Kristus klātiene Svētā Vakarēdiena maizē un vīnā

Kristus klātiene Altāra Sakramentā baznīcai ir bijusi ārkārtīgi nozīmīga jau no tās pašiem pastāvēšanas sākumiem. Apustuļu laiku baznīca ļoti laba saprata, ka Tā Kunga Mielasta būtība slēpjas nevis Kristus pieminēšanā un cerībā reiz svinēt Vakarēdienu kopā ar Viņu debesīs, bet gan brīnumainā Kristus klātienē jau tagad. Ar Svēto Vakarēdienu Kristus ir devis Savai baznīcai kaut ko tādu, kas pārmet tiltu pāri gadsimtiem un saista Viņa šīs zemes dzīvi ar atnākšanu godībā pasaules pēdējā dienā.

Mūsdienās vairs tikai reliģiju vēsturnieki zina par senajiem mistēriju kultiem, kam vajadzēja vienot cilvēkus ar dievību, pārējie jau sen tos ir aizmirsuši. Taču Svētais Vakarēdiens, kā savienošanās ar Kristus miesu un asinīm pastāv joprojām. Ir pagājuši jau turpat divtūkstoš gadu kopš tā iedibināšanas, un tomēr baznīca joprojām tāpat kā apustuļa Pāvila laikā lūdz: “Maran ata. (Mūsu Kungs nāk!)” Ir tikai viens izskaidrojums tam apstāklim, ka baznīca nepagurstot to turpina darīt jau daudzus gadsimtus pēc tam, kad citi to sen jau pārstājuši, proti, atšķirībā no visiem mistēriju kultiem, šī lūgšana piepildās katrā Svētajā Vakarēdienā. Altāra Sakramentā, kas notiek saskaņā ar Kristus iedibināšanas vārdiem, Kristus arvien ir reāli klātesošs. Tieši tādēļ Svētā Vakarēdiena liturģijā tiek pausta pateicība un slava tam, “kas nāk Tā Kunga vārdā”. Tieši tādēļ jau pirmajā gadsimtā, kā to liecina Romas bīskapa Klementa vēstule korintiešiem, kristiešu draudzes Svētā Vakarēdiena laikā dziedāja Sanctus ­ serafu dziesmu no pravieša Jesajas Dieva klātienes redzējuma templī: “Svēts ir, svēts ir, svēts ir Tas Kungs.” Šeit atklājas apustuļu laika baznīcas izpratne, ka katrā dievkalpojumā [tajā laikā dievkalpojums nebija iedomājams bez Svētā Vakarēdiena] Debesis savienojas ar zemi. Tādējādi Svētajā Vakarēdienā zūd ne tikai gadsimti, kas mūs šķir no Debesu godības, bet arī tā plaisa, kas šķir Debesis no zemes. “Kā Israēls atrada mannu tuksnesī un ūdeni klintī, tā arī Dieva Jaunās Derības tauta ..šīs pasaules nemierīgajā tuksnesī atrod uzklātu Dieva galdu un dodas pie tā, un tad var turpināt savu ceļu līdzīgi Elijam. Tā ir patiesi debešķīga barība, Debesu maize, kā Bībelē ir dēvēta manna [Ps.78:24; 105:40], un Svētā Vakarēdiena barība [Jņ.6], ne tikai pārnestā nozīmē. Ja Debesis ir tur, “kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas” [Kol.3:1], tad Svētais Vakarēdiens patiesi ir mūsu Debesis virs zemes, līdz mēs nonākam Debesīs.”

