Kristus krusta atrašanas svētkos

Bet tur bija kāds cilvēks no farizejiem, vārdā Nikodēms, jūdu valdības vīrs. Tas nāca pie Jēzus naktī un sacīja Viņam: “Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to.” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” Nikodēms saka Viņam: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā! Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars. Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes. Vējš pūš, kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara.” Nikodēms atbildēja un Viņam sacīja: “Kā tas var notikt?” Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Tu esi Israēla mācītājs un to nezini? Patiesi, patiesi Es tev saku: mēs runājam, ko zinām, un liecinām, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat. Ja jūs neticat, kad Es jums stāstu par zemes lietām, kā jūs ticēsit, kad Es jums stāstīšu par debess lietām? Jo neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi Tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls. Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību.” [Jņ.3:1–15]

Par to, cik piemērota šī Evaņģēlija vieta ir šīsdienas svētkiem, lai spriež tie, kuri tādu kārtību iedibinājuši. Bet, tā kā šie ir lieliski un mierinājuma pilni vārdi, vispirms aplūkosim šo Evaņģēlija vietu un pēc tam – arī Kristus krusta atrašanu.

Šis ir skaists notikums, kas rāda, kā pret patiesību un Dieva lietām attiecas visjaukākā dievbijība, kāda vien zemes virsū atrodama. Jo evaņģēlists Jānis šo Nikodēmu slavē kā izcilu vīru – gan ārēji, pasaules priekšā, gan arī viņa lieliskās garīgās dzīves dēļ. Jo viņš ir bijis jūdu valdības vīrs, tas ir, padomnieks, tādas valdības pārstāvis, kurai piešķirta liela vara, turklāt arī farizejs, tas ir, viens no izglītotākajiem ļaudīm. Jo farizejus citi uzskatīja par visgudrākajiem un vienlaikus – par dievbijīgākajiem. Farizeju sekta tika uzskatīta par pašu svētāko. Tā nu nevienam nebija nekāda pamata Nikodēmu nopelt, nedz norādīt, ko viņam vēl vajadzētu sasniegt. Savā valdības amatā viņš bija visaugstākais, savā gudrībā – visgudrākais, savā dzīvē – vissvētākais cilvēks. Turklāt šim vīram bija īpaši palaimējies – viņš izjuta arī patiku pret Kungu Kristu, un tas bija vēl augstāks tikums nekā iepriekšminētie. Citi valdības vīri, farizeji, gudrie un svētie Kristu vajāja un nodeva velnam. Jo jūdu vidū bija izdota šāda pavēle, pret ko neviens neuzdrīkstējās iebilst – citādi tiktu izslēgts no padomes un izraidīts no draudzes. Tomēr Nikodēms bija tik dievbijīgs, ka Kristu mīlēja un slepenībā kļuva par Viņa piekritēju, tā ka vēlējās ar Kristu runāt un apliecināt Viņam savu mīlestību.

Te nu redzam vienkopus visas šīs lietas – gan varu, gan visizcilāko dievbijību un gudrību, turklāt vēl mīlestību uz Kristu. Tomēr skaties, kā šis izcilais cilvēks kļūdās! Viņš nāk pie Kristus ar šādām domām: Kristus priecāsies, ka es pie Viņa nāku, Viņam glaimos un patiks, ka es – tik izcils vīrs, viens no pašiem augstākajiem un labākajiem – esmu tik pazemīgs un nāku pie tik necila cilvēka. Nikodēms dodas iemantot Kristus draudzību un domā, ka tiks uzņemts ļoti laipni un viesmīlīgi. Šis cilvēks nemaz neraizējas, ka Kristus varētu viņu nosodīt un pamācīt; viņš nodomājis apliecināt savu draudzību un gaida, ka arī Kristus būs draudzīgs un godbijīgs pret viņu. Tā vienkāršs kristīgs cilvēks varētu kļūdīties, ja vien Gars nebūtu gudrāks par viņu pašu. Bet Kristus Savā gudrībā ir pārāks – Viņš atraida visu, ko Nikodēms dara, un viņa draudzību nepieņem; Kristus neuzklausa nekādus glaimus, bet atraida visu, ko Nikodēms spēj teikt un darīt. Tātad šis farizejs tiešām ir bijis dievbijīgs vīrs, jo nav sadusmojies; viņš ir viens no īstajiem Dieva bērniem, kam jāmācās pazemība. Ja Kristus šodien tik noraidoši izturētos pret kādiem ievērojamiem ļaudīm, Viņam tiktu atmaksāts ar dusmām un nelabvēlību.
No tā mums jāmācās, ka esam nabaga nožēlojami ļautiņi, ja mūsos nevalda Kristus. Jo Nikodēms nāk bez īpašas paļāvības uz Kristu, gribēdams Viņu tikai sveicināt un sadraudzēties, nevis no Viņa mācīties. Tādēļ Kristus šo cilvēku tik ļoti nosoda, visu viņā nopeldams un teikdams:

Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.”

Tie ir bargi vārdi un nelaipna atbilde uz tik draudzīgu sveicienu. Taču Kristus iežēlojas par Nikodēmu un skaidro, kā viņam pietrūkst un kādēļ viņš vēl ir tik tālu no Dieva valstības, ka nav spējis to saskatīt; Kristus saka: tev jāpiedzimst citādi – no jauna! Jā, tas tiešām ir lieliski! Ja Viņš Nikodēmam būtu ieteicis darīt ko citu un dotu pamācības, farizejs tūdaļ atbildētu: ak, to visu jau esmu darījis; es cenšos paveikt daudz labu darbu un esmu dievbijīgs. Turpretī Kristus noraida gan Nikodēma darbus, gan viņa paša personu. Jo, vai gan šais vārdos ir izteikts kas cits kā vien tas, ka, lai gan tu dari daudz skaistu darbu un turi sevi par dievbijīgu un nevainojamu, taču viss, ko dari, ir veltīgs un ved pazušanā – ne tikai tavi darbi, bet arī tava sirds, pati sakne. Visam, kas esi un ko tu spēj, ir jātiek iznīcinātam – šis koks ir jāizrauj ar visām saknēm un augļiem, tam jātiek sadedzinātam, un tā vietā mums jāstāda jauns koks.

Pretstatā visiem Nikodēma labajiem nodomiem viņam nākas saņemt skarbu atbildi. Nikodēms slavē Kristu kā godavīru, turpretī Kristus viņam atbild: tu gan esi negants cilvēks; jo tas, ko tu saki, nav pareizi; lai gan no gara augstumiem vēlies spriest par Dievu – par to, kā Es no Viņa esmu nācis, – taču tu joprojām grimsti savās iedomās un aklumā; tu esi klausījies tikai vārdos un skaņās, nespēdams to visu aptvert. Tieši tādi tagad ir tie, kuri Evaņģēliju sauc par mīļu un sludina, ka tas nākot no Dieva, tomēr paši no Evaņģēlija mācības ir tālu. Bet, kurš netiek tālāk par to, ka zina tikai sacīt: Evaņģēlijs nācis no Dieva, – tam jāuzklausa tāds pats spriedums kā Nikodēmam, – kā Kristus Mt. 7:21 saka: “Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.” Ak, cik daudz mūsu vidū ir tādu, kuri Evaņģēliju dzird, māca un sludina, domādami, ka tieši viņi to zina vislabāk! Ar muti tie slavē un cildina Kristu vairāk par visu pasaulē. Taču tās ir tikai putas uz viņu lūpām un sirdi nesasniedz; jo viņi nav dzimuši no jauna.

Tā nu Kristus grib teikt: jā, tu gan apgalvo, ka Es esmu nācis no Dieva, tu Mani slavē, bet kad gan tu pats esi sekojis Man ar visu savu dzīvi un darbiem? Tādēļ neiedomājies, ka būtu redzējis Dieva valstību! Tu vēl mīti aklumā un savā vecajā ādā. Tev jākļūst gluži citādam – nevis jārunā citādi vārdi un jādara citādi darbi, bet jākļūst pilnīgi citādam – jāpiedzimst no jauna, jātop kā tādam, kas nekā nezina un nav ne gudrs, ne dievbijīgs, tas ir, tev jāizlien no vecās ādas. Tas ir sāpīgi un smagi visai cilvēka būtībai; viņa gudrībai, dievbijībai, visai dzīvei un prasmēm jātiek uzskatītām par muļķību un grēku, no tā visa ir jāatsakās un jāsaka: es gribu būt pazemīgs un neko nevēlos zināt par savu paša krietno dzīvi un darbiem. Taču visām šīm lietām ir jātiek izravētām no cilvēka sirds – lai viņš atkal kļūtu par bērnu.

