Kristīgā reliģijas mācība valsts skolās

Kristīgā reliģijas mācība valsts skolās ir atkarīga no konkrētajām aktuālajām valsts un baznīcas attiecībām. Baznīcai šeit nevar būt nekādu tiesiski pamatojamu prasību, savas vajadzības var gan būt valstij. Pēc Dieva vārda pastāv tomēr pamati, kam ir universāls pielietojums un ietekme.

Tādi ir:

• Trīsvienīgais Dievs ir Radītājs, Uzturētājs, Tiesnesis un Pestītājs visai pasaulei un ikvienam cilvēkam (Ap.d.17:16-24). To var gan apstrīdēt un noraidīt. Taču šeit arī kristīgajai draudzei stingri jāturas pie tā un jāapliecina, ka tā to nav izgudrojusi pati, bet gan, ka tas tai pašai ir atklāts un ka tas tai ir uzdots sludināt.
• Visi cilvēki un katrs atsevišķais cilvēks ir Dieva radīts pēc Viņa tēla un līdzības (1.Moz.1:26 ut.). Tādā veidā katrs cilvēks ‑ neatkarīgi no fiziskā un psihiskā attīstības stāvokļa, no viņa dzimuma, viņa rases un tautības – no Dieva saņēmis nezūdošu cieņu. Šis izteikums ir pretrunā ar dažiem citiem cilvēku tēliem, kas regulāri veidojas no cilvēku novērojumiem un pieredzes ar tiem. Tad cilvēka cieņu vērtē pēc tā spējām un viņa noderīguma.
• Dieva vārds mums rāda, ka visa pasaule un katrs cilvēks cilvēces vainas dēļ (Ādams un Ieva, 1.Moz.2-3, Rom.5; 6:23) pakļauts grēka, velna un nāves varai. Ļaunais pasaulē tāpēc nav attīstības trūkums, bet gan stāvoklis, kuru novērst nespēj neviens cilvēks.
• Dieva bauslība attiecas, no vienas puses, uz radībā saskatāmo kārtību (Rom.1:19 ut. – dabas likumi), priekšnosacījumu, uz kura balstās arī visa zinātniskā pētniecība. Bet Dieva bauslība ir spēkā arī visiem cilvēkiem, un tādēļ visiem cilvēkiem tā ir arī pazīstama – vai nu Svētajos Rakstos, vai sirdsapziņā (Rom.2:14-16). Šī likuma priekšā vainīgi ir visi cilvēki bez izņēmuma (Rom.3).

Baznīcas sludināšanai un mācīšanai pēc Kunga tai dotā uzdevuma ir jānotiek visā pasaulē un visās tautās (Mt.28:18-20). Šis uzdevums orientēts uz kristību un uz tādu dzīvi, kādu to Kungs pavēlējis saviem mācekļiem. No šiem pamatiem nedrīkst atteikties arī reliģiskajā mācībā valsts skolās. Šeit, no vienas puses, veidojas pretruna ar sekulāro ētikas mācību, no otras puses, tie pamato pretenzijas, ka šī mācība ir kristīga reliģijas mācība. Ja atsakās no šī priekšnosacījuma, tad nav vairs nekādas reliģijas mācības, tad tā ir tikai tas pats, kas ētikas mācība.

Šāda pamattēze ir ievērota Izglītības un zinātnes ministrijas ētikas un kristīgās mācības 1.-3. klasei standarta projektā:

• Zināšanas un izpratne par Dievu un Viņa radītās pasaules kārtību (Trīsvienīgais Dievs, pasaules un cilvēka radīšana kā Dieva darbs, svētie raksti (bībele) kā Dieva Atklāsmes avots).
• Kristīgās dzīves prasmju apguve (lūgšana – cilvēka attiecības ar Dievu, kalpošana – cilvēks sabiedrībā, sadraudzība – cilvēks baznīcā, draudze un ģimenē).
• Kristīgās vērtības un morāle (Dieva likums un žēlastība, ticība (dievbijība) un mīlestība uz Dievu, cilvēka dzīvība un tuvākā milestība, brīvība un atbildība).

No tā izriet tālākais.