Svētais Vakarēdiens savā būtībā ir Evaņģēlijs, kas izpaužas, kā žēlastības pilna Kristus klātbūtne Vakarēdiena maizē un vīnā. Tik dziļa un nesaraujama ir Svētā Vakarēdiena saistība ar Evaņģēliju, ka mēs varam sacīt, ka bez Evaņģēlija nav Svētā Vakarēdiena un bez Svētā Vakarēdiena nav Evaņģēlija. Ja baznīcā tiek pazaudēts Evaņģēlijs, kā tas ir lielā mērā noticis rietumu un austrumu katoliskajās baznīcās, tad nesaprotami kļūst Svētā Vakarēdiena iedibināšanas vārdi: Par jums dota un izlietas par jums grēku piedošanai. Savukārt, ja baznīca degradē Svēto Vakarēdienu, kas lielā mērā ir noticis protestantiskajās baznīcās, tad “sludināšana pārvēršas cilvēcisku teoriju izklāstīšanā un Evaņģēlijs par Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku, mirst.” Evaņģēlija būtība, kam pilnā mērā jāizpaužas arī Sakramentā ir tā, ka devējs ir Dievs, bet saņēmējs cilvēks, kas ticībā saņem Dieva dāvanu. “Sakramenta virzība ir no augšas uz apakšu, no žēlīgā devīgā Dieva uz mums grēciniekiem, kas nevar darīt neko, lai iemantotu Viņa labvēlību, kura Jēzus dēļ mums tiek dota par brīvu.” Ja mēs zaudējam šo evaņģēlisko izpratni, mēs neglābjami zaudējam arī Kristus klātbūtni Svētajā Vakarēdienā. Sevišķi skaidri tas atklājās XVI gs. lielajās cīņās, kuras par Svētā Vakarēdiena pareizu izpratni izcīnīja baznīcas doktors Mārtiņš Luters. Te Luteram bija jācīnās pret cilvēka pašradītām reliģiskām izpausmēm ­ darbiem, misticismu un cilvēka racionālo saprātu, kas pašu spēkiem mēģināja rast ceļu pie Dieva, ignorējot būtisko patiesību, ka tas ir Kristus pats, kas sakramentos nāk pie mums.

Viens no pirmajiem Lutera oponentiem bija Vitenbergas universitātes profesors Karlštats. Pēc viņa domām Luters bija apstājies pusceļā un nebija pietiekami tālu veicis reformas. Karlštata kaujas sauciens bija: “Nost ar visu ārišķīgo!” Viņš uzskatīja, ka īstā un patiesā reliģija slēpjas tikai un vienīgi cilvēka sirdī, tādēļ statujas, svētbildes, vitrāžas, talāri un krucifiksi ir atmetami. No baznīctēva Augustīna Karlštats bija pārņēmis neoplatonisma idejas, kas visu dalīja divās sfērās ­ zemes jeb ārējā sfērā un iekšējā jeb garīgajā sfērā. Attīstot šīs idejas, Karlšats nonāca pie secinājuma, ka cilvēku ar garīgu vingrinājumu palīdzību vajag atbrīvot no saistības ar ārējām, šīs zemes lietām un vest pie garīgām, iekšējām lietām ­ Debesu līmeņa, kur mīt Dievs.

Luters pavisam ātri pamanīja, ka, vēloties paglābties no ārējiem darbiem, Karlštats ir iekritis jaunos, pats savos darbos ­ baznīcas inventāra postīšanā un emocionālos reliģiski psiholoģiskos vingrinājumos. Luters ar zināmu ironiju konstatēja, ka bēgot no lietus, Karlštats bija iekritis ūdenī. Karlštata mācība atstāja postošu ietekmi uz Svētā Vakarēdiena pareizu izpratni ­ no Dieva darba Evaņģēlija Vakarēdiens kļuva par bauslības darbu, kas jāveic cilvēkam. Tā vietā, lai ar pateicību saņemtu Kristus miesu, ko Viņš mums sniedz ar maizi un vīnu, Vakarēdienu sāka izmantot kā tramplīnu, ar kura palīdzību cilvēka dvēselei veikt lēcienu Debesīs, lai savienotos ar Kristu. Tādējādi nevis Kristus nāca pie cilvēkiem, bet cilvēki devās pie Kristus. Luters labi apzinājās, ka tas nav iespējams, proti ­ cilvēks nespēj pārvarēt laiku un telpu, lai tiktu pie Kristus. Lai saņemtu grēku piedošanu, mums nav jāsteidzas pie krusta, jo piedošanu tur mēs vairs neatradīsim. Mums nav jāpaļaujas arī uz Kristus ciešanu pieminēšanu, kas patiesībā ir kristīgā ietērpā pasniegta grieķu filozofiska ideja. Ne pieminēšanā, bet Dieva vārdā ir atrodama pie krusta nopelnītā piedošana. Tāpat kā savās Ziemassvētku dziesmās Luters gavilēja par ārēji necilo bērniņu silītē, kas tajā pašā laikā ir patiess Dievs, tā savās Vakarēdiena dziesmās un rakstos viņš nebeidz priecāties par maizi un vīnu ­ necilajām šīs zemes lietām ­ ar kurām Kristus saista sevi, lai nāktu pie mums. Nevis mistiskos iekšējos pārdzīvojumos vai augstās prāta spekulācijās, bet tieši šajās vienkāršajās lietās ir sastopams Kristus!

