Kristus apliecināšana un kristiešu darbs

Jautājumā par apliecināšanu un darbošanos kristīgajā draudzē atkal un atkal izlaužas raksturīgi strīdi. Tam ir savs pamatojums, ja viens otram pretrunīgi ir ticības apliecinājums un dzīvesveids. Bet savdabīgā kārtā tādi strīdi neattiecas uz atsevišķo gadījumu, kur runa ir par atziņu, apliecināšanu un grēku piedošanu, bet gan par kaut ko fundamentālu, un tāpēc ir svarīgi un noderīgi iztirzāt atbilstošos pamatojumus.

Attiecība starp Kristus apliecināšanu un kristiešu darbību tiek aplūkota divās Rakstu vietās, kas satur Jēzus vārdus ar atgādinājumu par abiem izšķirošajiem aspektiem beigu tiesā. Mt.7:21-23 attiecas uz tiem, kuri Kunga vārdu ir gan apliecinājuši un piesaukuši, bet tomēr tiek atstumti viņu darbu dēļ. Mt.25:31-46 attiecas uz tādiem, kas Kristu publiski nav nedz atzinuši nedz apliecinājuši, bet kurus Viņš tomēr pieņems viņu darbu dēļ.

“Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu” (Mt.7:21). Šie vārdi kontekstā ar Mt.7:13-27 saistīti ar brīdinājumu no viltus praviešiem, kas pazīstami pēc to augļiem. Visas iepriekšējās Kalna sprediķa daļas vērstas uz tādu pašpārbaudi. Sākot ar svētības vārdiem tos tomēr aptver Jēzus apsolījums, ka panākumi un alga sekotājiem nav gaidāma šajā, bet tikai nākamajā pasaulē.

No četriem brīdinājumiem Kalna sprediķa beigās (Mt.7:13-27) pirmais virza skatu uz nošķiršanos – caur šaurajiem vārtiem uz šauro ceļu, kas ved uz dzīvību, pa kuru dodas tikai nedaudzi, un caur platajiem vārtiem uz plato ceļu, kas ved pazušanā, bet pa kuru iet daudzi. Šie ceļi sākas šajā dzīvē. Kurš iet caur šaurajiem vārtiem pa šauro ceļu, tas nevar cerēt uz vairākuma atzinību un lieliem panākumiem, viņam jābūt gatavam palikt vientulībā, mazākumā.

Otrs brīdinājums (Mt.7:15-20) adresēts viltus praviešiem, sakāmvārda personāžiem, “vilkiem avju ādā”. Šī salīdzinājuma tēls attiecināms ne tikai uz viņu mācību, bet arī uz viņu ārējo izskatu un uzstāšanos: ārēji viņi ir nevainīgi, miermīlīgi, samierinoši un spējīgi pārņemt savā varā. Taču vilks, savas īstās dabas vadīts, izgaiņā ganāmpulku un saplosa aitas. Bet labo un slikto augļu metafora atklāj kādu neapgriežamu sakarību. Draudzei jārēķinās ar iespēju, ka tajā ir šādi vilki avju tērpā (sal. Ap.d.20:29-31) un ka skolotāji nāk gan ar labiem, gan sliktiem augļiem. Bet ir svarīgi, to saskatīt, atšķirt, no tā izsargāties un no šādiem skolotājiem izvairīties.

Trešais brīdinājums (Mt.7:21) ved no atsevišķā cilvēka atšķiršanas dzīvības ceļā caur skolotāju atšķiršanu draudzē pie tās atšķiršanas, ko tiesā pār draudzi veiks Kristus. Pie tam parādās, ka tiesā nepastāv vienkārši apliecības kopība, bet gan, ka šī tiesa notiek šajā apliecības kopībā. Ar piesaukšanu – “Kungs, Kungs!” – var gūt tādu pašu iznākumu kā ar atsaukšanos uz iespaidīgiem darbiem pravietošanā un dēmonu izdzīšanā Jēzus Vārdā, proti, ka “tanī dienā” jāpiedzīvo Jēzus atraidījums – “Es jūs nekad neesmu pazinis.” Ja iepriekšējie brīdinājumi attiecas uz atšķiršanu, kas jāveic draudzei, tad šeit runa ir par nošķiršanu, ko veic Kristus pats un kas līdz ar to vispār tiks atklāta tikai tad, kad tā būs īstenota pilnībā. Bet, raugoties beigu tiesas aspektā, ar Rakstu vārdu top izprotams, kas norisinās tagadnē. Ar draudzes brīdinājumu par viltus praviešiem tiek uzrunāti paši šie pravieši, kuri ar savu izturēšanos pret draudzi un sava uzdevuma izpratni uzrāda visnotaļ izšķirošu kristīgās apliecības saturu un pretendē uz apustuliskās pilnvaras zīmēm. Pamats viņu atraidīšanai ir bauslības ignorēšana (ἀνομίᾳ), baušļu pārkāpšana.