Un Nikodēms sāk uzdot jautājumus. Jo vairāk Kristus viņam pasaka, jo mazāk farizejs saprot. Tāpēc viņš Kungam Kristum jautā:

Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?”

Te labi redzam prāta attieksmi pret kristīgu dzīvi. Prāts no tās nesaprot neko vairāk kā vien to, ka vecais cilvēks nekam nav derīgs, – kā tas patiešām ir; bet to, kā notiek piedzimšana no jauna, prāts aptvert nespēj. Nespēdams aizdomāties tālāk par bērna piedzimšanu no tēva un mātes, prāts spriež: lai piedzimtu no jauna, cilvēkam atkal jātop par bērnu. Tā nav pareiza izpratne; ir svarīgi, lai tu kļūtu pazemīgs – lai tava sirds un prāts kļūtu mazi, pazemīgi un jauni. Visa cilvēka dzīve rit atbilstoši tam, kāda ir viņa sirds; ja tā ir maza, viss cilvēkā ir mazs; ja tā ir liela, arī viss pārējais ir liels. Tādēļ mūsu Kungs apgalvo, ka miesīgā piedzimšana nekam nav derīga. Viņš pats to paskaidro, sacīdams:

Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!”

Tas ir, itin kā Kristus teiktu: tev jāpiedzimst no jauna, Es saku, – ne no miesas un asinīm, bet atdzimstot ūdenī un Garā. Bet cilvēkam tas šķiet vēl daudz neizprotamāk, maldīgāk un neprātīgāk. Iepriekš viņam šķita, ka viņš pats labāk saprot, par ko tiek runāts, – ja jau kādam jāpiedzimst, tad jāpiedzimst no sievas. To Kristus noraida un saka: ir jāpiedzimst nevis no sievas, bet – ūdenī un Garā. Kurš gan būtu dzirdējis, ka no ūdens kaut kas var piedzimt, kur nu vēl cilvēks?! Tas taču ir nekam nederīgs apgalvojums! Vai tad cilvēks būtu jāsaberž pulverī un jāieber ūdenī, gaidot, līdz atkal būs piedzimis? Kristus paskaidro, kā jānotiek piedzimšanai ūdenī un Garā, norādot arī iemeslu:

Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars.”

Redziet – Nikodēms nezina, kā tas ir, un, pats būdams īsts ģeķis, uzdrīkstas saukt Kristu par ģeķi. Viņš gan noklusē, ka šos vārdus būtu turējis par meliem un muļķībām, tomēr domā: kā tad šis Meistars, kas pats nācis no Dieva, nu runā par dabīgām lietām? Prāts apjēdz, ka šīs lietas nezina; tas nesaprot, vai šo Cilvēku vajadzētu uzskatīt par īstu skolotāju vai par ģeķi. Taču, kā jau esmu sacījis, tam tā ir jānotiek – Dievs Savu mācību un ticību mums sniedz tā, ka mums pašiem jākļūst par muļķiem. Bet prāts negrib izrādīties ģeķīgs, un – jo ģeķīgāks tas ir, jo mazāk vēlas to atzīt. Taču arī Dievs ir neatlaidīgs Savā prātā un grib, lai cilvēka prāts tiktu apkaunots un cilvēks Dieva gudrības priekšā izrādītos par muļķi. Tādēļ Dievs apslēpj Savu gudrību, runādams tādas lietas un tik ģeķīgus vārdus, – kā Sv. Pāvils to paskaidro 1. Kor. 1:25. Dzirdot šādus vārdus, cilvēka prāts tos uzskata par ģeķību. Īsi sakot, – kas grib tikt pestīts, tam jākļūst par ģeķi. Tāda arī ir jaunā piedzimšana – cilvēks atkāpjas no savas pierastās gudrības, ar kādu visi esam uzauguši, un kļūst pazemīgs, atzīstot, ka nezina un nespēj gluži neko; viņš novēršas no visa, kas nav Gars.

