Kristus ciešanu stāsts

To teicis, Jēzus kopā ar saviem mācekļiem devās pāri Kedronas strautam; tur bija dārzs, kur viņš un viņa mācekļi iegāja. Arī viņa nodevējs Jūda šo vietu zināja, jo Jēzus kopā ar saviem mācekļiem tur bieži bija pulcējušies. Tad nu Jūda nāk uz turieni un ved sev līdzi karavīru nodaļu un arī virspriesteru un farizeju sūtītos tempļa sargus ar lāpām, lukturiem un ieročiem. Bet Jēzus, zinādams visu, kas nāks pār viņu, izgāja pie tiem un jautāja: “Ko jūs meklējat?” Tie viņam atbildēja: “Nācarieti Jēzu.” Viņš sacīja tiem: “Es tas esmu.” Ari Jūda, viņa nodevējs, stāvēja kopā ar tiem. Kad viņš sacīja: es tas esmu, – tie kāpās atpakaļ un krita pie zemes. Tad viņš tiem jautāja atkal: “Ko jūs meklējat?” Tie sacīja: “Nācarieti Jēzu.” Jēzus atbildēja: “Es jums teicu, ka es tas esmu. Ja jūs meklējat mani, tad šiem ļaujiet iet,” – tā piepildījās vārdi, ko viņš bija teicis: “No tiem, kurus Tu man esi devis, es neesmu pazudinājis nevienu.” Tad Sīmanis Pēteris, kam bija zobens, izvilcis to, cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam labo ausi. Šī kalpa vārds bija Malhs. Jēzus Pēterim saka: “Liec zobenu makstī. Vai tad es nedzeršu to biķeri, ko Tēvs man ir devis?” [Mt.26:39; Mk.14:36; Lk.22:42]

Tad kareivji un virsnieks, un jūdi, tempļa sargi, saņēma Jēzu, sasēja viņu un aizveda vispirms pie Hanna; tas bija sievastēvs Kajafam, kurš tajā gadā bija augstais priesteris. Kajafa bija tas, kurš jūdiem bija devis padomu: ir labāk, ja viens cilvēks mirst par tautu [Jņ.11:49-50].

Sīmanis Pēteris un vēl viens māceklis Jēzum sekoja. Šis māceklis bija pazīstams augstajam priesterim, un viņš iegāja līdz ar Jēzu augstā priestera pagalmā. Bet Pēteris palika stāvam ārā pie vārtiem. Tad otrs māceklis, kurš bija pazīstams augstajam priesterim, iznāca ārā un, parunājis ar vārtu sargātāju, ieveda Pēteri iekšā. Kalpone, vārtu sargātāja, Pēterim saka: “Vai tik tu ari neesi no šī cilvēka mācekļiem?” Viņš atbild: “Neesmu.” Bet kalpi un sulaiņi, sakūruši no oglēm ugunskuru, stāvēja un sildījās, jo bija auksts; un arī Pēteris piestājās pie tiem un sildījās.

Tikmēr augstais priesteris izjautāja Jēzu par viņa mācekļiem un par viņa mācību. Jēzus tam atbildēja: “Es pasaulē esmu runājis atklāti. Es vienmēr esmu mācījis sinagogā un templī, kur sanāk kopā visi jūdi, un neko neesmu runājis slepenībā. Kāpēc tu jautā man? Jautā tiem, kas ir dzirdējuši, ko es viņiem esmu runājis. Lūk, tie zina, ko es esmu teicis.” Kad viņš to runāja, viens no tempļa sargiem, kas turpat stāvēja, iesita Jēzum pa seju, sacīdams: “Vai tā tu atbildi augstajam priesterim?!” Jēzus tam teica: “Ja es esmu runājis aplam, tad pierādi, ka aplam; bet, ja pareizi, tad kāpēc tu mani sit?” Tad Hanns viņu sasietu aizsūtīja pie augstā priestera Kajafas.

Sīmanis Pēteris stāvēja pie uguns un sildījās. Tad tie viņam jautāja: “Vai tu arī neesi no viņa mācekļiem?” Viņš liedzās, teikdams: “Neesmu!” Viens no augstā priestera kalpiem, radinieks tam, kuram Pēteris bija nocirtis ausi, saka: “Vai tad es tevi neredzēju kopā ar viņu dārza?” ” Pēteris atkal liedzas, un tūdaļ iedziedājās gailis.

