Kristus atziņas augļi

“Manas avis dzird Manu balsi, un viņas Man seko.” [Jņ.10:27]

Redziet, ko Kristus saka par Savām avīm: “Viņas dzird Manu balsi, un viņas seko Man.” Tie ir pirmie Kristus atziņas augļi. Kad pazudušās avis pazīst savu labo un uzticamo Ganu, kas nodevis Savu dzīvību par avs dzīvību, mīl un tur to dārgu, tad avis ar prieku seko labajam Ganam.

Nav iespējams pazīt un nemīlēt Kristu. Nav iespējams mīlēt un nesekot Viņam. Kad Viņš satvers tavu sirdi, tu labprāt visu pametīsi, lai būtu Viņa draugs un sekotājs, bet, ja tā nav noticis, tad tu vēl neesi Viņu pareizi iepazinis.

Protams, ka Kristus atziņai un ticībai ir daudz pakāpju, un ticībai ir pastāvīgi jāaug. Turklāt ir skaidrs, ka vāja ticība nevar radīt tādu pašu mīlestību un svētdarīšanu kā stipra ticība. Tādēļ mēs ļoti viegli varam apmaldīties, ja sevi un citus vērtēsim pēc spēka, kas parādās dzīvē.

Pontopidans ar lielu gudrību sacījis, ka “vienīgā nemaldīgā žēlastības stāvokļa pazīme cilvēkā ir taisnojoša ticība”. Luters to pašu teicis šādiem vārdiem:

“Kristieti nevar pazīt nekā citādi kā pēc viņa sirdsapziņas (t. i., dvēseles iekšējās attieksmes pret Dievu un grēku), jo arī patiesi kristieši var krist grēkā un viltus kristieši tēlot svētos, dzīvojot ļoti skaistu dzīvi.”

Bet Kristus, sacīdams: “Manas avis dzird Manu balsi,” nosauc divus svarīgus ticības augļus un atšķirības zīmes. Pirmkārt, ticīgiem ir ausis, kas dzird Gana balsi, un, pat būdami visādā ziņā ļoti vientiesīgi un nezinīgi, viņi tomēr atšķiras ar to, ka spēj izšķirt labā Gana balsi no citām balsīm.

Un, otrkārt, vārdi “dzird Manu balsi” ļoti precīzi raksturo ticīgos, kuri, pat nespēdami darbos un rīcībā izdarīt visu, ko vēlētos, tomēr ir paklausīgi prātā un “labprātīgi garā”, un no sirds vēlas to visu darīt. Tie nosoda sevi trūkumu dēļ un no sirds dziļumiem ilgojas pēc žēlastības un spēka rīkoties pēc Tā Kunga prāta.

Tas atklāj viņu sirsnīgo paklausību un padevību. Tā Kunga runātie vārdi tiem vienmēr ir būtiski. Viņi pieņem, ciena un paklausa šiem vārdiem, un viņu karstākā vēlēšanās ir rīkoties saskaņā ar tiem. Ir tikai viena nelaime, par ko tie sūdzas, proti, par likumu, kas ir viņu locekļos, kas karo pret viņu prāta likumu, – ka tie nespēj vienmēr darīt to, ko vēlētos.

Ir vēl kāds pierādījums viņu paklausīgajam prātam un šķīstajam garam. Sajūtot kādu atsevišķu grēku, kas viņiem pieķeras ar īpašu spēku, šis grēks tik lielā mērā kļūst par visu viņu lūgšanu galveno objektu, ka ne par ko citu tie vairs nelūdz ar tādu degsmi, kā par palīdzību un glābšanu no šī grēka. Šādos brīžos visus citus sava tuvākā grēkus tie uzskata par niekiem, salīdzinot ar viņu pašu grēku. Tie domā, ka tikai viņu grēks ir patiesi smags un soda cienīgs.

Pavisam citādi tas ir ar liekuli un farizeju. Par smagiem un soda cienīgiem tas uzlūko vienīgi citu grēkus. Taču pret saviem grēkiem viņš ir neparasti iecietīgs. Tāpēc ievērosim, ka svēts gars arvien pavada dzīvu ticību!

Vārdos “tās dzird Manu balsi” tev ir jāpamana vēl kāda lieta. Cilvēks maldina pats sevi ar pašizdomāto ticību, ja, saņemot Evaņģēliju, viņa dzīve nemaz nemainās un viņam paliek tā pati attieksme pret pasauli un saviem grēkiem, un tas ar visu savu dzīves virzību un nākotni nekļūst par Kristus mācekli un sekotāju.

Lai kas tu būtu, kas lasi šos Jēzus vārdus: “Tās seko Man” – apstājies un padomā! Tu maldini sevi ar aplamu un pašizdomātu ticību, ja neesi kļuvis par Kristus sekotāju. Dzīva ticība ir “Dieva spēks mūsos, kas pārmaina mūs un liek mums par jaunu piedzimt no Dieva, un savā sirdī, prātā un tieksmēs mēs kļūstam par gluži citiem cilvēkiem, saņemot Svēto Garu” (Luters).

Tā arī apustulis Pāvils saka: “Ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums” [2.Kor.5:17]. Jā, ticīgs cilvēks ienāk it kā jaunā pasaulē un sāk jaunu dzīvi. Tas ir lielais pierādījums, ka ticība ir dzīva, kad tu vispirms esi rūpīgi novērojis, vai tas tā ir, proti, vai ticības saturs ir Kristus izpirkums un grēku piedošana un nevis tavs paša svētums. Jo Kristus atdarināšana un patiesa svētdzīve izriet no pilnīgas mūsu grēku piedošanas, nevis no tieksmes uz paštaisnību.

Vispirms mums kā satriektiem un apžēlotiem ir jātop Kristus un Viņa žēlastības satvertiem tā, ka Kristum sekojam vienīgi Viņa paša dēļ, lai mūsu sirdīs piepildās patiesība, ko apliecinām: “Jo Kristus mīlestība mūs vada, kad tā spriežam, tā kā viens ir miris par visiem, tātad visi ir miruši” [2.Kor.5:14-15]. Bet, kad Kristus mīlestība mūs vada, tad patiesi tam seko arī jauna dzīve, jauna radība, kas ar prieku seko savam Glābējam cauri dzīvei.