“Kristīgā mūzika” vai kristīgā mūzika

Laiku pa laikam kristīgajā sabiedrībā un arī e-BAZNĪCĀ parādās diskusijas, kas tad īsti ir “kristīgā mūzika” un vai vispār tāda eksistē. Ir ļaudis, kas uzskata, ka mūzika ir tikai mūzika un to nevajadzētu dalīt pēc reliģiskā principa. Pati par sevi mūzika nav ne laba, ne ļauna, kristīga vai nekristīga – visu izšķir vēsts, ko tā pauž. Šāds viedoklis ir arī daudziem kristīgajiem mūziķiem. Tāpēc, lai nerastos pārpratumi, noskaidrosim, kas ar jēdzienu “kristīgā mūzika” turpmāk tiks saprasts šī portāla ietvaros.

Un tā – ik reizi, kad e-BAZNĪCA rakstīs par mūziku un jūs redzēsiet vārdu salikumu “kristīgā mūzika”, ar to būs domāts tikai un vienīgi mūzikas industrijā lietotais žanra apzīmējums, proti, “mūsdienu kristīgā mūzika” [MKM] jeb angliski – contemporary christian music [CCM]. Mēs nemēģināsim vērtēt tās vai citas kompozīcijas atbilstību Evaņģēlija burtam un garam, tā vai cita mūziķa izskata, izteikumu un dzīvesveida savienojamību ar “pareiza kristieša” uzvedības modeli. Mēs gluži vienkārši respektēsim to mūziķu, kas sevi identificē kā kristiešus un savu radošo ceļu saskata kristīgajā mūzikā, izvēli un dēvēsim viņus par kristīgiem mūziķiem, bet viņu radīto mūziku – par kristīgo mūziku.

Lai saprastu, kas tad tas īsti ir par fenomenu, kuru mēs šodien pazīstam kā mūsdienu kristīgo mūziku, ir nedaudz jāatgriežas pagātnē. 20.gadsimta 60.gadu nogalē pār Rietumu pasauli kā varens cunami brāzās jaunatnes nemieru vilnis. Studentu demonstrācijas, pretkara mītiņi, hipiju kustība, narkotiku izplatīšanās, “brīvās mīlas” bums un Austrumu kultu invāzija – šīs un vēl citas negācijas pamatīgi satricināja mietpilsonisko Rietumu sabiedrību ar tās gadsimtiem izkoptajām kultūras un sadzīves tradīcijām. Tomēr līdzās šīm postošajām tendencēm Amerika piedzīvoja arī divas lielas garīgas kustības – harismātisko un tā saukto Jēzus kustību, kam bija ievērojama loma kristīgās mūzikas attīstībā.

Tas bija laiks, kad daudzi mācītāji un evaņģēlisti iesaistījās garīgajā cīņā par jauniešu dvēselēm. Lai minam kaut vai Billija Grehema jaunatnei domātos dievkalpojumus vai Deivida Vilkersona pašaizliedzīgo darbu starp Ņujorkas ielu bandām. Arī slavenajā Vudstokas festivālā 1969. gadā darbojās vairāki evaņģēlisti. Rezultātā krietns pulciņš “puķu bērnu” un citu neformāļu piedzīvoja reālu Jēzus pieskārienu, kas radikāli pārmainīja viņu dzīvi un pasaules uzskatu. Tas bija sākums kustībai, kam vēlāk tika dots nosaukums Jesus People.

Daudzi no izglābtajiem bija mūziķi. Saprotams, ka piedzīvojuši tik lielu Dieva žēlastību, viņi savu jauno garīgo pieredzi centās izteikt dziesmās un mūzikā. Nakamajā svētdienā garmatainu, bārdām noaugušu hipiju bari ar ģitārām rokās pārpludināja tuvējos dievnamus. Solīdie svētdienas dievlūdzēji bija šokā. Bet, kad no altāra priekšas ierasto baznīcas himnu vietā sāka skanēt krietni vien skarbākas melodijas, “godīgo baznīcēnu” mērs bija pilns. Tikai retās draudzēs “pazudušos dēlus un meitas”, kas bija atgriezušies Tēva mājās, centās saprast un pieņemt tādus, kādi tie bija. Lielākā daļa draudžu viņus gluži vienkārši izlika aiz durvīm.

Tikai pateicoties mācītājiem, kas turpināja kalpot šādiem “netradicionāliem” kristiešiem, viņi nenonāca atpakaļ pasaulē. Tika veidotas jaunas draudzes, kur cilvēkus nevērtēja pēc apģērba, matu sakārtojama vai mūzikas, ko viņi klausījās un spēlēja. Viena no šādām draudzēm bija Calvary Chapell Kostamesā Kalifornijā. Šeit pulcējās daudz mūziķu, tāpēc viena no draudzes prioritātēm bija atbalstīt muzikālos talantus, lai tie savu radošo potenciālu varētu veltīt Dieva godam. 1971. gadā šeit tika izveidota pirmā kristīgās mūzikas izdevniecība Maranatha!Music, šeit radās un attīstījās arī pilnīgi jauns, tikai kristīgajai mūzikai raksturīgs žanrs – slavas & pielūgsmes mūzika [praise & worship].

