Kristīga dzīve un krusts

Kristīgas dogmatikas ietvaros ir noteikti jāaplūko arī jautājums par krustu un ciešanām, jo arī Raksti tam pievērš lielu uzmanību. Daži mūsu luteriskie teologi (Kvenštets un Kalovs) ir iekļāvuši šo tēmu kristīgas dzīves aprakstā un arī mēs sekosim šim piemēram.

Šī tēma ir nenoliedzami pelnījusi īpašu uzmanību. Ticībā Kristum atdzimušie patiešām nonāk īpaši svētītā stāvoklī. Dievs ir “par mums” (Rom.8:31); viņi ir Dieva bērni un mūžīgās dzīvības mantinieki (Jņ.1:12-13; Gal.3:26; Rom.8:17), viņiem kalpo svētie eņģeļi (Ebr.1:14); Dieva vārds viņiem sniedz bagātīgu mierinājumu visās dzīves likstās un stiprina ikreizi, kad viņiem rodas šaubas par pestīšanu Tomēr, neskatoties uz visu to, godība, kuru viņi ir saņēmuši Kristū Jēzū, vēl nav pilnībā atklājusies (1.Jņ.3:2). Viņi dzīvo tādā pašā pieticībā, pazemojumos un ciešanās, kā Kristus savas zemes dzīves laikā (1.Pēt.4:1). Šo bēdu un ciešanu pilno dzīvi Raksti trāpīgi dēvē par kristiešu krustu (Mt.10:21, 38; 16:24; Lk.14:27).

1. Ko nozīmē kristieša krusts? Svētie Raksti nekad neattiecina terminu krusts uz bezdievju ciešanām (Ps.32:10; 34:21; 16:4). Krustu nes vienīgi kristieši, pie kam tas notiek, īstenojot viņu kristīgo aicinājumu šajā pasaulē. Luters raksta:
   

   “Kristietis, tik lielā mērā mērā, cik viņš ir kristietis, ir pakļauts savam dārgajam, svētajam krustam, tā kā viņam ir jācieš vai nu no citiem cilvēkiem, vai paša velna, kurš viņu moka un biedē ar ciešanām, vajāšanām, nabadzību, slimībām, vai uzbrūk viņa sirdij, mērķējot tajā savas saindētās bultas.”

   It īpaši tad, ja kristieši uzticīgi liecina par Kristu un Viņa Evaņģēliju, vai dzīvo svētu dzīvi, kura ir saskaņā ar Dieva vārdu, viņiem gandrīz allaž ir jārēķinās ar to, ka nāksies sastapties ar pārbaudījumiem un nest krustus (Mt.10:25). Tātad, ar krustu mēs saprotam tās ciešanas, kuras kristiešiem nākas ciest Kristus dēļ (Mt.10:16-22).

   Arī atdzimuši kristieši joprojām ir grēcinieki, kuri ir pelnījuši ne tikai laicīgu sodu, bet arī mūžīgu pazudināšanu (Rom.7:24). Tomēr, tā kā viņi ik dienas atrodas grēku nožēlā un ticībā saņem pastāvīgu visu grēku piedošanu, tad sodi, kurus Dievs viņiem uzliek savā tēvišķajā mīlestībā, nav sodi šī vārda pilnā nozīmē, jo to pamatā ir nevis Dieva dusmas, bet gan žēlīga pārmācīšana (tēvišķa pārmācība), kuriem ir jānes gan laicīga, gan mūžīga svētība (Rom.8:28; Ebr.12:6; 1.Kor.11:32; Jes.26:16).

   Taču sātans un ļaunā pasaule neliek kristiešiem mieru ne jau viņu grēku dēļ. Luters ļoti trāpīgi saka:

   “Tas ļaunais ienaidnieks un pasaule dusmojas uz kristiešiem ne jau tādēļ, ka viņi ir grēcinieki, kuri laiku pa laikam paklūp un krīt. Nē, to velns un pasaule labprāt pacieš un pat atbalsta. bet tie viņu ienīst viņu ticības un Dieva vārda dēļ, proti, tādēļ, ka viņi liek savu cerību uz Dieva Dēlu un mierina sevi ar Viņa nāvi un augšāmcelšanos, bīstas Dieva un vēlas dzīvot pēc Viņa prāta, no sirds vēloties, lai viņu liecība palīdz arī citiem iepazīt Kristu un nākt pie ticības; to nevar paciest ne velns, ne pasaule, tādēļ tie pastāvīgi moka kristiešus.”

