Kristus klātbūtne baznīcā
Mateja evaņģēlijs beidzas ar Jēzus apsolījumu: “Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” [Mt.28:20] Savukārt Marka evaņģēlija beigās mēs lasām, ka “Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm” [Mk.16:20]. Citiem vārdiem sakot, Viņš bija klātesošs savai draudzei.
Šajā sakarībā nenovēršami rodas jautājums par Kristus klātbūtnes veidu kā, kādā veidā Viņš ir klātesošs savai draudzei? Šo problēmu labi raksturo kāds piemērs. Proti, reaģējot uz kāda mācītāja grāmatu ar nosaukumu - “Dievs ir tepat”, kāds no skeptiski noskaņotiem kritiķiem dzēlīgi paironizēja - Dievs ir kaut kur tepat. Tomēr pamatota vai nepamatota, šī ironiskā piezīme liek vaicāt: jā, bet kur tad ir Dievs? Vai Viņš ir tepat, kaut kur tepat, vai mēs varam par Viņa klātesamību pasacīt kaut ko konkrētāku?
Tiklīdz mēs uzdodam jautājumu par Dieva klātesamību, mēs tūdaļ sastopamies ar zināmām grūtībām. Proti, ja mēs runājam par cilvēka klātbūtni, tad ir samērā skaidrs, ko mēs ar to domājam mēs viņu redzam, dzirdam, varam sarunāties utt. Taču pavisam citādi tas ir, ja runājam par Dieva klātesamību.
Pirmā problēma, ar kuru saduramies, ir tā, ka Svētajos Rakstos vienkārši nav tāda tieša jēdziena, kas atbilstu mūsu filozofiskajai abstrakcijai “klātbūtne”. Otrkārt, jautājumu vēl sarežģītāku padara tas, ka, runājot par Kristus klātbūtni, mums ir vienlaikus jārunā gan par Dieva, gan cilvēka klātbūtni, jo Jēzus cilvēciskā un dievišķā daba arī pēc augšāmcelšanās paliek mūžīgi vienota. Tādēļ, iekams mēs runājam par Kristus klātieni baznīcā, mēģināsim nedaudz noskaidrot, kas Svētajiem Rakstiem sakāms par pašu šo jēdzienu “Dieva klātbūtne”. Šajā virzienā zināmas iestrādes mums ir sniedzis Dr.Artūrs Pīpkorns.
KLĀTBŪTNES JĒDZIENS SVĒTAJOS RAKSTOS
Lai vēstītu par Dieva klātieni, Bībelē bieži tiek lietots ebreju vārds pānīm un grieķu vārds prosopon, kas latviski nozīmē “seja”, vai kā tas ir mūsu Bībeles tulkojumos “vaigs”. Tas liecina, ka Dieva klātesamība parasti tiek saprasta, gan kā Viņa spēja mūs redzēt, gan kā mūsu spēja redzēt Viņu vai vismaz Viņa darbu.
Tā Vecajā Derībā mēs lasām, ka Jahves vaiga priekšā ir līksmības pilnība un pie Viņa labās rokas ir svētības pilnas dāvanas [Ps.16:11]. Viņš pasargā Sava vaiga svētumā tos, kas meklē pie Viņa palīdzību [Ps.31:21], un sirdsšķīstie pastāvēs Viņa vaiga priekšā [Ps.140:14].
Sava brāļa slepkavam Kainam ir jāpazūd no Dieva acīm, un viņš to uztver, kā daļu no pelnītā soda [1.Moz.4:14]; kā sava veida Dieva klātienes aizstājēju viņš saņem “Kaina zīmi” un dodas projām no Dieva acīm uz Nodas zemi austrumos no Ēdenes [1.Moz.4:16]. 3.Mozus grāmatā mēs lasām, ka liturģiski pārkāpumi, piemēram, priestera tuvošanās svētajām lietām laikā, kad viņš ir nešķīsts, tiek sodīti ar izdeldēšanu no Tā Kunga vaiga [3.Moz.22:3]. Dievkalpošana draudzē tiek saprasta, kā pateicības pilna nākšana Tā Kunga vaiga priekšā [Ps.95:2]. Savukārt pravieša Jeremijas grāmata liecina, ka Dieva dusmas izpaužas tā, “ka Tas Kungs atstūma Jeruzālemi un Jūdu no Sava vaiga”, kam sekoja Jeruzālemes iekarošana un izpostīšana [Jer.52:3].