Bet tiesā tiek atklāts nevien tas, ka tiek pārkāpti baušļi, bet arī tas, ka šie melu sludinātāji savā būtībā ir vilki, kaut arī tie ārēji šķiet esam avis, vai arī tie ir stādi, no kuriem nav gaidāmi labi augļi. Tie nepieder pie Kristus, un tādēļ arī Viņš tos nepazīst un neatzīst, neņemot vērā to apliecināšanu. Skolotāju dzīvi jāpārbauda draudzei, bet skolotājiem jāpārbauda arī pašiem sevi, ņemot vērā sagaidāmo beigu tiesas lēmumu. Šeit īstais pārbaudes akmens varētu būt vārdi par sevis aizliegšanu un sekošanu krustam. Viltus pravieši ir tādi, kas, sekojot Kristum, nedzīvo ganāmpulkam, bet gan, pretendējot uz Jēzus Kristus Vārdu, dzīvo paši sev no ganāmpulka (sal. Jņ.10).

Nākošā un pēdējā līdzība šajā Rakstu vietā (Mt.7:24-27) kā ceturto brīdinājumu parāda praktiskās sekas un ar to ved atpakaļ pie nesošā pamata. Mt.25:31-46, Jēzus sludināšana par Cilvēku Dēla otro atnākšanu godībā, lai noturētu tiesu pār visām tautām, rāda lietu sakarību apgrieztā veidā, kad tāpat šķiet, ka šī tiešā attiecība starp apliecināšanu pasaules priekšā un izglābšanu Dieva tiesas priekšā šķiet esam sarauta. Šis teksts ne pēc literārās formas, ne pēc teoloģiskā satura nav līdzība, pat ja to saistībā ar iepriekšējām divām līdzībām bieži vien par tādu uzskata. Aplūkojot to saistībā ar Ec.34:17 u.t., to drīzāk var vērtēt kā mesiāniskā apsolījuma piepildījumu, un šeit ir svarīgi tas, ko ķēnišķīgais tiesnesis saka un dara.

Acīmredzami ir tā, ka arī tad, ja Kristus nav apliecināts pasaules priekšā, Kristus iestājas par tādiem, kuri ar mīlestības un taisnīguma darbiem – un kaut vai pakalpojot “vienam vienīgam” izsalkušam, izslāpušam, svešiniekam, neapģērbtam, slimam vai gūsteknim – ir pakalpojuši Viņam. Visādā ziņā arī tas pieder pie šo Jēzus vārdu iedarbības Viņa draudzē, ka – kā to rāda jau ekseģēzes vēstures neatlaidīgie centieni – draudze jāsapurina, lai tā pamostos. Tas visnotaļ var atbilst situācijai, par ko runā brīdinājums Mt.7:13 u.t., t.i., kad trūkst labo augļu.

Bet šeit uzmācas arī jautājums, vai nav iespējama zināma “labas gribas cilvēku” sabiedrība, kur, vērtējot šo cilvēku tikumisko izturēšanos, noteiktos apstākļos tos varētu dēvēt par “anonīmiem kristiešiem” tādā ziņā, ka tie, lai gan tie nenes un neapliecina Kristus Vārdu, izpilda Viņa gribu, neko par to nezinot. Bet tāpat nedrīkstētu aizmirst tos, kas tādos pašos apstākļos, neko par to nezinot, Viņa gribu nepilda. Pārdomas var izraisīt arī tas, ka izšķirošs var būt Tiesneša minimālais nosacījums “viens vienīgs”. Un salīdzinājumā ar desmit baušļiem šie seši piemēri par žēlsirdību attiecas tikai uz piektā baušļa – “tev nebūs nokaut” – jomu ar tā pozitīvo pielietojumu, ko satur Mazā katehisma skaidrojums: ”ka mēs savam tuvākajam pie viņa miesas nenodarām nekādu kaitējumu vai ciešanas, bet gan viņam palīdzam un viņu atbalstām visās miesas vajadzībās”.