   Tomēr krustu kristiešiem var uzlikt ne tikai velns un viņa kalpi, šīs pasaules bērni, bet tas var nākt arī no kristiešu miesas, kura pastāvīgi saceļas pret Garu, tādējādi viņus allaž kārdinot un sagādājot viņiem nepatikšanas. Tādēļ nest krustu kristietim nozīmē pastāvīgi cīnīties pret savu miesu (Gal.6:12; 5:17), nemitīgi aizliegt pašam sevi (Mt.16:24), atteikties no visa, kas traucē sekot Kristum (Lk.14:33), garīgās lietās nepaļauties uz savu paša grēcīgo prātu (Mt.11:25-26), priecīgi un labprātīgi atsacīties no mierīgas un klusas dzīves (Mt.10:34; Lk.12:51), nemēģināt izpatikt pasaulei (Mt.5:11; Lk.6:22; 1.Pēt.4:14), atteikties pat no tēva un mātes, māsas un brāļa mīlestības un draudzības (Mt.10:35-37; Lk.12:52-53), būt gatavam zaudēt savus laicīgos īpašumus (1.Kor.7:30; Mt.19:21-22), un pat ienīst pašam savu dzīvību (Lk.14:26). Tādēļ kristietim, kurš nes savu krustu, ir pastāvīgi jāizcīna labā ticības cīņa pret paša miesu (Gal.5:24; Kol.3:5; Rom.6:6).

2. Ciešā saikne starp kristietību un krustu. Krusta nešana ir tik cieši saistīta ar kristietības būtību, ka neviens, kuri atsakās uzņemties un nest savu krustu, nevar tikt uzskatīts par kristieti (Mt.10:39; Mk.8:34-35; Lk.9:23-24; 57-62; Rom.8:17; Lk.14:25-35). Ļoti trāpīgas ir Lutera piezīmes šajā saistībā. Viņš raksta:
   

   “Ja kāds nav krusta nesējs, tad viņš nevar sevi saukt arī par kristieti. Tas nozīmē, ka tas, kurš nenes savu krustu, nav kristietis, jo viņš nepakļaujas savam Kungam, Kristum.”

   Tomēr tas nenozīmē, ka kristietim būtu jāuzliek krusti pašam sev (1.Pēt.3:17: “ja tāda ir Dieva griba”; 1:6: “ja nepieciešams”) vai citiem (Rom.3:10; Mt.22:37-40), jo viņš nezin nedz to, vai viņa paša izvēlētais krusts viņam nāks par labu, nedz to, vai Dievs viņam dos spēku to panest (1.Kor.10:13). Luters pamatoti sauca tos, kuri paši sev uzliek krustus par “darbsvētajiem” un “paša velna upuriem”, par kādiem tie ir kļuvuši, cerot ar savu krustu palīdzību izpelnīties debesis.

3. Kā kristiešiem būtu jāattiecas pret saviem krustiem. Tā kā krusta nešana atdzimuša kristieša miesai ir visai sāpīga nasta, viņi nereti uzskata, ka Dievs, liekot viņiem ciest, pret viņiem attiecas netaisni un cietsirdīgi, ka viņš tos ir aizmirsis vai pat kļuvis par viņu ienaidnieku (Raudu dz.5:20; Ps.13:1; Īj.30:21; Jes.49:14). Šī iemesla dēļ “kārdinājumu laikā” daži zaudē savu ticību un atkrīt no Dieva (Lk.8:13). Tādēļ Raksti ļoti skaidri paskaidro, kāds ir īstenais krusta raksturs un mērķis (Ebr.12:6-11; 1.Kor.11:32). Kristīgs krusts ir Svētā Gara liecība, ka Dieva svētie nepieder nolādētajai pasaulei, bet gan Kristum un Viņa mantinieki, uzticīgi ciešot kopā ar Viņu (Rom.8:16-17; 1.Pēt.4:14; Mt.5:11-12). Tādēļ viņu krusts allaž norāda uz godību, kura atklāsies viņos (Rom.8:18; 2.Tes.1:5-7; 2.Kor.4:7-8). Tas ir raksturīgs visiem Kristus svētceļniekiem, kuri atrodas ceļā uz debesīm, tādēļ viņiem būtu patiesi jāpriecājas par ciešanām Kristus dēļ (Mt.5:12; Lk.6:23), zinot, ka, tāpat kā viņi cieš kopā ar Viņu, tā kopā ar Viņu tie tiks arī pagodināti (1.Pēt.4:13; 3:14-15). Tā apustuļi Jeruzālemē priecājās par vajāšanām (Ap.d.5:41) un Sv.Pāvils priecājās par savām ciešanām (Ap.d.16:25; Rom.5:3).

   Kristiešiem ir vēl jo lielāks iemesls priecāties par savu krustu tādēļ, ka Dievs ir ne tikai uzlicis tiem tādu krustu, kādu viņi var panest, bet arī pats palīdz viņiem to nest (1.Kor.10:13; 2.Kor.12:9). Tādēļ kristieša krusts nekad viņam nav par smagu – tas ir uzlikts žēlastībā un ir proporcionāls viņa ticības mēram (2.Kor.4:17).