Pasaule to iemācīties nevar, tādēļ pasaulē ikviens gan vēlas būt kristietis, grib mācīt un sludināt Evaņģēliju, tomēr pats no tā neko nezina. Vaina ir tā, ka neviens negrib būt muļķis un ģeķis, turpretī visi vēlas būt izcili, gudri, saprātīgi un svēti ļaudis. Tādēļ rodas tik daudz novirzienu un sektu, kas cīnās tieši pret Evaņģēliju – tāpat kā šis Nikodēms; bet viņš vēl ir visai prātīgs un ļauj, lai Kristus viņa domas maina; novirzienu radītāji un sektanti tā nedara. Visur Evaņģēlijā mācīts, ka mums pašiem jākļūst par ģeķiem, nevis jāgrib būt gudriem, savukārt sektas grib būt īpaši gudras. Ak, kā ķeceri visos laikos pūlējušies gudri un prātīgi izvērtēt ticības artikulus! Ariāņi ķērušies pie mācības par Trīsvienību! Ar savu prātu viņi centušies to izprast un izskaidrot, staipīdami vārdus, kā vien tiem šķitis pareizi. Šī ir palikšana vecajā ādā un nevēlēšanās kļūt par ģeķi. Ar šādu ģeķību tiek apvainots pats Dievs; jo šai ziņā vidusceļš nav iespējams – vai nu ģeķi esam mēs, vai Viņš.

Tādēļ vārdi, ko Kristus šeit teicis: “.. ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības,” izsaka to pašu, ko lasām Mt. 18:3: “.. ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit debesu valstībā.” Tā nu piedzimt un tapt kā bērnam nozīmē – tapt tādam bērnam, kurš piedzimst ūdenī un Garā, kas ir kopā ar ūdeni, – tā ka nākam Dieva priekšā un sakām: visi mani spēki nav nekas, visa mana gudrība ir tikai aklums un vislielākā muļķība, visa mana dievbijība un krietnā dzīve ir pelnījusi tikai elli un pazušanu. Tādēļ es nododu sevi Tavai žēlastībai – valdi mani ar Savu Garu! Neatstāj manī neko tādu, ka es gribētu pats sevi valdīt un būt gudrs! Dari manu prātu pavisam ģeķīgu un turi mani Savā klēpī! Šādus vārdus mēs visi mēdzam teikt; taču, kad šai paļāvībai jāizpaužas mūsu dzīvē, kļūst redzams, cik nopietni esam runājuši.

Tev jāspēj paciest, ka viss, kas tev šķiet labs, tiek noraidīts; tev jāļauj sevi uzskatīt par ģeķi, kāds tu patiešām esi, un jāsaka: kas nācis no Gara, tas pastāvēs, bet, kas nav no Gara, tas lai iet pie velna! Ja tu to spēj, tad ar tevi viss būs labi. Tas attiecas arī uz taviem darbiem un dievbijību. Ja dzirdi, ka šīs lietas nav nekā vērtas, un ja tās tiek aizskartas un noliegtas, tomēr tu klusē un piekrīti, – tad rīkojies pareizi; turpretī, ja nevari to paciest un gribi aizstāvēties, tu dari aplami. Mēs visi atzīstam: kristiešiem jākļūst kā bērniem; taču neviens negrib, lai viņu uzskata par ģeķīgu, un katrs mēģina aizstāvēties. Arī pāvesta piekritēji saka šos pašus vārdus: ir jāpiedzimst no jauna. Bet, ja viņu lietas nosauc par nevērtīgām, – to viņi klausīties nespēj. Tā nu visi runājam par dzimšanu no jauna, tomēr šai ziņā paši nespējam neko vairāk kā vien – atstāt šo savu piedzimšanu Svētā Gara ziņā.

Kristus Nikodēmam saka: ja tu ar prātu spētu spriest par šīm lietām, tev jāzina – pat simtreiz piedzimstot no mātes miesām, tas tev tomēr nelīdzētu; jo Es nosodu pašu piedzimšanu no sievas – viss, kas dzimst no miesas un asinīm, ir un paliek tikai miesa un asinis, – kā Sv. Pāvils saka 1. Kor. 15:50: “.. miesa un asinis nevar iemantot Dieva valstību ..” Tādēļ Es nerunāju par jaunu piedzimšanu no sievas; jo šai ziņā jāsaka pavisam īsi: “Kas no miesas dzimis, ir miesa.” Tie ir vārdi, kas atskan pār mums visiem, spriedums, kas teikts visai pasaulei un visiem svētajiem un nepaiet garām nevienam cilvēkam: kas no miesas dzimis, ir miesa, nevis Gars! Tu varētu iebilst: bet arī Kristus ir dzimis no miesas! Taču Viņš ir kas vairāk – Viņš ieņemts no Svētā Gara, tādēļ nav dzimis tikai kā miesa.

