Kristus ir lāsts!

Visa Dieva Dēla dzīve virs zemes vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā bija nemitīga Bauslības piepildīšana mūsu vietā. Visbeidzot, Viņam bija arī jānes visu cilvēku sen pelnītais sods, t. i., Bauslības lāsts, lai mūs no tā glābtu. Par to runā teksts, ko tagad aplūkosim:

“Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu, jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka” (Gal. 3:13).

Tagad pārdomāsim, kas ir beidzamais un galvenais pamatojums mūsu brīvībai no Bauslības! Te ir gan briesmīgais, gan brīnišķīgais. Ja vēlamies īsi formulēt šī teksta pierādījumu kristieša brīvībai no Bauslības, tas skan šādi: “Kristus ir lāsts!” Kāds briesmīgs teikums! Un tas patiesi ir dziļš noslēpums. Dievs ir svētījis lāstu, kas kļuvis par brīnumainu dziedināšanas līdzekli! No lāsta nākusi svētība, no indes nākušas zāles, no dusmības nākusi žēlastība, no nāves – dzīvība!

Apustuļa vārdi ir dziļi. Vispirms viņš lieto vārdu “Kristus” (Svaidītais). Tas mūs vedina domāt par Viņa amatu un svaidīšanu, ar ko Viņu iesvētīja augstajai misijai kļūt par cilvēku Glābēju un Aizstāvi, augsto Priesteri un Valdnieku. Viņu iesvētīja šiem amatiem, svaidot ar jauku un smaržīgu eļļu.

Te ir divas iepriecinošas ziņas! Viss Dieva Dēla veikums virs zemes un Viņa amats, kurā Tēvs Viņu sūtīja un svētīja, bija kļūt par cilvēku Glābēju un Aizstāvi. Otrkārt, šī smaržīgā eļļa bija pretmets tai smirdīgajai puvei, kas bija iemetusies visos cilvēkos kā grēkākrišanas lāsts. Kristum bija jāstājas tur pa vidu, lai Viņa svaidījuma brīnišķīgā smarža izkliedētu mūsu grēka smirdoņu un darītu mūs patīkamus Tēvam. Svarīgi ievērot, ka to paveic kāds cits, nevis mēs, grēcinieki. To mums māca visi Svētie Raksti.

Taču nu apustulis saka, ka šī Tēva svētība un labpatika pret Viņa mīļoto Dēlu ir kļuvusi par lāstu. Biedējoši vārdi! Jau vārdā “lāsts” ir ielikts kaut kas briesmīgs, proti, viss ļaunais, ko Dievs draud grēciniekiem Bauslībā. Gluži kā vārds “svētība” ietver Dieva žēlastību un visu labo, ko Dievs Savā mīlestībā izlej pār Saviem draugiem laikā un mūžībā, tā pretstatā tam ir “lāsts”, kas vispirms apzīmē Viņa dievišķās dusmas un nepatiku un pēc tam arī visu ļauno, ko Dievs svētajās dusmās sūta pār Saviem ienaidniekiem kā laikā, tā mūžībā.

Pietiekami briesmīgi jau ir tas vien, ka Kristus bija nolādēts vai apkrauts ar lāstu. Taču svētais apustulis šeit raksta vēl biedējošākus vārdus, proti, pats Kristus kļuva par lāstu. Līdzīgi 2. vēstulē korintiešiem (5:21) viņš saka, ka “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība”, – ne tikai apkrauts ar visas pasaules grēku, bet padarīts par grēku!

Ar šādu spēcīgu izteiksmi Svētais Gars atklāj, kādā mērā Kristus bija uzņēmis visas pasaules grēka un Bauslības lāstu – tā ka Viņu pašu sauca par grēku un lāstu! Taču būtiskākais ir tas, ko redzam pravietiskajā tekstā – apustulis šeit lieto vārdus (5. Moz. 21:23), jo Kristus kļuva par lāstu ne tikai cilvēku, bet arī Dieva priekšā. Raksti saka, ka pie koka pakārtais ir Dieva lāsts.

Tas nav pamatots tikai ar nāvessoda izpildes veidu, pakāršanu pie koka, bet šim lāstam ir vēl dziļāks pamats un iemesls, t. i., grēka pelnītais sods. Piemēram, kad Pēteri pakāra pie koka viņa ticības un ticības apliecināšanas dēļ, viņš nebija Dieva nolādēts. Tāpēc Kristum veltītie vārdi dziļākā nozīmē pamatojas tajā, ka Viņam Dieva priekšā bija jāstājas kā grēciniekam – lielam grēciniekam, jā, visu grēcinieku grēciniekam virs zemes.