4. Krusta nešanas izraisītā svētība. Visam, ko Dievs uztic saviem ticīgajiem šeit, uz zemes, ir mūžīga vērtība (Rom.8:28). Tā arī kristiešu nesamajam krustam viņu dzīvēs ir neaprēķināma svētība. Tas norāda uz debesīm (Ap.d.14:22), padara tos pazemīgus Dieva priekšā (2.Kor.12:7), māca viņiem paļauties uz Dieva žēlastību (2.Kor.12:8-9), stiprina viņu ticību (1.Pēt.1:6-7), pamudina viņus uz lūgšanām (Ps.18:6; Jes.26:16), sit krustā viņu veco cilvēku un iznīcina grēka miesu (Rom.6:6; 1.Pēt.4:1), novērš viņu acis no šīs, iznīcīgās pasaules un pievērš mūžīgajai, nākamajai dzīvei (2.Kor.4:18). Pacietīgi un uzticīgi nesot savu krustu, ticīgie arī stiprina citus, palīdzot viņiem pastāvēt pārbaudījumos un saglabāt ticību dzīvā Dieva apsolījumiem (2.Kor.1:6; 1.Tes.1:6-7). Mācību par Kristus godības pilno krustu vislabāk var pasniegt tas, kurš pats ir sekmīgi nesis savu krustu (2.Kor.1:4; 12:10).
5. Spēks panest krustu. pat vispatiesākais krtistietis ar visdziļāko ticību nespēj panest sev uzlikto krustu pats savā spēkā (2.Kor.12:7-9). Tādēļ pacietīga krusta nešana allaž saistās ar nepieciešamību pēc dievišķās žēlastības (2.Tim.1:8; 2.Kor.4:7). Īpašu spēku panest viņam uzlikto krustu kristietis saņem no grēku piedošanas (Rom.5:1-5), no nešaubīgas ticības mūžīgai dzīvošanai (Rom.8:18), no savas jaunās, garīgās dzīves Dievā, kopā ar Kristu (Kol.3:3-4), no Dieva apsolījumiem par žēlīgu atalgojumu debesīs (Mt.5:12), īsāk sakot, no bagātīgas un svētdarošas ticības dievišķi cilvēciskajam Kristum, kurš ir mīlējis viņu un upurējis sevi par viņu (Gal.2:20).

   Luters pareizi norāda, ka cilvēks, kuram trūkst pārliecības par mūžīgo dzīvību un kurš nemeklē šo svētīgo cerību (Tit.2:13), nevar būt ne pakļāvīgs, ne pacietīgs, savukārt kristiešiem, kuru cerība ir debesīs, ir spēks izturēt pat visnežēlīgākos pārbaudījumus.

   Luters raksta par Sv. Pāvilu:

   “Padomājiet, kā viņš [Sv. Pāvils] uzgriež muguru pasaulei un pievēršas gaidāmajai atklāsmei, it kā šeit, uz zemes, viņš vairs nesaskatītu nekādu postu vai ciešanu, bet vienīgi prieku. Patiešām, kaut arī mums kādreiz nāktos daudz ciest, kas gan ir mūsu ciešanas, viņš saka, salīdzinājumā ar to neizsakāmo prieku un godību, kas atklāsies mūsos?

   Tātad Sv.Pāvils uzskata visas šīs zemes ciešanas par niecīgu pilienu, par mazu dzirksteli, bet gaidāmo godību – par bezgalīgu okeānu un milzu uguni. Un, dēvējot to par “godību, kura mūsos tiks atklāta,” viņš norāda, kādēļ mēs ciešam tik negribīgi, proti, tādēļ, ka mūsu ticība vēl ir tik vāja un mēs neuzlūkojam godību, kas joprojām ir apslēpta šajā dzīvē, bet tiks atklāta mūsos. Jo, ja tā būtu ar acīm saskatāma godība, tad mēs patiesi būtu pacietīgi un pazemīgi martīri.”

   Luters noslēdz šo lielisko domu ar trāpīgu piezīmi, ka, tā kā mūsu nožēlojamās, vājās miesas akluma dēļ mēs nespējam aptvert milzīgo žēlastību, uz kuru Dievs mūs aicina, uzliekot mums katram savu krustu, un “Svētajam Garam šeit ir jābūt mūsu skolotājam, un jāliek šis mierinājums mums sirdī.” Šai patiesībai piekrīt ikviens kristietis, kuram nākas nest savu krustu. Bez Svētā Gara palīdzības mums nekad nebūs pietiekami daudz spēka, lai panestu savu krustu, pat ja tas ir pavisam viegls.

6. Kristieša krusts un viņa grēks. Šajā sakarā mēdz jautāt, vai arī kristietī paliekošais grēks ir jāuzskata par daļu no viņam uzliktā krusta. Atbilde ir apstiprinoša, jo ikreizi, kad kristietis grēko, viņš dara ko tādu, viņš pats neieredz (Rom.7:15). Patiess kristietis no sirds nožēlo to, ka viņš ir tik lielā mērā “pārdots grēka varā” (Rom.7:14), ka pastāvīgi izdara grēkus, kurus pats nevēlas (Rom.7:15), tādēļ viņš dedzīgi lūdz Dievu izraut viņu “no šīs nāvei lemtās miesas” (Rom.7:24). Tādēļ mūsu dogmatiķi pamatoti saka, ka arī mūsu ļaunā miesa, kura ir pārdota grēka varā (Rom.7:17-19), ir daļa no krusta, kurš kristietim ir jānes šīs dzīves laikā.