Tāds ir galīgais spriedums, kādu saņemam: mēs visi esam miesa; un būtu labi kaut reizi mācīties no Evaņģēlija. Ja vien mēs pārdomātu šos vārdus, tad aptvertu, kas esam, un mums tāpat kā pāvam, kas palūkojies uz savām kājām, būtu jābeidz dižoties un jānolaiž krāšņās spalvas. Jo – kas gan ir cilvēks, būdams un palikdams miesa? Miesa ir nolādēta, tajā nav nekā cita kā vien grēks – tur nemīt ne Gars, ne Dievs, ne kādas Dieva lietas, ne dzīvība. Īsi sakot, – miesa ir velna laupījums, mūžīgās elles prauls; ja cilvēks nepiedzimst no jauna un nekļūst citāds, viņš nevar nākt debesu valstībā.

Tādēļ šie vārdi atskan tik spēcīgi kā pērkona grāvieni; tie sagrauj visu, ko cilvēks izprāto un iedibina; kas ir miesa, tas jau ir pazudis. Ko gan līdz lepoties ar svēto koncilu un tēvu izdomātu un iedibinātu kārtību un lielisku svētu dzīvi? Kas gan tas viss ir? Ja šādas lieliskas lietas nāk no miesas un cilvēkiem, tad arī tās ir nolādētas – līdz ar visu miesu. No tā varu secināt, ka neviens franciskāņu, benediktiešu un kartēziešu ordenis nevarēs nākt debesu valstībā. Kādēļ? Jo tie visi ir miesa, – Gars ir pavisam kas cits. To rāda mūsu pieredze: kapuces un tonzūras nēsā ļoti daudzi, bet, ja šīs lietas būtu Gars, aiz tām nevarētu noslēpties neviens nelietis. Tā kā tās tomēr nav Gars, ir skaidrs, ka ne kapuces, ne tonzūras nespēj cilvēku darīt dievbijīgu; jo vajadzīgs kas vairāk – kas tāds, kas cilvēku un visu viņa dzīvi spēj darīt jaunu un citādu. Neviens ordenis to nekad nav panācis. Ja zinām, ka tie visi ir tikai miesa, ir skaidrs, ka tiem nav vietas Dieva valstībā; un, kas nenāk debesu valstībā, tam jādodas pie velna.

Ja visi reiz spētu tam noticēt, – kurš tad vairs būtu tik nesaprātīgs, ka paliktu dzīvot klosterī? Šai kārtai piederīgie izrāda tai tādu godu, itin kā tā būtu Gars un ūdens. Turpretī – atzinuši to par miesu, tie secinātu: ja ar šo kārtu nonākšu nevis debesu valstībā, bet velna nagos, – ko tad es daru klosterī? Tad ļaudīm klosterus vajadzētu pamest, lai izbēgtu no elles. Ja kāda kārta spētu darīt cilvēku dievbijīgu, tā droši vien būtu tāda kārta, ko iedibinājis Dievs, kā, piemēram, jūdu kārta. Tomēr neviena kārta dievbijību nedod. Kādēļ tā? Tādēļ, ka visas šīs kārtas ir tikai miesa. Arī laicīgā valdība ir Dieva iecelta un iedibināta, tomēr arī tā ir miesa, kas tiek par laupījumu velnam. Tāpat laulības kārta, – lai gan pats Dievs to ir iedibinājis un svētījis, tomēr tā krīt velna nagos, jo arī šī kārta nav Gars.