Tad no Kajafas tie Jēzu ved uz pārvaldnieka pili. Bija jau rīts. Paši viņi negāja pārvaldnieka pilī, lai neapgānītos un lai vēlāk varētu ēst Pashas jēru. Pilāts izgāja pie tiem ārā un jautāja: “Par ko jūs apsūdzat šo cilvēku?” Tie viņam atbildēja: “Ja šis nebūtu ļaundaris, vai tad mēs būtu viņu tev nodevuši?” Pilāts tiem sacīja: “Tad ņemiet viņu jūs un tiesājiet pēc sava likuma.” Jūdi viņam atbild: “Mums nav ļauts nevienu nonāvēt,” – tā piepildījās Jēzus vārdi, ko viņš bija sacījis, norādīdams, kādā nāvē viņam būs jāmirst [Jņ.3:14, 12:32]. Tad Pilāts atkal iegāja pilī, pasauca Jēzu un viņam jautāja: “Vai tu esi jūdu Ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Vai tu to saki pats no sevis, vai to tev par mani sacījuši citi?” Pilāts viņam teica: “Vai tad es esmu jūds? Tava tauta un virspriesteri man tevi ir nodevuši. Ko tu esi izdarījis?” Jēzus atbildēja: “Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, mani kalpi būtu cīnījušies, lai es netiktu jūdiem nodots. Bet mana valstība nav no šejienes.” Tad Pilāts viņam jautāja: “Tad tomēr tu esi Ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Tu to saki, ka es esmu Ķēniņš. Es esmu dzimis un esmu pasaulē nācis tāpēc, lai liecinātu patiesību. Katrs, kas ir no patiesības, dzird manu balsi.” Tad Pilāts viņam saka: “Kas ir patiesība?”

To pateicis, viņš atkal iziet pie jūdiem un tiem saka: “Es pie viņa nekādu vainu neatrodu. Pie jums ir paradums, ka uz Pashas svētkiem es jums kādu atlaižu. Vai gribat, es jums atlaidīšu jūdu Ķēniņu?” Tad tie atkal sāka kliegt, saukdami: “Šo ne, bet Barabu!” Šis Baraba bija laupītājs. Tad Pilāts lika saņemt Jēzu un viņu šaustīt. Kareivji, nopinuši ērkšķu vainagu, uzlika to viņam galvā un aplika viņam purpura apmetni. Tie nāca viņam klāt un teica: “Sveicināts, jūdu Ķēniņ!” Un sita viņu. Tad Pilāts, atkal iznācis ārā, tiem saka: “Redziet, es viņu vedu ārā pie jums, lai jūs zinātu, ka es neatrodu pie viņa nekādas vainas.” Tad Jēzus iznāca ārā ar ērkšķu vainagu galvā un purpura apmetni. Pilāts tiem saka: “Lūk, cilvēks!” Kad virspriesteri un tempļa sargi viņu ieraudzīja, tie sāka kliegt: “Sit krustā, sit krustā!” Pilāts tiem saka: “Ņemiet jūs viņu un sitiet krustā, es pie viņa nekādas vainas neatrodu!” Jūdi tam atbildēja: “Mums ir bauslība, un pēc šīs bauslības viņam ir jāmirst, jo viņš ir darījis sevi par Dieva Dēlu.” Kad nu Pilāts šos vārdus dzirdēja, viņš izbijās vēl vairāk. Iegājis atkal pilī, viņš jautā Jēzum: “No kurienes tu esi?” Bet Jēzus tam neatbildēja. Tad Pilāts viņam saka: “Tu nerunā ar mani? Vai tu nezini, ka man ir vara tevi atlaist un vara tevi sist krustā?” Jēzus atbildēja: “Tev pār mani nekādas varas nebūtu, ja tā tev nebūtu dota no augšienes. Tāpēc lielāks grēks ir tam, kas mani tev ir nodevis.” No šī brīža Pilāts meklēja iespēju viņu atlaist. Bet jūdi kliedza: “Ja tu atlaid šo, tad tu neesi Cēzara draugs! Katrs, kas pats sevi dara par ķēniņu, ir pret Cēzaru!” Šos vārdus dzirdējis, Pilāts Jēzu izveda ārā un apsēdās uz soģa krēsla, vietā, ko sauca Akmeņu bruģis, ebrejiski – Gabata. Bija sataisāmā diena pirms Pashas svētkiem – ap sesto stundu. Pilāts saka jūdiem: “Lūk, jūsu Ķēniņš!” Tie sāka kliegt: “Nost ar viņu, nost ar viņu! Sit viņu krustā!” Pilāts tiem saka: “Vai lai situ krustā jūsu Ķēniņu?” Virspriesteri atbildēja: “Mums nav cita ķēniņa kā vien Cēzars!” Tad viņš nodeva Jēzu jūdiem, lai tie sit viņu krustā.