Dieva vaigs var būt gan briesmīgs, gan laipns. Taisnie priecājas, bet bezdievji iet bojā Dieva vaiga priekšā [Ps.68:3-4]. Pravietis Jesaja lūdz kaut Dievs pāršķeltu debesis un nonāktu zemē tā, lai kalni trīcētu un tautas drebētu Viņa vaiga priekšā [Jes.64:1-3]. Dāvids savos psalmos apliecina, ka Jahves vaiga priekšā patiešām dreb zeme [Ps.68:8, 114:7]. Jau pašā Bībeles sākumā mēs lasām, ka tūdaļ pēc grēkā krišanas, sajutuši savu vainu Dieva priekšā, Ādams un Ieva slēpjas un bēg no Dieva vaiga [1.Moz.3:8]. Arī Ījabs ir nobijies un trīc Dieva vaiga priekšā [Īj.23:15]. Jahves vaiga priekšā auglīga zeme pārvēršas tuksnesī un pilsētas kļūst par drupu kaudzēm [Jer.4:26, Nah.1:5]. Viņa vaiga priekšā dreb Ēģiptes elki, bet pašu ēģiptiešu sirdis saplok un krīt izmisumā [Jes.19:1]. Jēkabs uzskata par brīnumu to, ka pie Pniēlas viņš ir skatījis Dievu vaigu vaigā un tomēr palicis dzīvs [1.Moz.32:30]. Jahve runā ar Mozu vaigu vaigā, tomēr cilvēks nevar skatīt Dieva vaigu un palikt dzīvs, tādēļ Mozum jāraugās uz Dievu no muguras, lai Viņa vaigs nebūtu redzams [2.Moz.33:11-23]. Līdzīgi par Dieva vaiga varu un spēku runāts arī Jaunajā Derībā. Tie, kuri nepazīst Dievu un neklausa mūsu Kunga Evaņģēlijam, saņems mūžīgu pazušanu no Tā Kunga vaiga un godības spēka [2.Tes.1:9]. Savukārt Kristus ir iegājis pašās Debesīs, lai stātos Dieva vaiga priekšā mūsu labad [Ebr.9:24]. No iepriekš sacītā top skaidrs, ka: “Vienalga, vai Dievs savu “vaigu” rāda žēlodams vai sodīdams, Viņa “vaigs” jeb Viņa “klātiene” tiek drīzāk saprasti kā kaut kas aktīvs nekā tikai statiski “klātesošs.””
Bībele Dieva klātieni attēlo arī dažos citos veidos. Debesis līksmo un zeme priecājas, jūra krāc, lauks līksmo, meža koki gavilē, Tā Kunga priekšā, kad Viņš nāk tiesāt zemi [Ps.96:1113; 98:79; 1.Lku.16:32-33]. Israēlam ir jāpiesauc Jahve, kamēr Viņš vēl ir tuvu [Jes.55:6]. Psalmists ir priecīgas sajūsmas pilns, domājot par nokļūšanu Dieva priekšā Viņa templī [Ps.43:4]. Jahve ir kopā ar Jāzepu Potifāra namā un pat cietumā [1.Moz.39:2, 39:21-23]. Atrazdamies savas tautas vidū, Jahve mīt tajā zemē, kur atrodas Viņa tauta [4.Moz.35:34; 1.Ķēn. 6:13; Ec.37:27]. Viņš mājo uz Ciānas kalna un Jeruzālemē [Ps.74:2, 135:21; Jes.8:18; Joēla 3:17-21]. Jahve ir aktīvi klātesošs pie derības šķirsta [1.Sam.4:4; 2.Sam.6:2; 7:5-6; Ps.80:1]. Ķēniņš Sauls žēlojas, ka Dievs ir novērsies no viņa un vairs neatbild viņam [1.Sam.28:15]. Dziesminieka naidnieki izsmej viņu, vaicādami: “Kur nu ir tavs Dievs?” [Ps.42:10]
Tātad Dievs tiek saprasts kā klātesošs tad, kad Viņš iejaucas notikumu gaitā, un promesošs, kad to nedara. Dziesminieks vaicā: “Kāpēc, Kungs, Tu esi tik tālu, kāpēc Tu esi paslēpies bēdu laikā?” [Ps.10:1] Šī izpratne varētu palīdzēt labāk saprast gan šo psalmu, gan to, kādēļ mūsu Kungs šā psalma 1. pantu citē pie krusta. “Kādēļ Tu Mani esi atstājis?” nozīmē to pašu, kā Kāpēc, Kungs, Tu esi tik tālu un nepalīdzi man manās bēdās? Kāpēc Tu esi novērsis Savu vaigu no manis? [Ps.21:1, 11:19, 38:21, 71:12]. Pretēji dievbijīgajiem, kas ilgojas pēc Dieva klātienes, bezdievji vēlas pretējo un saka Viņam: “Nost no mums!” [Īj.22:17]
Atšķirībā no citām tautām Jahve ir kopā ar Israēlu visos tā klejojumos [2.Moz.33:14-16; 3.Moz.26:12; 5.Moz.4:7; 2.Sam.7:7; 1.Lku.17:56, Ps.68:7-8, 68:17-18]. Taču Jahves klātbūtne var būt arī bīstama. Ja Jahvem būtu kaut tikai brīdi jāpaliek kopā ar savu tautu, kas būtu kļuvusi dumpīga pret Viņu, tad Viņa klātiene to iznīcinātu [2.Moz.33:3-5]. Savukārt Viņa klātienes sargājošais spēks parādās, kad Viņš iziet Israēla karapulku priekšā, lai satriektu Savas tautas ienaidniekus [1.Lku.14:15].
Ieskaties