Tā nu spriedums ir pavisam vienkāršs: kas nav Gars, tam jānonāk pie velna. Tā mēs visi tiekam pazemoti un uzzinām, ka Dieva priekšā neesam gluži nekas. Pasaules priekšā gan varam būt kas nozīmīgs – kā šis Nikodēms, kas bija jūds, turklāt ievērojamas laicīgas un garīgas kārtas pārstāvis, tāpat arī laulāts vīrs, – tas viss bija pēc Dieva prāta. Nikodēms bija farizejs; šī kārta, lai gan tika uzskatīta par visaugstāko, bija tikai cilvēku iedibināta liekuļu kārta. Un vēl – Nikodēms mīlēja Kristu. Tomēr tas viss viņam vēl nevarēja palīdzēt; un pats pazemojošākais, ko Kristus šim vīram varēja sacīt, bija vārdi: tu esi miesa. Tādējādi Kristus atceļ Nikodēma dabīgo dzimšanu un atkal dara viņu par bērnu. Kas tic un seko Kristum, tas piedzimst no jauna un var sacīt: es zinu, ka visas manas domas, darbi un nodomi ir tikai miesa, jo tas viss kalpo man pašam, vēršoties pret Dievu; visu radību es izmantoju miesīgā veidā, meklēdams prieku un godu pats sev. Tā tagad no Svētajiem Rakstiem tiek radītas uzpūtīgas mācības, kas ir tikai miesa, jo Raksti te izmantoti miesas labā, – ļaudis tiecas būt ievēroti un slavēti kā tādi, kas atklājuši ko īpašu, taču tas viss kalpo tikai laicīgajai dzīvei. Tā nu šie Kristus vārdi pasludina spriedumu, ka Dieva priekšā visa pasaule – visi, kas jebkad dzīvojuši un vēl dzīvos uz zemes, – ir tikai un vienīgi miesa, kas debesīs netiks.

Tādēļ ņemsim šo spriedumu vērā. To darot, mūsu starpā nerastos nevienprātība, mēs tik spītīgi neturētos katrs pie savām domām un paši sevi tik augstu nevērtētu. Tad mēs piekāptos cits citam, jo, kaut arī pasaules priekšā būtu paši labākie, Dieva priekšā neviens nav labāks par visnecilāko bērnu vai neizglītotāko laju. Mēs visi esam miesa – gan ķēniņš, gan ubags, gan gudrais, gan ģeķis. Tādēļ pravietis Jesaja par palīdzēšanu nabagiem saka: “.. kad tu redzi kailus un tos apģērb,” un piebilst: “un neatraujies no sava tuvāka ..”* (Jes. 58:7), tas ir, – tu esi darināts no tādas pašas drānas un vilnas kā tavs tuvākais. Redzi, tā šajos nedaudzajos vārdos izteikts spriedums, kas attiecas uz visu pasauli. Tādēļ nav jādomā par jaunu miesīgu piedzimšanu – pat ar vienu dzimšanu no miesas mums jau būtu par daudz. Bet ir jāpiedzimst no Gara, kas tiecas nevis pēc goda un labuma pašam, bet tikai pēc Dieva valstības un Viņa goda. Tādēļ Nikodēmu, kas ir satriekts un kļuvis par ģeķi, Kristus mierina, teikdams:

Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes. Vējš pūš, kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara.”

Itin kā Viņš sacītu: nebrīnies, bet ļauj Man būt gudram – Es tev teikšu, kas ir svarīgi. Ar prātu tu neko no šādām lietām saprast nevarēsi, tomēr Es saku: tu esi miesa. Nikodēms varētu iebilst: bet tā taču ir Dievam tīkama kārta, kādā es dzīvoju, – pats Dievs to ir iedibinājis, pavēlējis un slavējis; vai tad Viņa priekšā tā nebūtu derīga? Te jāatbild: jā, Viņam ir pa prātam, ka pasaulē šī kārta ir nozīmīga un pilda to, kas tai pavēlēts. Lai gan Dievam ir tīkama pati kārta, bet ne visi, kas tajā dzīvo. Kristus grib sacīt: nenotiek tā, kā tu domā, gribēdams visu izsvērt un izmērīt ar savu prātu un iedomādamies, kāds ir garīgs cilvēks – kā viņš izskatās, kur viņš ir, ko dara un pēc kāda ārēja dzīvesveida viņu var pazīt; tev nav jāraugās apkārt, meklējot šādu tēlu, – tu to neatradīsi. Bet Es tev teikšu, kā tas notiek. Garīgi dzimis cilvēks ir līdzīgs vējam, kas tomēr ir miesīga, radīta lieta: tu dzirdi viņu pūšam un šalcam, tomēr nevari noteikt, kad tas norims un kurp pūtīs, – tas nav tavā ziņā. Mūsu augstās skolas gan gribējušas mērīt arī vēju, un Aristotelis ir stāstījis, ka kaut kur esot caurumi jeb alas, no kurām vējš nākot un kurās tas atkal ieejot. Bet Dāvids to ir sapratis labāk – viņš Ps. 135:7 saka:  “Viņš .. izved vēju no tā slēptuvēm,” tā ka neviens neredz un nezina, kā tas notiek; mēs nespējam neko vairāk kā vien dzirdēt vēju traucamies pāri; cik tālu un plaši tas pūš, to neviens zināt nevar.

