Kristus baznīca šajā pasaulē ir realitāte
Tādējādi Augsburgas ticības apliecības VII artikuls pauž svarīgu patiesību, proti, ka Kristus baznīca vienmēr ir ticības objekts. Otra svarīga patiesība ir tā, ka Kristus baznīca šajā pasaulē vienmēr ir realitāte. To veido dzīvi cilvēki. Tādēļ Apoloģija protestē pret pārpratumu, ka baznīca tiek uztverta kā “platoniska valsts”:
Mēs nesapņojam par kādu platonisku republiku, kā ir ticis apmelojoši apgalvots, bet mēs mācām, ka šī baznīca īstenībā eksistē, sastāvoša no patiesiem ticīgajiem un taisnajiem cilvēkiem, kas izkaisīti visā pasaulē. Un mēs pievienojam tās pazīmes, patieso Evaņģēlija mācību un sakramentus. Šī baznīca pareizi tiek dēvēta par “patiesības pīlāru” (1.Tim.3:15), jo tā saglabā patieso Evaņģēliju un to, ko Pāvils sauc par “pamatu” (1.Kor.3:12) .. (Apoloģija, VII un VIII).
Lai saprastu to, ko mūsu ticības apliecība māca par baznīcas realitāti pasaulē, vispirms ir jāsaprot, kāda veida realitātes ir Evaņģēlijs un sakramenti Lutera un reformācijas luteriskās baznīcas izpratnē. Modernais cilvēks, līdzīgi apgaismības laikmeta izglītotajiem cilvēkiem, Evaņģēlijā saredz reliģisku vēstījumu, kristīgās pasaules patiesību pasludinājumu. Viņš sakramentus izprot kā svētas darbības, kuras simboliski attēlo dziļāku patiesību. Tas spēks, kas ir ietverts šajā simbolā, nosaka, ka sakramenti var būt kas vairāk nekā vienīgi zīme.
Luters pievēršas Svētajiem Rakstiem. Tajos paustais Dieva vārds nav tikai reliģisks vēstījums, bet daudz kas vairāk. “Redzi, Es lieku savus vārdus tavā mutē. Es šodien tevi ieceļu pār tautām un pār ķēniņu valstīm – izplēst ar visām saknēm un izraut, sagraut un izpostīt, tad uzcelt un dēstīt” (Jer.1:9-10). Tā Tas Kungs saka Jeremijam brīdī, kad viņš saņēma savu aicinājumu, un līdzīgi Viņš uzrunā visus savus praviešus. Cilvēka teiktais vārds var veikt daudz, bet tas nevar izdarīt to, ko spēj Dieva vārds, Radītāja un Pestītāja vārds, Soģa un Piepildītāja vārds.
Tādēļ praviešu mutēs tika likts paša Dieva vārds. Vārds, kas ne tikai radīja pasauli, bet joprojām veido vēsturi. Šis vārds nosaka Israēla likteni, kā arī Austrumu tautu un pasaules impēriju likteņus. “Bet tagad saka Tas Kungs, kas tevi radījis, Jēkab, un tevi veidojis, Israēl: “Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi mans!”.. Es atdodu Ēģipti par tavu atpirkšanas maksu, tāpat arī Etiopiju un Sabu Es dodu par tevi” (Jes.43:1-3). “Tā saka Tas Kungs uz Kīru, savu svaidīto: “Kīru Es satvēru pie viņa labās rokas, lai pakļautu tautas viņa priekšā, lai noraisītu ķēniņiem no viņu gurniem zobenu saites, lai atvērtu durvis viņa priekšā un lai vārti viņa priekšā nepaliktu aizslēgti. Es iešu tavā priekšā un līdzināšu nelīdzenās tekas..” (Jes.45:1-2). Tā nav tikai vēstures interpretācija. Tā ir atklāsme par tā laika vēsturisku notikumu – Babilonijas impērijas sagraušanu, uzbrūkot persiešiem, un Israēla izglābšanu – dziļāko būtību. Dieva vārds veido vēsturi.
Tas pats ir attiecināms arī uz baznīcai uzticēto Dieva vārdu. Arī mūsdienās Eiropas tautu likteņus nosaka Dieva vārds, kurš tām tiek pasludināts, kuram tās tic vai kuru tās noraida. Kad mūsdienu nāciju tukšajās baznīcās uzticams mācītājs pasludina Dieva vārdu saujiņai cilvēku, tad šis vārds kļūst par spriedumu cilvēkiem, kas ir atteikušies no Dieva un savu tēvu ticības, jo tas ir Dieva vārds. Bet “svētajam atlikumam” tas vienlaikus kļūst par pestīšanas vārdu.
Pavadot savus pirmos gadus kalpošanas amatā Berlīnes apkaimē, mēs, mācītāji, bieži uzdevām jautājumu, kas būtu noticis ar mazajiem ciematiem, ja tajos katru svētdienu būtu noturēti dievkalpojumi arī tad, ja tajā piedalītos tikai dažas vecas sievas – tas ir, ja dievkalpojumi nebūtu bijuši atcelti. Klīfots bieži uzdeva jautājumu, kas būtu noticis ar Meklenburgu, kur zemes sīkmuižniecība atteicās saviem strādniekiem dot brīvu sestdienas pēcpusdienu, tādēļ visus savus mājas darbus viņiem nācās padarīt svētdienā.