• Kristīgas mācības vieta un izcelsme ir sagatavošana kristības saņemšanai. Jēdziena mācība sinonīms ir . Tas ir grieķu cilmes vārds, atvasināts no κατηχεῖν, kas nozīmē “atskanēt”, “skanēt lejup” [tātad, no runātāja katedrā]. Šis vārds līdz ar citiem šīs saimes vārdi ir katehēts, katehumēns [pieaugušais, kas gatavojas kristībai], katehisms. Vēsturiskā atskatā var pat secināt, ka katehēzē meklējama skolu izcelsme. Tātad, katehēze nepavisam nav kāds svešķermenis skolā – arī tad, ja to neapzinās un neatzīst.
• Kristīgajā reliģijas mācībā jārēķinās ar to, ka ne visi mūsu skolēni ir kristīti, būs arī nekristīti. Tas katrā konkrētajā klasē būtu jānoskaidro jau mācību sākumā. Skolotājam jāzina, kurš ir kristīts, bet vispirms viņam arī jāzina, ka kristība nav tikai kaut kas ārējs, formāls. Tā cilvēkā dibina garīgu īstenību, pretstatot Dieva Garu grēcīgajai miesai (par to Rom.6-8). Tādēļ jāsecina: kristītie nav jāaudzina ticībai, bet ticībā, bet nekristītie jāved pie kristības. Tādējādi kristība satur visas reliģijas mācības nesošo elementu, kas arī pedagoģiskā aspektā ir visnotaļ relevants.
• Būtu jāsargās no tā, ka reliģijas mācība tiek uzlūkota tikai kā reliģijas zinātne, kas apraksta reliģiju resp. reliģijas. Tāpat būtu jānovērš tas, ka reliģijas mācība pārtop par ētikas mācību. Baznīcas uzdevums ir nosacīt gan saturu, gan formu, gan mācību līdzekļus. Pie tiem pieder Svētie Raksti, lūgšanas un dziesmas, kā arī katehisms. Luters sava ‘Mazā katehisma’ priekšvārdā uzsver, cik svarīgi ir mācīt to saturu, ka runa ir par atbildību, jo tieši šeit lieta grozās ap Dieva valstību, kā arī ap pasaules valsti. To nepildot, tiek nodarīts postošs grēks,
  

  „…jo līdz ar to viņi sagrauj un izposta gan Dieva, gan pasaules valstību, rīkodamies kā ļaunākie Dieva un cilvēku ienaidnieki…“.

Kas ir reliģija? Reliģiju bieži – arī kristīgajā draudzē – uztver kā sava veida izgreznojumu dzīvei vai kā cilvēka apziņas perifēru novadu. Tāpēc arī daudzi cilvēki sevi apzīmē par nereliģiskiem vai neticīgiem. Tam pamatā dziļš pārpratums. Latīņu valodas vārdam ‘religio’ ir divējāda nozīme, tā atvasinājums ‘religare’ nozīmē ‘atsiet [atpakaļ], piesaistīt’. Tas mūsu kontekstā vispirms nozīmē saistību ar Dievu, kā arī cilvēku savstarpējo saistību, kopību. Cits vārds ‘relegere’ burtiskā tulkojumā nozīmē ‘precīzi lasīt’, ‘precīzi uzlūkot un apdomāt’. Kas apgalvo, ka viņam nav reliģijas vai ka viņš nav reliģiozs, tas vienkārši nezina, kas ir reliģija. Jo reliģiozs ir katrs cilvēks, un katram ir arī sava reliģija – elementārajā saistības nozīmē. Jautājums tikai ir: Kāda reliģija un kāds Dievs?

• Pirmā baušļa skaidrojumā Luters savā Lielajā katehismā atbild uz jautājumu:
  

  „Ko nozīmē – man ir Dievs, vai citiem vārdiem sakot – kas ir Dievs? Atbilde: Dievs ir tas, no kā sagaidām visu labo un pie kā meklējam patvērumu visās grūtībās. Tātad – iemantot Dievu nav nekas cits, kā no visas sirds paļauties un ticēt Viņam, kā jau to bieži esmu teicis, – tikai sirds paļāvība un ticība nosaka, vai man ir Dievs vai elks. Ja tava paļāvība un ticība ir patiesa, tad arī tavs Dievs ir patiess, turpretī – ja paļaušanās ir neīsta un nepatiesa, tad nav arī patiesā Dieva, jo tie abi – ticība un Dievs – sader kopā. Kam tava sirds pieķeras un uz ko tā paļaujas, tas arī ir tavs Dievs.”

  Jautājums tātad nav – vai Dievs ir, vai Viņa nav, bet gan – kas ir mans Dievs [dievs], kas piesaista manu sirdi, uz ko tā paļaujas un no kā tā bīstas. Analoģiski: jautājums nav par to, vai es ticu, vai ne, bet gan – kam es ticu un uz ko paļaujos.