Iepretim abām iepriekšējām līdzībām par ģeķīgajām un gudrajām jaunavām kā arī par uzticētajiem talantiem šeit acīmredzami runa ir par kādu izņēmuma situāciju, kas var gan attiekties uz atsevišķiem, taču ir ierobežoti ar vienu noteiktu gadījumu. Tiesa aptvers “visas tautas”. Attiecībā uz piektā baušļa prasībām un kalpošanu tuvākajam Jēzus mācekļi nav nekāds izņēmums, taču viņi šeit netiek uzrunāti. Viscaur tiek nodalīti tādi, kas Kristu nav nedz pazinuši, nedz atzinuši, nedz apliecinājuši. Par to, ka Kristus vispār sastopams nabagajos, slimajos un cietumniekos, nekur nav ne vārda, un tas arī nebūtu jāsaka kristiešiem pamatojumam, tā kā viņi taču zina Kristus bausli. Šī tuvāko mīlestības pavēle, tātad, netiek aizvietota ar kaut kādu “tuvākā mīlestības sakramentu”. Bet par “vismazākajiem brāļiem” šeit visur tiek uzskatīti kā to apliecina visas attiecīgās Rakstu vietas (sal. Mt.10:40 u.t.; Lk.10:16; Jņ.13:20; Mk.9:39 u.t.; Ebr.13:1 u.t.; Mt.26:8 u.t.) vienmēr tikai kristieši. Tādēļ tur, kur runāts par tiesu pār tautām, domāti nekristieši, kas atsevišķos gadījumos palīdzējuši nabadzīgiem, slimiem un vajātiem kristiešiem. Šajos kristiešos nekristieši tad ir sastapuši pašu Kristu, neko par to nezinot un to neapzinoties. Tādēļ Kristus tos tiesā atzīs kā tādus, kas no pasaules sākuma pieder pie debesu valstībai izraudzītā pulka, kamēr otrie, kas, neko par to nezinot, nav izmantojuši iespēju paveikt šo īpašo mīlestības darbu vajātajam Kristus brālim, tiks atstumti.

Ne Mt.7:13 u.t., ne Mt.25:31 u.t. kristīgajai draudzei nesniedz pamatojumu tam, ka iespējams runāt par citiem pestīšanas ceļiem, vai ka Kristus apliecināšanu varētu aizstāt ar kristiešu darbiem. Zināms, balstoties uz šo vietu nepareizu izpratni, kristīgajai draudzei visos laikos nav viegli saskatīt, kad kāds virziens pārstāv “pozitīvas kristietības viedokli, konfesionāli nesaistoties ne pie vienas noteiktas apliecības”. Tad tiek vai nu propagandēts kaut kāds “ētisks ateisms” vai praktizēta kāda pieļāvīga “solidaritāte ar bezdievjiem”. Bet tad abos šos gadījumos kristietis ar saviem darbiem nostājas Kristus vietā. Nabadzība, slimība, vajāšana nedibina sadraudzību ar Kristu, pat ja tās varētu rasties, sekojot Kristum.

Beidzot, vēl jāapdomā, kā abos citētajos tekstos, raugoties beigu tiesas perspektīvā, Jēzū Kristū tiek atklāts kaut kas no izraudzīšanas mūžīgai dzīvošanai, ko mēs savā kristīgajā pieredzē nekad tieši neieraugām. Mums tiek sacīts, ka beigu tiesas spriedums ir galīgs; bet mums tiek parādīts arī tas, kādēļ tas ir galīgs un negrozāms: ne tāpēc, ka mēs apliecinām Kristu, bet tādēļ, ka Kristus apliecina mūs. To mums saka Tas, kurš pats ir Tiesnesis un Glābējs.