Kristīga laulība – visbrīnišķīgākā draudzības saite

Un Dievs Tas Kungs sacīja: “Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas atbilstu viņam.” [1.Moz.2:18]

KRISTĪGA LAULĪBA IR VISNODERĪGĀKĀ

Sīraks saka: “Svētīgs ir tas, kam ir patiess draugs”, un kurš gan tam nepiekristu? Kas gan ir pasaule bez patiesa drauga, ja ne liels tuksnesis? Nomācoša tukšaine? Bez drauga cilvēks var būt liela ļauža pūļa vidū un tomēr justies vientuļš kā pēdējais cilvēks uz zemes. Cilvēki mums var šķist kā nedzīvas statujas, un viņu balss kā zvana šķindoņa bez nozīmes vai dvēseles. Kāda gan priekšrocība ir ķēniņam dēļ viņa ķēnišķās bagātības vai kalpu armijas un goda, kas viņam pienākas sava amata dēļ, ja viņš nevar atrast patiesu draugu? Viņš ir nožēlojams, neskatoties uz to visu.

Bet viņa valstība kļūst viņam par bagātību caur kāda cilvēka draudzību, kurš viņu saprot. Bet tas, kurš ir piedzīvojis daudzas grūtību dienas, vērtē draudzības svētību augstāk nekā šis ķēniņš. Ja viņam nebija padoma, viņš pēkšņi iegūst padomdevēju savā draugā. Tādēļ Salamans saka: “Sirds priecājas par ziedēm un kvēpināmām smaržām, bet draugs ir sirdij mīļš sava padoma dēļ.” Zem krusta viņš ir mierinātājs. Piedzīvojot neslavu, viņš ir prasmīgs iedrošinātājs. Bailēs viņš ir palīgs; vajāšanās – aizstāvis.

Bet tas, kas ir teikts par patiesu draugu, vēl vairāk attiecas uz uzticamu dzīvesbiedru. Dievs pats to ir izteicis šādiem vārdiem: “Es tam darīšu palīgu.” Laulāti ļaudis dalās dzīves nastās viens ar otru. Vīrs nes atbildību par iztiku, bet sieva rūpējas par mājas soli. Tādēļ Salamans saka: “Zinīga sieva uzceļ savu namu.” Nevienam draugam nav līdzatbildība par mūsu nama labu pārvaldīšanu. Sieva praktiski viena pati uzņemas visintensīvākās rūpes par bērniem viņu pirmajos gados. Neviens draugs to nedara. Sieva ir pastāvīgs sargs sava vīra veselībai. Viņa mīļi par to rūpējas, kad viņš krīt slimības gultā. Viņa tam sēž blakus garas naktis un remdē viņa sāpes ar sirsnīgas līdzjūtības asarām. Viņa uzklausa visas viņa sūdzības kā viņa partneris nelaimē un panes līdz ar viņu smago krusta nastu. Un visbrīnišķīgākais – viņa ir palīgs ceļā uz pestīšanu. Viņa ir savas ģimenes saturētājs, saulei lecot un rietot jūrā. Viņas nopūtas ikdienas nes viņas ģimeni žēlastības troņa priekšā.

Kāda gan cita draudzība būtu tik nepieciešama, tik svētīga, tik auglīga, tik noderīga un tik patīkama kā svētā laulība?

Es nespēju nosaukt visus labumus. Tie ir neskaitāmi. Tad nu priecājieties, mani mīļie, ka debesu Tēvs parāda jums šo neaprakstāmo laipnību šajā stundā, un slavējiet Viņa svēto Vārdu ar priekpilnām sirdīm.

KRISTĪGA LAULĪBA IR VISINTĪMĀKĀ

Vēl kristīga laulība ir visbrīnišķīgākā draudzības saite, tāpēc ka tā ir visintīmākā.

Ikvienai patiesai draudzībai ir jābūt tuvai, citādi tā nav sava vārda cienīga. Ne bagātībai, ne labumam, bet drīzāk maigumam un mīlestībai jāstiprina draudzības saites un, patiesi, laipnībai, kas pārspēj vispārējo mīlestību vai pat kristīgo, brāļu mīlestību. Jo es varu kādu mīlēt kā līdzatpestīto vai kā ticības brāli vai māsu un tomēr varu nebūt saistīts ar viņu draudzības saitēm.

Ak, tas ir kaut kas īpašs, sevišķa Dieva dāvana, kad viņš mums ļauj atrast vīrieti vai sievieti, lai tie būtu par draugu, kurš saprot mūs, kurš dalās mūsu pieredzē, kam mēs varam pieķerties no sirds. Par to Salamans saka: “Patiess draugs mīl vairāk nekā brālis.” Dāvidam šāds draugs bija Jonatāns. Uzzinot par viņa nāvi, Dāvids, lejot gaužas asaras, dziedāja: “Man tevis žēl, mans brāli Jonatān! Tu man biji ļoti mīļš. Tava mīlestība man bija daudzkārt dārgāka nekā sievu mīlestība!”

