Kristus ciešanas un nāve Viņam netika nejauši uzspiestas
“Un, tos divpadsmit pie Sevis ņēmis, Viņš tiem sacīja: “Redziet, mēs noejam uz Jeruzālemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu.” [Lk.18:31]
Šodien daudzi pašmācījušies cilvēki tic, ka ir pienācis laiks pārskatīt mūsu domāšanu un uzskatus par Jēzus dzīvi. Līdz šim, viņi apgalvo, cilvēki ir lūkojušies pēc dievišķiem noslēpumiem Viņa dzīvē. Taču tā kā Kristus bija patiess cilvēks, viņi uzstāj, ka vienīgais patiesais veids, kā pārdomāt Viņa dzīvi būtu tikai no cilvēciskā aspekta. Tas ietver arī Viņa ciešanas un nāvi. Tas, ka Kristus ir cietis tik daudz un tik šausmīgi, viņi saka, ir nejaušība un viegli izskaidrojama lieta. Jēzus publiski sludināja mācību, kas bija gan pretēja, gan aizskaroša tā laika samaitātajai valsts un baznīcas valdošajai elitei; tieši tas izraisīja tik asu atriebīgu reakciju. Līdz ar to, tas esot bijis dabisks iznākums, ka Kristus kļuva par savu pretinieku viltības, varas un nežēlības upuri.
Tas viss ir nekas vairāk kā visaklāko un garīgi visizvirtušāko cilvēku neticībā balstīts tukšs izdomājums, kas ir pilnībā izrauts no konteksta. Kā šodienas apceres teksts informē,- Vecās Derības pravieši jau labu laiku iepriekš bija pareģojuši Kristus ciešanas un nāvi. Patiešām, to visu Dievs jau bija noteicis no mūžības un to cilvēkiem bija pasludinājuši Viņa kalpi – pravieši. Dievs runāja ar viņu palīdzību vai caur viņiem. Jēzus nāve nebija nejaušība. Viņš necieta, tāpēc ka Viņa ienaidnieki gribēja Viņu pārspēt gudrībā un varenībā, bet gan tāpēc, ka Dievs – un pat pats Kristus – to vēlējās.
Kad Kristus pirmo reizi parādījās publiski, sludinot Nācaretē, Viņa klausītājos tas radīja lielas dusmas, un viņi izdzina Viņu no pilsētas un piespiedu kārtā stūma uz tuvāko stāvo nogāzi, lai Viņu nogrūstu un nogalinātu. Bet tā kā Dieva noteiktā stunda Viņa nāvei vēl nebija pienākusi, Viņš spēja aizbēgt, izejot “caur viņu vidu” [Lk.4:30]. Vēlāk, kad Jēzus templī apliecināja: “Pirms Ābrahāms tapa, esmu Es,” tādējādi apgalvojot, ka Viņš ir mūžīgais Dievs, daudzi lielajā sapulcē pacēla akmeņus, lai Viņu nogalinātu. Bet atkal vēl nebija pienākusi noteiktā Viņa ciešanu un nāves stunda. Raksti mums saka, ka “Jēzus paslēpās un izgāja no Tempļa ārā” [Jņ.8:59], dodoties cauri tiem. Tas nozīmē, ka Viņš pats sevi padarīja par neredzamu, kad aizgāja.
Kad Jēzus pretinieki beidzot ieradās, lai Viņu sagūstītu, Viņš nogāza no kājām visu bruņoto karaspēku, izsakot trīs mazus vārdus: “Es tas esmu!” Ar to viņš parādīja, cik viegli būtu bijis bēgt, ja tā būtu bijusi Viņa vēlme. Ja tā nebūtu bijusi Tēva griba un līdz ar to arī Jēzus griba, ka Viņam bija jācieš un jāmirst, nevienas saites nebūtu spējušas Viņu sasaistīt, nekāda lieluma armija nebūtu spējusi Viņu sagūstīt un nekāda varas uz zemes nebūtu varējusi Viņu piesist pie krusta. Ar vienkāršu vārdu vai ar savas gribas spēku Viņš būtu varējis sagraut un iznīcināt visus savus ienaidniekus.
Tā vietā Hērods un Pilāts darīja to, ko Dievs jau iepriekš bija izlēmis. Kā Pēteris teica savā Vasarsvētku sprediķī: “Israēliešu vīri, klausieties šos vārdus: Jēzu, Nācarieti, vīru, ko Dievs, kā jūs paši to zināt, apstiprinājis ar vareniem darbiem, brīnumiem un zīmēm, ko Dievs darīja caur Viņu jūsu vidū, Viņu, kas pēc Dieva nodoma un paredzējuma bija nodots jums, jūs Viņu ar noziedznieku rokām piesitāt krustā un nonāvējāt.” [Ap.d.2:22-23]
Nav šaubu: Kristus ciešanas un nāve Viņam netika nejauši uzspiestas ar cilvēku lēmumu. Viņus pašus drīzāk nolēma, iecēla un vadīja pats Dievs.
Ieskaties