Kristus jaunais bauslis
Mīlestība rod izpausmi vienotībā, naids ved pie šķiršanās, un šķiršanās ir zīme par to, ka trūkst mīlestības. Ar norādi uz mīlestības bausli draudzēs bieži vien tiek atlikta vai vispār noraidīta svarīgu lēmumu pieņemšana. Kas ir mīlestība, tas katram šķiet esam skaidrs, un tam nav vajadzīgs nekāds kristīgs pamatojums; var būt daudzi iemesli tam, ka kāds vispārināts mīlestības bauslis tieši vēršas pret kristīgo draudzi. Mīlestība ir tikpat saprotama kā naids, abas šīs jūtu saviļņojuma izpausmes ir raksturīgas cilvēka dabai. Tomēr mīlestība kristīgajā mācībā netiek ierindota filosofiskajos vispārīgajos tikumos, kādi ir drošsirdība, atturība, gudrība, taisnīgums, bet gan teoloģiskajos, kur tā 1.Kor.13:13 parādās ternārā: “Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība šās trīs, bet lielākā starp tām ir mīlestība.”
Mīlestība ir izšķirošā – pāri visām praviešu runām, visām atziņām, ticībai un pašaizliedzībai attiecībā uz tuvāko (1.Kor.13:1-3). Mīlestība ir nesavtīga: “..tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu”, taču nav tā, ka tā neko nevērtētu: “Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību” (1.Kor.13,5-6). “Mīlestība nekad nebeidzas..” (1.Kor.13:8), tā pastāvēs pārejā no ticības uz skatīšanu vaigu vaigā. Jau šie norādījumi ļauj atskārst, ka mīlestībā nav runa par cilvēcīgā pilnveidi, bet gan par dievišķā atklāsmi. Būtu nepareizi, ja kristīgajā draudzē mīlestības būtību atvasinātu no cilvēku spējām un vajadzībām, kur mīlestība taču ir Gara dāvana un auglis (sal.Gal.5:22; Fil.2:1). Tādēļ būtu arī nepareizi no kādas vispārīgas mīlestības izpratnes spriest par Dieva vārdu un Viņa draudzi, kur mīlestības būtība vispār tiek atklāta tieši Dieva vārdā.
Jāņem vērā, ka līdzās divkāršajam bauslim – par Dieva un tuvākā mīlestību, ko Jēzus, apkopojot visu bauslību un praviešu vārdus, pilnīgi skaidri apzīmē par augstāko un lielāko bausli (Mt.22:34-40 un paralēlās vietas) – Jaunajā Derībā vairākkārt nepārprotami tiek pieminēts jauns Kristus bauslis, kam ir īpašs pamatojums un nozīme: “Es jums dodu jaunu bausli – mīliet cits citu! Kā es esmu mīlējis jūs, tā arī jūs mīliet cits citu. Ja jums būs mīlestība savā starpā, visi zinās, ka jūs esat mani mācekļi” (Jņ.13:34-35). Kristus mīlestībā pamatota mīlestība kristiešu starpā, un kāju mazgāšana šeit ir piemērs, ko Jēzus sniedz saviem mācekļiem. Šis jaunais bauslis paliek, kad Jēzus mūsu pestīšanas labā dodas savā ciešanu ceļā. Tas nav kaut kāds vispārīgas cilvēcības princips, bet gan tas vēršas pie palicējiem mācekļiem, un tiem tas arī ir atšķirīga iezīme iepretim pasaulei. Kas mācekļus saista un raksturo ar šo jauno bausli, tā ir Kristus mīlestība, kas iet nāvē par grēciniekiem.
Divi citi izteikumi rodami 1.Jņ.3:23 un 4:21. Pirmajā no šīm minētajām vietām mīlestības bauslis ir tieši saistīts ar dievbērnību, kas parādās Jēzus Kristus vietnieciskajās ciešanās un miršanā, kas ir Gara dāvana mūsu glābšanai. Savstarpēja mīlestība izaug no piedošanas, un piedošanas tālāksniegšana ir kristīgās mīlestības būtība. Uz to attiecas īpašais bauslis, kas līdzās citiem baušļiem skaidri formulēts vienskaitlī: “Bet šis ir Viņa bauslis, lai mēs ticam Viņa Dēla Jēzus Kristus Vārdam un mīlam cits citu, kā Viņš mums pavēlējis” (1.Jņ.3:23).
Otra vieta īsi apkopo šīs sakarības: “Un šis bauslis mums ir no Viņa, ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli” (1.Jņ.4:21). Šīs vietas kopsakarā tiek norādīts uz to, ka ne mēs ar savu mīlestību nākam pie Dieva, bet gan, ka Dieva mīlestība nāk pie mums: “Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai” (1.Jņ.4:10). Divreiz ir sacīts, ka “Dievs ir mīlestība” (1.Jņ.4:8, 16), bet apvērsums – ka mīlestība ir Dievs – ir izslēgts. Dieva mīlestībā pamatotā mīlestība uz Dievu sniedz paļāvību attiecībā uz tiesas dienu, un tādēļ pilnīgā mīlestība aizdzen bailes, kas rēķinās ar sodu (1.Jņ.4: 17-18).