Šajā Rakstu vietā Dāvids tik daudzos vārdos novērtē savu draugu augstāk nekā savu sievu, bet tas ir rets gadījums un izņēmums. Visintīmākā draudzība ir un paliek laba kristīga laulība. Kādu gan lielāku tuvību kāda derība var radīt nekā divi cilvēki, kas ir tik cieši savienoti, ka viens otram vairs nevar teikt: tas ir mans un tas ir tavs? Viņi dalās visās lietās viens ar otru. Tieši to rada laulība. Saskaņā ar Dieva vārdu divi kļūst par vienu miesu laulībā. Ne tikai viņu pasaulīgā manta ir tiem kopīga, bet viņu vēlmes, stāvoklis un gods. Tā nu viņi var sacīt: tavi bērni ir arī mani bērni. Tavas rūpes ir manas rūpes. Tavi prieki ir mani prieki. Ja tava sirds ir ievainota, tad arī manējā asiņo. Ja pār tevi uzlec prieka saule, tā spīd arī pār mani. Ja es atklāšu kādu noslēpumu par tevi, es to neteikšu nevienam, kas mani jel kad varētu nodot. Kad es runāju ar tevi, es runāju ar savu sirdi – it kā es runātu ar sevi pašu. Nekāds savtīgums nevar iznīcināt šo tuvību, jo tas, kas ir nepieciešams vīram, ir nepieciešams arī sievai. Tas, kas satrauc vīru, satrauc arī viņa sievu. Nekāda neuzticēšanās nevar sagāzt šīs laulību draudzības pamatus, kamēr vien laulību attiecības paliek neskartas. Jo, ja es varu bez ierobežojuma uzticēt sevi kādam citam, vai gan es vēl jo vairāk nevarētu uzticēt savam dzīvesbiedram katru vismazāko manas dzīves aspektu?

Tad nu no šī brīža – jo trauslāku jūs atrodat šo saiti, par ko jums jārūpējas, jo dedzīgāk jums ir jāsauc uz Dievu pēc mīlestības, kas to uzturētu, lai tā netiktu sarauta līdz pat nāvei.

KRISTĪGA LAULĪBA IR VISILGSTOŠĀKĀ

Bet visbeidzot tas man liek jums rādīt, ka kristīga mīlestība ir arī visilgstošākā draudzības saite.

Reti kura draudzība ilgst līdz nāvei. Ījabs paskaidro mums to, vaidot pelnos: “Mani draugi ir mani aizmirsuši.” Dāvids to mums apliecina un žēlojas: “Mani draugi vēršas pret mani un tikai meklē manu nelaimi.” Vairums draugu ir kā migrējoši putni. Kamēr silda veiksmes jaukā vasara, viņi uzticīgi parādās. Bet tad, kad nāk pārbaudījumu aukstā ziema, viņi dodas prom. Viņi izturas pret saviem draugiem kā pret koku, kuru viņi kops tik ilgi, kamēr varēs dabūt kādu augli. Bet, ja tas nokalst, viņi tikpat labi var to nocirst un iemest savas apātijas ugunī.

Jā, pat patiesiem draugiem bieži ir sliktas attiecības noniecinātāju dēļ, un bieži rodas dziļas nesaskaņas. Pat laiks, vieta un mainīgi apstākļi bieži pilnībā maina sirdis, kas reiz bija vienotas.

Ak, cik šī laulību draudzība, ko iedibinājusi labā Dieva kārtība, ir no tā atšķirīga! Viņš ir teicis par palīgu: “Kas atbilstu viņam.” Pār laulātajiem pāriem ne tikai plešas vienas debesis, bet tie vienmēr mīt zem viena jumta. Ne kāds cits aicinājums, ne izmaiņas stāvoklī vai veiksmē, ne pārbaudījumu vētra, ne smējēju uzbāšanās nevar un nevarēs jūs šķirt. Nesagraujami jūs stāvat viens par otru kā viena miesa. Ko Dievs ir savienojis, nevienam nebūs šķirt. Kā mirte mūsu līgavas matos paliek zaļa pat zem sniega segas, tā arī laulības saites paliek mūžam zaļas laulāta pāra dzīvē. Kā efeja apvijas ap koku, no kā tā ir nocirsta, līdz kamēr tā pati vai koks nokalst, tā līgava un līgavainis paliek saistīti, kamēr nāve tos atbrīvo no viņu sirsnīgajām, intīmajām un pastāvīgajām draudzības saitēm. Bet nāve pierāda, ka nekāda jauna derība nekad nevar to aizstāt, jo visas šīs svētības ir tik cieši saistītas ar laulību.

Ak, tad nu ejiet šajā draudzībā roku rokā, sirdi sirdī un lai Jēzus ir un paliek trešā persona jūsu derībā.

Svēta
Ir mūsu vienība
Un sadraudzība.
Ar Viņa palīdzību
Mums prieks un miers bez gala.