Un tie Jēzu saņēma, aizveda un uzlika viņam krustu. Savu krustu nesdams, viņš gāja uz tā dēvēto Pieres vietu, ebrejiski – Golgātu, kur tie viņu sita krustā un kopā ar viņu vēl divus citus, katru savā pusē, bet Jēzu tiem pa vidu. Pilāts lika izgatavot uzrakstu un piestiprināt pie krusta. Uz tās bija rakstīts: Jēzus Nācarietis, jūdu Ķēniņš. Daudzi jūdi lasīja šo uzrakstu, jo vieta, kur Jēzus bija sists krustā, bija tuvu pie pilsētas. Rakstīts bija ebrejiski, latīniski un grieķiski. Jūdu virspriesteri sacīja Pilātam: “Neraksti: jūdu Ķēniņš, raksti, kā viņš pats ir sacījis: es esmu jūdu Ķēniņš.” Pilāts atbildēja: “Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis.” Kad kareivji Jēzu bija situši krustā, tie ņēma viņa drēbes un sadalīja uz četriem – katram kareivim pa daļai; tie ņēma arī kreklu, kas nebija šūts, bet noausts vienā gabalā no augšas līdz apakšai. Tad kareivji sacīja viens otram: “Neplēsīsim to, bet lozēsim, kam tas tiks,” – tā piepildījās Raksti: tie manas drēbes sadalīja savā starpā, un par manu apģērbu tie meta kauliņus. [Ps.22:18] – Kareivji tā arī darīja. Pie Jēzus krusta stāvēja viņa māte un viņa mātes māsa Marija, Kleopa sieva, un Marija Magdalēna. Ieraudzījis savu māti un mācekli, ko viņš mīlēja, tai līdzās stāvam, Jēzus savai mātei saka: “Sieva, lūk, tavs dēls!” Pēc tam viņš saka māceklim: “Lūk, tava māte!” Kopš tā brīža māceklis ņēma viņu pie sevis.

Tad Jēzus, zinādams, ka viss jau ir piepildīts, lai piepildītos Raksti, saka: “Man slāpst!” [Ps.69.21; 22:15] Tur stāvēja trauks, pilns ar etiķi; tie aptina ap īzapa stiebru sūkli, piesūcinātu ar etiķi, un cēla to pie viņa mutes. Etiķi nobaudījis, Jēzus sacīja: “Viss piepildīts!” – un, galvu nokāris, atdeva garu. Tā kā bija sataisāmā diena – un šī sabata diena bija īpaši nozīmīga – jūdi lūdza Pilātu satriekt krustā sistajiem lielus un tos no krusta noņemt, lai to miesas sabatā nepaliktu pie krusta. Tad kareivji nāca un satrieca lielus pirmajam un tāpat ari otrajam, kas kopā ar Jēzu bija sisti krustā. Nonākuši pie Jēzus un redzēdami, ka viņš jau ir miris, tie viņam lielus nesatrieca. Bet kāds no kareivjiem iedūra šķēpu viņa sānos, un tūlīt iztecēja asinis un ūdens. To apliecina tas, kas to ir redzējis, un viņa liecība ir patiesa; un viņš zina, ka viņš runā patiesi, lai ari jūs ticētu. Tas notika, lai piepildītos Raksti: nevienu viņa kaulu nebūs satriekt [2.Moz.12:46; 4.Moz.9:12; Ps.:34:20]. Vēl cita Rakstu vieta saka: un tie raudzīsies uz to, ko caurdūruši [Cah.12:10; Atkl.1:7].

Bet pēc tā visa Jāzeps no Arimatejas, kas bija Jēzus māceklis, gan tikai slepenībā, jo bijās no jūdiem, lūdza Pilātu atļaut noņemt Jēzus miesas; un Pilāts atļāva. Tad viņš nāca un Jēzus miesas noņēma. Atnāca arī Nikodēms, kas jau kādreiz naktī bija nācis pie viņa [Jņ.3:1-2], un atnesa maisījumu no mirrēm un alvejas; kādas simts mārciņas. Tad viņi ņēma Jēzus miesas un satina tās linu autā kopā ar smaržvielām, kā tas piederas pēc jūdu bēru paraduma. Tajā vietā, kur viņu sita krustā, bija dārzs un šajā dārzā jauna kapa vieta, kurā neviens vēl nebija guldīts. Jūdu sataisāmās dienas dēļ tie guldīja Jēzu tur, jo šī kapa vieta bija tuvu.