“Kristīgā mācība” vai “Kristīgā maucība”

Redziet nu, cik lielu skādi var padarīt kāds greizs burts. Reizēm viens mazs burtiņš var sagrozīt ne vien pašu vārdu, bet apgriezt visu teikumu ar kājām gaisā. Kur nu vēl jo ļaunāk, ja ierastiem vārdiem tekstā piedotu citu nozīmi vai visu mācību ņemtu un sagrozītu. Tamdēļ arī Kristus saka: “…patiesi Es jums saku: tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības…“

Kurš gan nava dzirdējis “Jēzus kalna sprediķi”, kurā tiek izlieti svētības apsolījumi pār garā nabagajiem; pār tiem, kam bēdas; pār lēnprātīgajiem; izsalkušajiem un izslāpušajiem pēc taisnības; pār žēlsirdīgajiem; sirdsšķīstajiem; miera nesējiem; taisnības dēļ vajātajiem un pār tiem, kurus lamā un vajā un ar meliem par šiem runā visu ļaunu Kristus dēļ. Svētīgi, tie, kuri neko no tā nava dzirdējuši, jo tie to redzēs.

Jautājums ir par to, vai Dieva bauslība ir mums par lāstu vai par svētību? Kamdēļ Jēzus saka: “…ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.” Vai tamdēļ, lai mūs mudinātu censties būt labākiem bauslības piepildītājiem par “dievbijīgajiem” jūdu rabīniem?

Te nu ikvienam, no Jēzus sekotāju lielā pūļa nāktos nodurt acis uz savām ceļā noputējušām kājām, jo neviens no viņiem nav spējis līdzināties tiem vīriem, kuru svētums gluži vai sprauktin, spraucas pa to balto drēbju vīlēm un kuru dievbijība redzama ik uz ielas stūra. Kā gan lai kāds bauslības pildīšanā būtu vēl labāks par vislabākajiem?

Vai tiešām šis skolotājs no savas kalna virsotnes nebūs tik labs, un nepateiks: “nu ja jūs nevarat piepildīt visus baušļus, tad izvēlaties tos, kuri vismazāk riebj un tad godīgi pildiet tos! …vai arī :”nu vismaz vienu no tiem ņemat un piepildait kārtīgi!“?

Nekā tamlīdzīga:( … šis tik ņem un krauj nastu vēl lielāku. Izrādās vairs ne tik’ nokaut, bet pat dusmot uz brāli nedrīkst, kur nu vēl saukt par ģeķi vai bezdievi. Ja līdz šim te nedrīkstēja būt sekss ar cita sievu, tagad jau tik’ par kāru skatu vien uz kādas daiļavas jaukumiem, to sauc par laulības pārkāpšanu. Un neienīst ienaidnieku? – kā tas lai būtu iespējams? …uz ko gan citu tad vēl lai (tas, kam pāri nodarīts) izgāztu savas dusmas?; Kā iespējams sveicināt svešu, lūgt par to, kas tevi vajā?; Kā iespējams mīlēt savu ienaidnieku?…

Labi, ja Viņš vēl prasītu, lai izliekamies, mīļi. …Ja prasītu tikai ārēju pieklājību, bet runa taču iet par reālām lietām!: -Aizdot kaut ko tādam, kurš nekad nespēs atdot, taču ir augstākā mērā neapdomīgi!; -Paprasīt dubultu normu klaušu(piespiedu) darbos taču būtu vājprāta pazīme!; -Nu un neaizstāvēt savu taisnību tiesā – tas galīgi nebūtu prāta darbs!

Ahā, varbūt Viņš tikai joko, teikdams ka to visu mums jādara. Varbūt tikai mūs sabaida, lai beigās iepriecinātu, sakot, ka tas jau bija jādara tikai līdz Viņa atnākšanai un nu iesākušies citi – evaņģēlija laiki, kad katris drīkst darīt kā vien ienāk prātā. Nu nevar taču būt, ka mums tiešām jādara tas, ko mēs nevaram izdarīt (Mēs taču esam grēcīgi cilvēki (un grēkošana mums sanāk tik dabiski))!

Kristīgā maucība sākas tur, kur pravieši, skolotāji, mācītāji Dieva vārdā saka, audzina un pamāca: “jā, jā tā jau nu tas ir, bet nu saņematies, saņematies vēl mazdrusciņ un izspiežat to labāko no sevīm… gan jau tad arī Dievs jums nežēlos savu svētību“…

Jēzus saka: “Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt.” Bauslībai patiesi ir jāsatriec mūs (ar mūsu pašlepnumu, svētulīgumu, taisnību) pīšļos, piepulcinot pie tiem, kuri tiks iepriecināti; iemantos zemi; tiks paēdināti un padzirdināti ar Dieva taisnību. Kristus savu Evaņģēliju neliedz tā pat, kā nav žēlojis savu miesu un asinis mūsu grēku piedošanai, un Viņš nāks atkal, kad pilnībā būs sagatavojis mājvietu tiem, kuri dabūn žēlastību un tiek saukti par Dieva bērniem un kuriem pieder Debesu valstība.

Un svētīgi ir, …ja tie esat jūs. Āmen.