Kristīgas lūgšanas priekšnoteikums
Kristīgas lūgšanas priekšnoteikums nav vienkārši “izjust pilnīgu atkarību no Dieva” (Šleiermahers) vai “ticēt Dieva vispārējai providencei” (Ričls). Pat pagāni saprot, ka ir atkarīgi no kādas Augstākās Būtnes, un arī viņiem zināmā mērā piemīt ticība dievišķai providencei (Ap.d.17:23, 26-28), tomēr Sv. Pāvils apgalvo, ka viņu upuri tiek upurēti velniem, nevis Dievam (1.Kor.10:20).
Kristietim lūdzot, tiek nodibināts visciešākais kontakts starp radību, kas ir putekļi un pīšļi (1.Moz.18:27), vēl vairāk – grēcienieks un pēc savas dabas Dieva ienaidnieks (Rom.8:7; 5:8), un suverēno, majestātisko Radītāju (Ps.5:1-7). Lai grēcinieks, pēc savas dabas būdams akls, miris un nevērtīgs, varēti pareizi kontektēties ar Dievu, kā mīļš bērns kontaktējas ar savu mīlošo tēvu, viņam ir jābūt no jauna piedzimušam (Jņ.3:5-6).
Tādēļ kristīgas ticības priekšnosacījums allaž ir patiesa ticība Kristum jeb ticība žēlīgai grēku piedošanai Kristus vārdā. Svētie Raksti par īstām lūgšanām sauc vienīgi tās, kuras tiek lūgtas Jēzus vārdā (Jņ.16:23; 14:13-14). Īstas lūgšanas pamatā ir jābūt ticībai Kristum (Jņ.6:29; 14:6). Nevienu citu lūgšanu nevar izteikt ar patiesu pārliecību (Rom.5:1-5), bet pārliecība ir kristīgas lūgšanas raksturīgākā iezīme (Jēk.1:6-7; Rom.14:23). Luteram patiešām ir taisnība, sakot, ka bez Jēzus vārda nav derīga neviena lūgšana (kādas ir turku, jūdu un liekuļu lūgšanas), savukārt Jēzus vārdā pat viens pats burts ir Dievam patīkams.
Jāatzīst, ka arī pagāni un visi tie redzamās baznīcas locekļi, kuri noraida Kristus vietniecisko izpirkšanu, lūdz ar zināmu dedzību un sirsnību; taču šādas reliģiozas emocijas nāk no miesas, nevis no patiesas ticības. To autors (izraisītājcēlonis) nav Svētais Gars, kurš allaž pagodina Kristu tajos, kuros Viņš darbojas (Jņ.16:14), bet gan velns, kurš ir “spēcīgs nepaklausības bērnos” (Ef.2:2). Ričls ar vārdiem: “Lūgšana Dievam kā mūsu Tēvam Jēzū Kristū ir tā, kura atšķir kristīgo reliģiju no visām pārējām,” nosoda pats savu racionālismu (Kristus vietnieciskās izpirkšanas noliegšanu).
Ričla tēzes pamatā ir salīdzinošās reliģijas studijas. Vienīgi kristietība māca lūgt debesu Tēvu Viņa dievišķā Dēla vārdā, kurš ar savu vietniecisko nāvi nodrošināja visiem grēciniekiem salīdzināšanos ar Dievu. Visas reliģijas, kuru pamatā ir cilvēka samaitātā miesa, uzskata lūgšanu par paša grēcinieka taisnību vai labo darbu. Tādēļ tie, kuri nelūdz Jēzus vārdā, nezin kas un kā ir jālūdz; viņu lūgšanas ir tukšas frāzes, kuras tiek izrunātas bez ticības un pārliecības un nekad netiek uzklausītas (Mt.6:7). Tas attiecas gan uz pagānu lūgšanām (budistu lūgšanu dzirnaviņas*), gan atkritušu kristiešu lūgšanām (katoļu rožukronis). Īstas lūgšanas ir vienīgi tās, kuras tiek lūgtas Kristus vārdā, proti, pilnīgā paļāvībā uz dievišķo žēlastību Kristus dēļ (Dan.9:16-19) un bez mazākās pārliecības par saviem nopelniem vai savu vērtību.
Nekristīgās un antikristīgās ložās, kuras noliedz Svēto Trīsvienību, Kristus dievišķumu un vietniecisko izpirkšanu, arī tiek lūgtas lūgšanas, taču tās ir pagāniskas, vērstas uz viņu pašu elkiem un tādēļ Dieva acīs ir nepieņemamas. Ja šādas ložas loceklis ir kristietis, arī viņš tādējādi noliedz Pestītāja dievišķumu un Viņa vietniecisko izpirkšanu, un ir par lielu apgrēcību citiem kristiešiem. Tādēļ kristietis nevar būt šādu ložu loceklis, neapdraudot pats savas dvēseles pestīšanu.
Luters raksta:
“Kur vien ir žēlastības Gars, tur Viņš liek mums saprast, ka mēs varam un uzdrošinamies, un ka mums patiešām ir jāsāk lūgt.
Jo pirms mēs kļūstam kristieši un sākam ticēt, mēs nezinam, ko un kā mums ir jālūdz. Lai arī cilvēks lūdz [ārēji vērtējot], cik sirsnīgi mācēdams, tomēr [pirms atgriešanās] viņam nav žēlastības Gara.
Tādēļ tur nav ticības Kristus vārdā sniegtajai dievišķajai žēlastībai un sirds allaž paliek nedroša un pat šaubās, vai tiek uzklausīta; tā uzrunā Dievu, vienīgi pamatojoties savā vai citu svētumā, bez Kristus, it kā Dievam būtu jāpazemojas tās priekšā un jāpakļaujas tai, piešķirot savu žēlastību vai palīdzību mūsu pašu dēļ, un tādējādi kļūstot par mūsu pašu parādnieku vai kalpu. Tā darīt nozīmē izpelnīties nevis žēlastību, bet gan dusmas, un tā nav lūgšana, bet gan drīzāk ņirgāšanās par Dievu.”
* – Ar roku vai vēja palīdzību darbināmas dzirnaviņas, kurās ievietota mantra, kura tādā veidā tiek “skaitīta”.
Ieskaties