Dziļākais iemesls, kāpēc Kristum bija jāstājas Dieva priekšā kā grēkam un lāstam, ir fakts, ka tas notika “mūsu labā”, ko uzsver paša apustuļa vārdi. Viņš nesaka, ka Kristus kļuva par lāstu Sevis paša dēļ, bet vienīgi “mūsu labā”. Viss spēks ir vārdos “mūsu labā”, tāpēc ka Kristus ir pilnīgi nevainojams, svēts un Tēva svētīts, tādēļ Viņš Savā Personā nevar kļūt par lāstu Dieva priekšā.

Tomēr, gluži kā visi lieli grēcinieki, piemēram, slepkavas, pēc dievišķās Bauslības tika pakārti un nolādēti Dieva priekšā, tāpat arī Bauslība noteica, ka Kristum kā lāstam bija jātiek pakārtam pie koka. Viņam bija jāuzņemas grēcinieka un slepkavas persona, jā, ne tikai viena, bet visu grēcinieku un visu slepkavu persona.

Mēs visi esam lieli grēcinieki un slepkavas Dieva priekšā, tāpēc esam pelnījuši mūžīgu nāvi un lāstu. Taču Kristus Dieva priekšā uzņēma mūs Sevī, visus mūsu grēkus un pelnīto sodu, tāpēc Viņam bija jāstājas Dieva priekšā un jāatbild par visu grēcinieku, slepkavu, ļaundaru darbiem un jāsaņem sods par visiem.

Visi pravieši to Svētajā Garā jau bija redzējuši un pravietojuši, ka Kristum bija jākļūst par lielāko grēcinieku virs zemes. Pravietis Jesaja raksta: “..Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam” (Jes. 53:6). Arī psalmā (40:8) mēs par Viņu lasām šādus vārdus: “Raugi, te es esmu! Grāmatā stāv par mani manis paša vietā rakstīts..”, un turpat tālāk Viņš gaužas: “..Bēdu bez skaita ir man visapkārt. Manas vainas mani nomāc, tās nav pārredzamas; to ir vairāk kā matu uz galvas” (Ps. 40:13).

Lai cik svešādi tas izklausītos mūsu dziļi aptumšotajam prātam, tomēr mums jāapgūst šī Svēto Rakstu galvenā mācība, ka Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam un Viņš patiesi ir Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, tāpēc visi grēki ir pilnībā tapuši par Viņa grēkiem, it kā Viņš pats tos būtu darījis.

Mūsu baznīcas tēvs M. Luters par to ir sacījis:

Tā kā Kristus ir visu grēcinieku Vidutājs un Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus, tad Viņš Dieva priekšā vairs nav nevainīgs un bez grēka kā Dieva Dēls godībā. Viņš ir tapis grēcinieks, īsu laiku Dieva pamests, uz Saviem pleciem nesis Pāvila grēkus, kurš bija zaimotājs un vajātājs, Pētera grēkus, kurš aizliedza savu Kungu, Dāvida grēkus, kas pārkāpa laulību un kļuva par slepkavu utt. Īsi sakot, Viņš Savā Personā Dieva priekšā stāv par visiem grēciniekiem un ir apkrāvis Sevi ar visas pasaules cilvēku grēkiem, kas jebkad bijuši, ir un vēl būs. Jo, kad žēlsirdīgais Tēvs redzēja, cik ļoti mūs nospiež grēka vara un Bauslības lāsts un cik ļoti esam paverdzināti, ka nemūžam saviem spēkiem no tā nevaram atraisīties, tad Dievs uzlika visus grēkus Viņam un sacīja: Tu būsi tas grēcinieks, kas ņēmis aizliegto augli paradīzē, Tu būsi Dāvids, kas pārkāpis laulību un kļuvis slepkava, Tu būsi Sauls, kas vajājis un nogalinājis svētos. Īsi sakot, Tu būsi Tas, kas ir visi cilvēki, it kā Tu vienīgais būtu darījis visu cilvēku grēkus. Tagad rūpējies, kā par tiem samaksāsi un gandarīsi.

Tāds bija pirmais iemesls, kādēļ Kristus kļuva par lāstu. Un no tik izcila veikuma mēs varam gaidīt arī izcilus augļus. Ne jau kāda nieka dēļ Dievs būtu uzkrāvis visas pasaules grēkus Savam mīļotajam Dēlam, uzlicis Viņam visu Bauslības lāstu un licis karāties pie krusta! Ak, Kungs, apžēlojies par mūsu nabaga aptumšotajām sirdīm, kliedē biezo tumsu un padzen ļauno varu, kas uzkundzējusies pār mūsu prātu tā, ka nespējam redzēt Tavu godību!