• Antīkajā pirmskristiānisma un ārpuskristiānisma filosofijā bieži minēts, ka reliģija ir būtisks pamats sadzīvošanai kādā politiskā kopībā. Tādēļ, piemēram, grieķu filosofs Platons savu lielo darbu “Likumi un likumdošana” iesāk ar jautājumu: “Dievs vai kāds no cilvēkiem? Kas ir jūsu likumdošanas izcelsme”. Arī Cicerons savā darbā “De natura Deorum” – “Par dievu dabu” iztirzā jautājumu, kas notiek valstī, ja atsakās no dievbijības, svētuma, reliģijas, dievu godināšanas un pielūgsmes, un viņš atbild: Rodas
  

  “apvērsumi dzīvē un liels juceklis; un es nezinu, vai tad, kad zaudē dievbijību pret dieviem, vai tad nezūd arī uzticība, cilvēku sadraudzība sadzīvē un, pirmām kārtām, svarīgākais tikums, taisnīgums” De natura Deorum I, II, IX.

  Izsakot to mūsdienu terminoloģijā, tas nozīmē: bez reliģijas nokļūst pie cilvēku sadzīves nesošo un saistošo vērtību sabrukuma. Ir svarīgi apzināties arī to, ka vairākuma uzskati vien negarantē patiesu vērtību atzīšanu sabiedrībā. Patiesība un vairākums nav – diemžēl ‑ identiski jēdzieni…

• Amerikāņu sociologs R.N.Bella ir ieviesis jēdzienu “civil religion”. Viņš norāda uz to, ka katrā valstī ir savi nepieciešamie elementi, ar kuriem tiek uzturēta tās nācijas identitāte, saliedēta tās sabiedrība. Tie ir karogs, himna, atceres un svētku dienas un daudz kas cits. Visiem šiem elementiem ir reliģiska funkcija, t.i., tie saista un balsta tautu.

  Visi šie piemēri, kuru vietā var minēt vēl daudzus citus, rāda, ka reliģija nav nekāda nomaļa parādība, bet gan kaut kas tāds, kas pieder pie cilvēka būtības un pie cilvēku, tātad arī politiskā kopuma vissvarīgākajām lietām.

Par sirdsapziņu. Vairumā valodu, kā, piem., latviešu valodā “sirdsapziņa” vai vācu valodā “Gewissen””, šis vārds ikdienas valodā ir nācis no Bībeles valodas. Starp citu, bet tomēr īpaši uzsvērti šeit jānorāda, ka daudzās valstīs un tautās valodu un arī kultūru ir veidojusi Bībele. Tas būtu jāatceras tieši sakarā arī ar reliģijas mācību. Jo daudz kas eiropeiskā kultūrā, literatūrā un tēlotājmākslā vispār paliek nesaprasts, nezinot Bībeles teksta saturu. Un – kas būtu Eiropas pilsētas un ciemati bez baznīcām, kuru torņu pulksteņi un zvani atzīmē un paziņo laiku, kurās notiek dievkalpojumi, bet tāpat arī koncerti lielisku ērģeļu izpildījumā. Pilsētai bez baznīcām trūkst orientieru un tāpēc tā pamatos ir arī neinteresanta no tūrisma viedokļa – pat ateisma, sekulārisma laikmetā. Kas gan viss nenotiek Rīgas Domā! Un kas paliktu pāri no Rīgas pilsētas panorāmas, atņemot tai baznīcu torņus? Monotonas kastveidīgas celtnes nepiesaista skatu un nesniedz orientāciju.

Vārds sirdsapziņa semantiski ir radniecīgs vārdam apziņa, un tas aptver šo vārdu gandrīz neaptveramo nozīmju kopumu, kuras izsaka visu to, ko cilvēks jūt, kas viņu saviļņo priekos un bēdās. Apziņa un sirds, kas tik labi apvienots šajā latviešu valodas vārdā, mums rāda, ka runa šeit ir par cilvēka dzīvības centru ar tā asins apgādes, asinsrites funkciju, kas reizē ir arī psihisko norišu, jūtu viļņojumu centrs. Vecās Derības ebreju valodā tas, ko mēs apzīmējam par apziņu, tiek saukts par sirdi..

Bet Jaunajā Derībā, kā to redzam, piem., Tim.1:5, sirds, [sirds]apziņa un ticība ir nesaraujami saistīti jēdzieni: „sludināšanas mērķis ir mīlestība, kas nāk no skaidras sirds un labas apziņas un neliekuļotas ticības.“ Bez tam mums tiek rādīts, ka šī apziņas joma ir ne vien sastopama visos cilvēkos, kristiešos un nekristiešos, bet ka tā arī efektīvi funkcionē, kā to var izlasīt Pāvila vēstulē romiešiem, (2:14-16): „Jo, ja pagāni, kam bauslības nav, sekodami savai dabai, izpilda bauslību, tad viņi, būdami bez bauslības, paši sev ir bauslība. Jo ar to viņi pierāda, ka bauslība ierakstīta viņu sirdīs. To pašu apliecina viņu sirdsapziņa un viņu domu spriedumi, kas cits citu vai nu apsūdz, vai attaisno, – tai dienā, kad Dievs caur Jēzu Kristu spriedīs tiesu par to, kas cilvēkos apslēpts, pēc mana evaņģēlija.“ Šai lietu sakarībai reliģijas mācīšanā ir būtiska nozīme:

• Sirds un sirdsapziņa ir visas sludināšanas un mācīšanas adresāts. Pie tam mums vajadzētu apzināties, ka šis novads nepavisam nav tik viegli pieejams, lai gan tieši pedagoģijā tas ar visiem līdzekļiem un visām metodēm tiek mēģināts. Mums jārēķinās ar to, ka šo mūsu dzīļu novadu ir grūti uzrunāt tieši. Reakcijas veidi, “atbalss” mācīšanas procesam var būt dažādi. Sajūsma un piekrišana, protams, ir pedagoģiskā darba panākumu apliecinājums. Bet atcerēsimies arī to, ka noraidīšana un protests var būt zīme tam, ka ir skarta cilvēka apziņa, sirdsapziņa. Dieva vārds jau negrib vienīgi apmierināt cilvēku vajadzības un sniegt apliecinājumu. Tas arī aicina atgriezties, apdomāties.
• Reliģijas mācībā jāapzinās, ka sirds, sirdsapziņa ir jāveido! Šeit, protams, mēs pamatojamies atziņā, ka cilvēkbērns pats no sevis nepavisam nezina, kas ir labs, kas ļauns – lai gan mēs lielākoties visai droši zinām, kas ir labs un kas ir slikts priekš mums… Nav apstrīdams, ka mēs, cilvēki, eksistējam grēka un ļaunuma pakļautībā. Ticība tam, ka cilvēks pēc savas dabas ne vien ir labs, bet arī zina, kas ir labs un to tad arī dara, ir māņticība, plaši izplatīta māņticība. Bet tas nozīmē, ka reliģijas mācība nav permisīva, kas pieļauj visu , ko vēlas skolēni. Tā ir preskriptīva un direktīva, tātad tāda, kas vada, izsaka aizrādījumus un, ja vajadzīgs, norāj. Tas gan neatbilst mūsu laikā un mūsu sabiedrībā dominējošiem priekšstatiem un izturēšanās veidiem, taču tieši šeit ir baznīcai svarīgs uzdevums attiecībā uz sabiedrību – kaut arī tas sastop pretestību, un ne vien sabiedrībā, bet dažkārt arī pašā baznīcā. Tieši šeit ir vietā atgādināt nepieciešamību un izsacīt pamudinājumu mācīties no galvas. “No galvas” franču valodā ir “par cœur”, angļu valodā ‑ “by heart”: Šeit un šādā veidā notiek apziņas veidošana. Katrā skolas priekšmetā jāmācās no galvas, nav vispār saprotams, kāpēc tas nevarētu būt iespējams tieši reliģijas mācībā. Un tas, kurš apgalvo, ka tas nav iespējams darbā ar mūsdienu jaunatni, tas apliecina, ka tā ir dumja un slinka. Iespējams, ka viņš tāds ir pats un ka viņš, veicot skolotāja darbu, neizdara kaut ko pašu par sevi saprotamu un jaunatnei tik nepieciešamu…
• Citētajā Romiešu vēstules tekstā sirdsapziņa ar savu apsūdzēšanas un aizstāvēšanās funkciju satur norādījumu uz beigu tiesu pār dzīvajiem un mirušajiem. Šeit mēs atrodamies reliģijas mācības viduspunktā, mācības, kura baznīcai ir svarīgs un skaists uzdevums un sabiedrībai neatliekama un akūta nepieciešamība.

Sabiedrībā un diemžēl arī baznīcā runā par visdažādākajām krīzēm. Kas ar to katrā konkrētajā gadījumā domāts, to lielākoties grūti precizēt, taču vairumā gadījumu runa ir par salīdzinošiem novērojumiem ar secinājumu, ka šodien vairs nav tā, kā tas esot bijis agrāk. Šādi iespaidi un salīdzinājumi ir lielākoties emocionāli nosacīti, un tos grūti pamatot racionāli. Tad tiek minēti kaut kādi nepārvarami šķēršļi, kas šķietami kavē paveikt veicamo. Tādējādi runāšana par krīzēm pašos pamatos ir aizbildināšanās.

Kā kristīgajai draudzei mums vajadzētu būt pateicīgiem par brīnišķīgo iespēju valsts skolās mācīt reliģijas mācību, lai mēs ar prieku varam sniegt tālāk to, kas arī mūs pašus nes, iepriecina, gandarī un mierina. Uz to es jums visām/visiem novēlu Svētā Gara atbalstu un dāvanas.