pilnu, ko tu nekad nevarēsi apēst. Bet cik grūti bija no tāda zaļojoša koka atteikties, tik grūti ir šeit mieloties vai ēst no nokaltušā: tāpēc ka tur bija dzīvības tēls, prieki un labumi, bet šeit ir nāves, ciešanu, bēdu tēls, jo šis koks zaļo, bet tas ir nokaltis. No tā vēl ir palicis dziļi sirdī sakņots, ka cilvēks meklē dzīvību tur, kur ir patiesa nāve, un bēg no nāves tur, kur ir patiesa dzīvība.

Bet krustam ir jābūt tādam, lai tas dara sāpes, tam nav jābūt paša izraudzītam, kā to māca anabaptisti un pārgudrie, bet gan uzliktam.

Jo mums jābūt līdzīgiem Dieva Dēla tēlam [Rom.8:29]. Bet visi, kas grib svētbijīgi dzīvot Jēzū Kristū, arī tiks vajāti [2.Tim.3:12]. Pasaulē jums ir bēdas. Tālāk: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies [Jņ.16:20]. Ja līdz ar Viņu ciešam, mēs līdz ar Viņu tiksim arī apskaidroti [Rom.8:17]. Bet, ja jūs esat bez pārmācības, ko visi saņēmuši, tad jūs esat nelikumīgi bērni un neīsti bērni [Ebr.12:8].

Kam citam kalpo šie daudzie mierinājuma vārdi Rakstos?

Tāpēc ka velns, varenais ļaunais, viltīgais gars, nīst Dieva bērnus. Un svētais krusts kalpo ticības uzdevumā, vārda pārmācībām; tāpat – lai mazinātu grēkus un augstprātību. Jā, kristietis var krusta dēl iztikt bez tāda nieka kā ēšanu un dzeršanu.

Kristus svēti visas Viņa ticīgo ciešanas un bēdas; kurš necieš, tas liek saprast, ka viņš netic, ka Kristus ir viņam dāvājis savas ciešanas. Bet, ja kāds negrib nest krustu, kuru tam ir uzlicis Dievs, to neviens nepiespiež, tas vienmēr var doties prom un Kristu apmelot, taču lai viņš pie tam zina, ka viņam ar Kristu nav nekā kopīga, ne arī daļa pie kaut viena no Viņa labumiem.

Skaties, tirgotājs, mednieks, karavīrs pakļauj sevi tik lielām ciešanām nepatiesu labumu un uzvaru dēļ; un tad, ja seko patiesa apskaidrība un svētlaimība, grūti nākas ciest tikai nedaudz, kā to Jesaja [Jes.54:7], Kristus [Jņ.16:16], Pēteris [1.Pēt.1:6], Pāvils [2.Kor.4:17] nosauc, ciest “mazu brīdi” vai tagadējās grūtības.

Skaties, kā pretinieki, velna mocekļi, kas ir tik dažādos veidos un ceļos saraustīti un saplosīti, kā viņu cerības nepiepildās, kā viņi sargājas no daudzajām briesmām un nelaimēm, ka neviens viņu esības mirklis nav patiess un drošs. Un šie sodi ir tikai laicīgi. Vai es būtu vainīgs, ka viņi bez Dieva, caur abiem, velna viltību un ļauno sirdsapziņu, iet mūžīgā pazušanā? Un ka viņi ir nepatiesi savās tieksmēs, kas kādreiz varētu piepildīties, un iepriecina sevi ar nevajadzīgām un visādā ziņā zaudētām cerībām, turpretī mēs sevi mierinām ar patiesu, dievišķu solījumu.

Rezumējot, Viņš negribētu tikai mūsu dēļ kļūt par meli, tāpēc ka tieši Viņš ir tas Dievs un ir tā lieta, tajā Viņš tur visu svēto ticību, ka Viņš ir patiess, un arī mēs Viņu par meli nepataisīsim; Dievs dod, mēs ticam vai neticam, tad Viņš savu vārdu taču aizstāvēs un patiesi palīdzēs. Bet tas maksā pūles un darbu, lai, pirmkārt, acis novēršas no laicīgās varas; otrkārt, lai stingri pie vārda turētos. Ieva pameta vārdu un turējās pie acīmredzamā; turpretī kristietis pamet to, kas ir acu priekšā, un turas pie vārda. Tā nedara bezdievji un pieķeras ķeizaram, lai saņemtu laicīgos labumus; bet tāpēc, ka viņi nicina vārdu, viņi grims lejup un pazudīs uz mūžiem.