Šodien mēs zinām, kā šāda Dieva vārda nonicināšana tiek sodīta. “Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs, un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu” (Ebr.4:12). Kā tas ir noticis tūkstošiem gadu, tā tas notiek arī šodien, un tā būs vienmēr līdz pasaules galam. Dieva vārda realitātes atzīšana ir pamats baznīcas atzīšanai.
Iespējams, vēl grūtāk modernajam cilvēkam ir atzīt Dieva vārda realitāti, kad tas nāk pie viņa Evaņģēlijā. Dieva soda realitāti viņš vēl joprojām kaut kādā mērā spēj atzīt. Žēlastības realitāte modernajam cilvēkam ir neaptverama, jo, zaudējot izpratni par grēku, viņš ir pazaudējis arī izpratni par žēlastību. To pierāda grēksūdzes un absolūcijas prakses samazināšanās protestantismā, kam, starp citu (ko mums noteikti nevajadzētu aizmirst), ir zināma līdzība ar Romas baznīcu. Ko baznīcai nepiederošajām nominālo katoļu masām Vīnē, Parīzē un Riodežaneiro nozīmē doties uz grēksūdzi vienu reizi gadā vai neiet vairākus gadus un tad darīt to, atrodoties uz nāves gultas?
Vai mēs joprojām pazīstam brīnišķo prieku, kas rodas no pārliecības, ka absolūcija, ko esam saņēmuši no sava mācītaja, ir Dieva dāvātā piedošana, kura nākusi no Viņa kalpa mutes, un tādēļ tā ir derīga debesīs? Evaņģēlija būtība ir grēku piedošana – ne mācība par to, kas ir grēku piedošana un kādā veidā tā notiek, bet šīs grēku piedošanas dāvāšana absolūcijā. Tāpat ir arī ar Kristības sakramentu un Svētā Vakarēdiena sakramentu. Vai mēs vēl joprojām ticam tam, kas patiesībā notiek šajos sakramentos, kā mums to māca katehisms?
Tikai tad, kad mēs no jauna sapratīsim Dieva vārda un sakramentu realitāti, mēs arī sapratīsim baznīcas realitāti – tādu, kā to apliecina mūsu ticības apliecība. Baznīca nav platoniska valsts, bet īstenība pasaulē. Tā ir “svēto kopība, kurā skaidri māca Evaņģēliju un pareizi pārvalda sakramentus” (CA VII). Žēlastības līdzekļu pārvaldīšana notiek šajā pasaulē. Tie tiek sniegti pilnīgi reāliem cilvēkiem. Kā Tas Kungs darbojas ar, līdz un zem cilvēka darbiem – kā Viņš kristī, piedod grēkus, konsekrē, sniedz savu patieso miesu un savas patiesās asinis, dāvā Svēto Garu, ticību, dzīvību, svētību –, tāpat svētā baznīca ir klātesoša ar, līdz un zem šo konkrēto cilvēku draudzes. Jo Dieva vārds, kas saistīts ar šiem līdzekļiem, savu iedarbību saglabā jebkuros apstākļos.
No tā izriet, ka artikula pirmais un otrais teikums ir nesaraujami saistīti savā starpā. Viena baznīca, kas ir ticības objekts un par ko runā pirmais teikums, ir identiska ar redzamo draudzi, ciktāl šī baznīca ir klātesoša ar, līdz un zem šo cilvēku kopuma. Tas neizslēdz iespēju, ka starp šiem cilvēkiem var atrasties liekuļi un neticīgie, necienīgi un liekulīgi mācītāji. Viņi baznīcai pieder ārēji kā “ārējo lietu un rituālu sadraudzībai” (societas externarum rerum ac ritumu). Šajā ārējā sadraudzībā ir apslēpta “ticības un Svētā Gara sadraudzība cilvēku sirdīs” (societas fidei et Spiritus Sanctus in cordibus), “iekšēja mūžīgo svētību, Svēta Gara, ticības, Dieva bijības un mīlestības sadraudzība cilvēku sirdīs,” kā tas ir teikts J.Jonasa Apoloģijas vācu valodas tulkojumā no latīņu valodas (VII un VIII).
Tātad pastāv nevis divas, bet gan viena baznīca, kuru cilvēku acis spēj saredzēt kā draudzi jeb baznīcas organizāciju, bet kurā Dieva acis redz tos, kas īstenībā un patiesi pieder baznīcai – iespējams, tā ir tikai neliela cilvēku grupa – un nav tikai cilvēki, kuri “sajaukušies” (admixti, Apoloģija, VIII) ar to. Tā ir baznīca proprie dicta, baznīca īstajā nozīmē, pretstatā baznīcai large dicta, baznīcai plašākā nozīmē. Tomēr vienmēr tiek runāts par vienu baznīcu, neskatoties uz to, vai ar to tiek domāta burtiskā vai plašākā nozīme. Dieva visu redzošās acis tajā atpazīst “ticības un Svētā Gara kopību cilvēku sirdīs”. Mūsu, cilvēku, acis redz tikai “ārējo lietu un rituālu sadraudzību,” bet ticībā Tam Kungam un Viņa apsolījumiem mēs zinām – lai kurā vietā būtu žēlastības līdzekļi, tur ir Kristus baznīca.
Ieskaties