Arī Lutera laikabiedrs un oponents Šveices reformators Ulrihs Cvinglijs uzskatīja, ka Kristus atrodams vienīgi Debesīs. Viens no iemīļotajiem Cvinglija izteicieniem bija “miesa neder nenieka”. Šis izteiciens liecina, ka, tāpat kā Karlštats, Cvinglijs pretstatīja šīs zemes lietas Debesu lietām. Arī šeit izpaudās neoplatonisma filozofiskā ietekme, kas zemu vērtēja visu materiālo. Oponējot Cvinglijam, Luters norādīja, ka Kristum rūp ne tikai kāda iedomāta mūsu garīgā daļa, bet viss cilvēks kopumā. Lai glābtu šo cilvēku, Dieva Dēls pats kļūst par patiesu cilvēku un turpina Altāra Sakramentā mums dāvāt Savu patiesu miesu un asinis. Taču Cvinglijs, kam pat Kristus miesa nozīmēja maz, apgalvoja, ka cilvēka dvēselei jāpaceļas Debesīs, lai tur sastaptu Kristu un tiktu pabarota cilvēka sirds, nevis mute. Pēc Cvinglija domām ­ Kristus cilvēciskā miesa arī nemaz nevarēja būt šeit uz zemes, jo tā atrodoties tālu prom Debesīs. Luters noraidīja šādus uzskatus, norādot, ka Dieva labā roka nav kāda konkrēta vieta Debesīs, bet gan visuresošā Dieva vara. Turklāt Kristus nevar tikt sadalīts. Tur, kur Viņš ir, tur Viņš ir visā pilnībā ­ gan kā patiess Dievs, gan kā patiess cilvēks. Tāds Kristus, kas ir tikai un vienīgi Dievs bez Viņa cilvēciskās dabas, nav tas Kristus, kas ir mūsu Pestītājs.

“Dievs bez miesas mums neder. Mums ir jāvērš savi skati uz Kristus miesu, uz šo Bērnu, kas tveras Jaunavas klēpī, un vienkārši ar drošu sirdi, jāsaka: “Ne debesīs, ne virs zemes man nav cita Dieva, un citu arī es nezinu kā vien to, kurš maigi paslēpts Jaunavas Marijas klēpī.” Ja jūs to sakāt, tad jums nav jābaidās, ka jūs varētu atkrist no Dieva vai ka jūsu prātu varētu nomākt šausmas un izmisīgas bailes. Dievs nav aptverams nekādā citādā veidā. Viņu var aptvert vienīgi Kristus miesā.”

Tāpat kā starp Kristus cilvēcību un dievišķumu nevar pastāvēt plaisa vai nošķirtība, tāda nevar pastāvēt arī starp Vakarēdiena elementiem un Kristus miesu un asinīm. Luters arvien tiecās Sakramentu aizstāvēt visā pilnībā, vēršoties pret ikvienu mēģinājumu to šķelt, kaut ko no tā atņemt vai pa-augstināt vienu daļu pār otru. Tas ir nevis mūsu, bet Tā Kunga mielasts, un tas ir jāsaņem visā pilnībā, kā Tas Kungs to iedibinājis ­ kā neaptveramu Viņa žēlsirdīgās klātbūtnes noslēpumu un dāvanu.

Dodoties projām no saviem mācekļiem, Viņš tiem atstāj savu Vārdu un sakramentus. Svētajam Vakarēdienam šajā sakarībā ir īpaša nozīme. Tas ir dots, lai tie zinātu, ka, dodoties prom no saviem mācekļiem vienā veidā, Kristus pie tiem paliek citā ­ sakramentālā veidā. Saņemot Altāra Sakramentu baznīca “pasludina Tā Kunga nāvi, iekams Viņš nāk”, tā apliecinot, ka Viņš dzīvo un valda Savas draudzes vidū ar žēlastības līdzekļu starpniecību. Šī Kristus klātbūtne ir tikpat reāla, kā tad, ja Viņš svētdienās ierastos baznīcā tā, kā Viņš kādreiz ieradās Kapernaumas sinagogā vai Jeruzālemes templī. Patiesībā Altāra Sakramenta maizē un vīnā Kristus mums pienāk vēl tuvāk, jo maize, ko laužam, ir savienošanās ar Kristus miesu, un kauss, ko dzeram, ir savienošanās ar Viņa asinīm [1.Kor.10:16].