Šādā izpratnē brāļu mīlestība – Φιλαδέλφεια – pēc 1.Tes.4:9 nav nekāds vispārīgs bauslis vai kāda humāna spēja. Tā ir īpaša Gara dāvana – “jo pats Dievs jūs mācījis turēt savā starpā mīlestību”. Bet brāļu mīlestība draudzē izaug no pieņemšanas par Dieva bērnu Jēzū Kristū, kad mēs saņemam šo īpašo Gara dāvanu.
1.Kor.9:21 Pāvils raksta, ka viņš ir “Kristus bauslībā” (ἔννομος Χριστῷ). Turpmākais teksta kopsakars tiek bieži citēts kā pamatojums prasībai, ka vajadzētu atteikties no stingriem pamatprincipiem tad, ja nepieciešams iegūt jaunus sekotājus. Taču tāds libertīnisms un indiferentisms tiek noteikti noraidīts turpat iepriekš lasāmajos vārdos (1.Kor.9:19-20): “Jo, nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu, lai pēc iespējas daudzus mantotu. Jūdiem esmu tapis kā jūds..”. Tālāk – jādomā, atgādinot tādas vietas kā Rom.1:16; 2:9; Gal.3:28; Kol.3:11, – seko turpinājums: “grieķiem grieķis”, kas gan šajā vietā nav atrodams. Šīs citas pieminētās grupas, precīzāk sakot, atšķiras ar to attieksmi pret Dieva bauslību, kuras nav pagāniem, kamēr “vājie” (sal. 1.Kor.8:10 u.t.; Rom.14) baiļodamies cieši tveras pie bauslības. Taču visi ar evaņģēliju jāiemanto priekš Kristus. Šeit galvenā loma nav bauslībai vai tam, ka tās trūkst, bet gan evaņģēlijam, kas kalpo izglābšanai, jo visiem cilvēkiem, neņemot vērā nekādas atšķirības, nepieciešama pestīšana, neatkarīgi no tā, vai tiem ir bauslība, vai tās nav. Runāt par piemērošanos vai atteikšanos nozīmētu sacīto pārvērst tā pretmetā un to, ka Jēzus Kristus evaņģēlija vietā tiek likta cilvēka pašapliecināšanās tā kultūras un reliģiskajā situācijā. Apustulis atrodas “Kristus bauslībā”, tāpēc ka viņam ir uzdevums sniegt šo evaņģēliju visai pasaulei.
Gal.6:2 var visu vēlreiz apkopot: “Nesiet cits cita nastu, tā jūs piepildīsit Kristus likumu.” Iepriekšējā tekstā skaidri iezīmēta robeža ap Dieva valstību ar norādi uz “miesas darbiem”, par kuriem sacīts: “Kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību”; šeit runāts arī par “Gara augli”, kas ir viens un tas pats dažādos tikumos, kā “mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība”, un “pret tādām lietām nav bauslības” [precīzāk – pēc vācu teksta: “pret tādām lietām bauslība nav”] (Gal.5:19-23). Atšķiršana ir skaidra un nepārprotama, tomēr pamudinājums turpinās un atsākas no jauna: “Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir pienākts kādā pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu, un lūkojies, ka arī tu nekrīti kārdināšanā. Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsit Kristus likumu” (Gal.6:1-2). Miesas darbus un Gara augļus nodalošais vērtējums tādējādi pārtop sevis paša paveiktā darba pārbaudē. Norādījums uz cita nastu, kas nesama, tiek saistīta ar norādi uz “paša nastu” (Gal.6:5). Pēc Kristus likuma, kas pamatojas faktā, ka Kristus ir nesis mūsu grēku, nevar tikt vērtēts cita cilvēka taisnīgums vai netaisnīgums, ja šādā vērtējumā nav ietverta atziņa par mūsu pašu grēku. Jo tikai tā tiek sniegta tālāk saņemtā grēku piedošana, kā tas mums ik dienas jāizlūdzas: “..piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.”
Kristīgās draudzes pazīme nav bezgrēcīgums, bet gan šī saņemtā un tālāk sniegtā grēku piedošana. Tas ir kaut kas pilnīgi cits nekā tā vispārīgā cilvēku vai cilvēces mīlestība, kurā trūkst tā, ko draudze ik dienas no jauna saņem no Jēzus Kristus un kas tai jādod tālāk. Tādēļ vienīgi raugoties uz Kristu, var atšķirt kristīgo mīlestību no vispārējās humanitātes un cilvēku savstarpējās solidaritātes.
Ieskaties