70.gadi bija mūsdienu kristīgās mūzikas izaugsmes un nostiprināšanās laiks, kad par tās galveno mērķi tika uzskatīta kalpošana cilvēkiem. Gandrīz neviens to gadu kristīgais koncerts neiztika bez Dieva Vārda sludināšanas un aicinājuma nodot savu dzīvi Jēzus rokās. Gospelmūzikas veterāns Andrae Crouch atceras: “Tolaik kristīgās ierakstu firmas neparakstīja līgumu ar mākslinieku, pirms nebija iepazīta tā kalpošana. Ja mākslinieks nebija patiess visā, ko viņš darīja, līgums netika noslēgts. Tolaik mēs kristīgo mūziku izmantojām kā evaņģelizācijas līdzekli, lai uzrunātu cilvēkus. Es neko nebiju dzirdējis par tādu Grammy balvu. Viss, kas mums bija, – tikai un vienīgi gospels.”

Taču 80. gados viss mainījās – no kalpošanas instrumenta kristīgā mūzika kļuva par ienesīgu biznesu. Nelielās kristiešu ierakstu firmiņas vienu pēc otras pārpirka lielie mūzikas milži – EMI, Sony, Warner, BMG, kas izveidoja veselu “kristīgo” industriju ar savām aptaujām, mūzikas balvām, festivāliem un radiostacijām. Labākie kristīgie mūziķi tika piedāvāti arī sekulārajam tirgum un tas nevarēja neatstāt iespaidu uz dziesmu saturu un formu. Te arī rodams izskaidrojums bieži uzdotajam jautājumam: kāpēc dažu kristīgo mākslinieku dziesmu teksti īpaši neliecina par to autoru un izpildītāju kristīgo pārliecību? Kristīgajam mūziķim iekļūstot sekulārajā tirgū, nereti mainās arī viņa dziesmās paustā vēsts, jo šajā tirgū noteikumus diktē lielās mūzikas kompānijas, kas nevēlas, lai Jēzus vārds skanētu pārāk bieži. Atliek vai nu pieņemt šos noteikumus vai arī atgriezties daudz šaurākajā kristīgās mūzikas apritē. Diemžēl, ne visiem ir pa spēkam izbēgt no kompromisiem ar savu sirdsapziņu un kristīgo pārliecību.

Šodien MKM jau ir pilnībā iekļāvusies lielajā mūzikas industrijā. Eiropā tas gan nav tik ļoti jūtams, taču Amerikā, Kanādā un Austrālijā kristīgās mūzikas tirgus ir tikpat nopietns kā sekulārais. Amerikā vien tā gada apgrozība ir vairāk nekā 500 miljoni dolāru. Nav gandrīz neviena mūzikas stila, kurā nedarbotos kristieši – sākot ar akadēmisko mūziku, spiručueliem un gospeli, beidzot ar metālmūziku, ska un pankroku. Kalifornijas vietā par kristīgās mūzikas centru kļuvusi Nešvila, kur atrodas lielākā daļa kristīgās mūzikas izdevniecību, ierakstu studiju, neskaitāmas kristīgās kafejnīcas un klubiņi, kur no visas Amerikas sabrauc jaunie talanti, lai mēģinātu iekļūt lielajā mūzikas apritē.

Protams, mūsu attieksme pret tā saukto “kristīgo kultūru”, tostarp kristīgo mūziku, var būt un arī ir dažāda. Daudziem nav pieņemama amerikāņiem tik raksturīgā māka nopietnas lietas pārvērst kičā. Skaidrs, ka ne jau katra kristīga dziesma ir spoža pērle, arī sēnalu ir pietiekami daudz. Un tomēr – daudzi vecāki ir patiesi priecīgi, ka šāda mūzika pastāv, jo pirms tam viņu bērni klausījās depresīvu, grēku atklāti sludinošu, sātanisku mūziku. Nevēlos apgalvot, ka kristīgā mūzika kādu būtu aizvedusi līdz ticībai Kristum, jo ticību dod tikai Dieva Vārds. Taču es pazīstu cilvēkus, kas kristīgās mūzikas iespaidā sākuši domāt par garīgām lietām, lasīt Bībeli un tā galu galā nonākuši pie ticības. Esmu pārliecināts, ka Dievs spēj lietot jebko, pat kristīgo mūziku, lai cik nepilnīga tā būtu, kā līdzekli, lai vestu cilvēkus tuvāk Sev. Un, kas mēs tādi būtu, lai varētu Viņam to liegt?

Nobeigumā vēlreiz dosim vārdu Andrae Crouch: “Komercijas iespaidā daļai mūsdienu kristīgās mūzikas ir zudis tās pamatmērķis – glābt cilvēkus. Kristīgajos mūziķos vairs nav jūtama degsme, bet dažos vairs nav jūtams arī svaidījums. Kad es dodos uz koncertu, tad vēlos, lai dzirdētais mani uzrunā, jo citādi mierīgi varu palikt mājās un klausīties savu stereoaparatūru. Taču pareizi lietojot šīs abas lietas – mūziku un vārdu – mēs varam piedzīvot brīnumu.”