Tāpat, kā notiek ar šo radīto lietu, gaisu un vēju, ir arī ar garīgo cilvēku. Tāpēc negudro, kādam vajadzētu būt viņa degunam un mutei; tiklīdz raugies uz degunu un muti, tu neredzi Garu. Bet, kur dzirdi šalcam un atskanam Evaņģēliju, tur vari sacīt: te ir Gars; vērojot cilvēka izskatu, dzīvesvietu, apģērbu un uzvedību, tu to nesapratīsi. Dievs paslēpj kristiešus, tā ka tos iespējams pamanīt un pazīt tikai pēc Evaņģēlija. Dažkārt Dievs liek kristiešiem darīt labus darbus – un tos sajūtam tā, kā varam sajust vēju; taču arī kristieši itin viegli var paklupt, tā ka par tādiem nākas sacīt: te nav Gara. Tātad, meklējot, kuri ir kristieši, nav iespējams droši paļauties uz kādiem darbiem, jo šāda vērtēšana var pievilt; ar kristiešiem mēdz notikt neparastas lietas. Taču mācība ir pastāvīga un pati par sevi arvien paliek skaidra; kur ir Evaņģēlija mācība, tur vienmēr un noteikti ir arī Dieva Gars – tas ir pavisam droši.

To Kristus saka tādēļ, lai parādītu jauno dzimšanu un noraidītu ar veco dzimšanu saistītos priekšstatus par vietām, personām un darbiem; Viņš grib mācīt, ka garīgs cilvēks ir atpazīstams tikai kā vēja pūsma. Te nu Nikodēms sāk runāt vēl neprātīgāk – viņš nesaprot līdzību un domā: kas gan tas par jaunu, savādu sprediķi, kas māca novērst skatu no visa redzamā un iedomāties ko tādu, kas nav saistīts ne ar personām, ne vietām, ne darbiem vai izturēšanās veidu?! Nikodēms jautā Kungam Kristum: “Kā tas var notikt?” Ja Tu sludini ko tādu, tad taču Mozus mācība vairs nekam nav derīga, jo tā runā par personām, vietām un ceremonijām! Ja gribi mācīt ko citu, neviens Tevi necietīs! Toties mēs gan redzam, kur viss sākas un kur paliek, – mums ir dota apgraizīšana, templis, upurēšana un dažāda kalpošana, kas ir ārēji redzamas lietas. Kristus vārdi Nikodēmu pārsteidz, un viņš maldās, jo prāts ar savu gudrību, kas piekrīt Bauslībai, nonāk sadursmē ar Kristu un Evaņģēliju. Tādēļ Kristus atbild:

Patiesi, patiesi Es tev saku: mēs runājam, ko zinām, un liecinām, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat.”

Tas ir, itin kā Viņš teiktu: Es nevaru tev sniegt neko vairāk kā tikai Dieva vārdu – tu vari tikai dzirdēt pūšam vēju. Taču, lai varētu mācīties no Manis, jums jātiek pāri sava prāta spriedumiem un jāatsakās no savām iedomām. Ko gan māceklis spētu iemācīties, ja vispirms gribētu izdomāt, vai skolotājs māca pareizi vai ne? Savas valstības lietās jums par to būtu jāspriež, bet šeit gan ne; tomēr jūs prātojat, vai tas, ko Es saku, ir pareizi – jūs gribat būt meistari, pirms vēl kļūstat par mācekļiem. Tādam, kas grib mācīties, ir jāklausās un jāturas pie dzirdētā Dieva vārda – tad Svētais Gars nāks un viņu mācīs. Tādēļ Kristus saka: “Mēs runājam, ko zinām ..” Es zinu un runāju; tālāk par runāšanu Es netieku, – šo pasludinājumu Svētais Gars ieliks jūsu sirdīs. Ir jāļauj runāt Garam, atzīstot To par gudru un dievbijīgu. Klausies, klusē un ļauj, lai Gars ir Meistars, – dari tāpat kā Marija, kas sēdēja pie Jēzus kājām un klausījās Viņa vārdos, Lk. 10:39. “.. bet jūs,” Kristus saka, “mūsu liecību nepieņemat.” Vispirms jūs gribat visu izdibināt un pārspēt gudrībā mūsu mācību. Bet Dieva vārds pats grib jūs mācīt, tā ka jums jākļūst par ģeķiem. Un mūsu Kungs turpina:

Ja jūs neticat, kad Es jums stāstu par zemes lietām, kā jūs ticēsit, kad Es jums stāstīšu par debess lietām?”

Es esmu stāstījis vienkāršas līdzības – par piedzimšanu un par vēju. Tās ir zemes lietas; tomēr tu Maniem vārdiem netici. Es esmu ietvēris mācību tēlos un piemēros, tomēr jūs to vēl nesaprotat. Kā būtu, ja Es runātu tiešos, jums grūti izprotamos vārdos, nevis izmantotu tēlus? Jo tēli un līdzības ļauj izskaidrot vienkārši un saprotami. Kristus arvien māca līdzībās, un Vecā Derība ir bijusi Viņa priekštece, darbodamās tikai ar tēliem un līdzībām. Tāda ir šī diskusija; tajā tiek noteikts, ka viss, kas ir mūsos, pat pasaules lielākā gudrība un augstākā dievbijība, ir nolādēta lieta, kas pelnījusi elles uguni. Tomēr vislielākais kauns ir tas, ka mēs to nezinām un neredzam, bet ļaujam sev veltīgi sludināt. Tādas ir divas mūsu lielākās nelaimes; turpretī mēs joprojām domājam, ka ar mums viss ir kārtībā, – mēs negribam ticēt tam, ko Kristus saka par cilvēkiem; kā tad varēsim ticēt, kad Viņš runās par pašu Dievu? Tāda ir šīs Evaņģēlija vietas pirmā daļa. Tālāk seko otra  – par to, kā notiek garīgā piedzimšana, tas ir, – kā tad, kad miesa ir nonāvēta, Garā nākam un paliekam pie Dieva. Mūsu Kungs saka:

Jo neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi Tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls.”

Te tu redzi, ka Kristus šos vārdus attiecina tikai uz Sevi – uz vienīgo Personu, ar kuru saistīts viss, kas iepriekš teikts par dzimšanu no jauna, par Dieva valstības skatīšanu un nākšanu debesīs. Mūsu Kungs pavisam īsi un skaidri secina, ka Dieva valstību neskata un debesīs nenāk neviens cits kā tikai Tas, kurš no debesīm nācis. Tas ir, – pat ja cilvēks būtu tik pārgalvīgs, ka, izdzirdot Kristu mūs visus nosaucam par miesu, gribētu garīgi piedzimt no jauna un redzēt Dieva valstību, tas tomēr būtu veltīgi un nevarētu izdoties. Durvis uz debesīm ir cieši aizvērtas, tā ka debesīs nespēj ieiet neviens cits kā tikai Cilvēks Kristus. Neviens cits Dieva valstību neredz un nepazīst un tajā ieiet nevar; tikai Viņš tajā ir iegājis un paliek vēl šodien. Jo vārdus “ieiet debesīs” nav iespējams saprast citādi kā – nākt un ieiet Dieva valstībā. Bet ko gan darīsim mēs, kas esam miesa un tajā ienākt nevaram? Par to Kristus runās nedaudz tālāk. Bet šeit Viņš norāda, ka Viņš pats ir pirmais – kā vadonis, kas izlauž un sagatavo ceļu; to tagad aplūkosim.

Šo Kristus vārdu kopsavilkums ir šāds: neviens nezina ceļu uz debesu valstību, nevienam pašam nav varas tajā ieiet. Te tiek noraidīti visi mūsu spēki un tiek atklāts, ka neviens nespēj debesu valstībā ieiet, ja Kristus viņam nepiešķir šādu spēku. Tas jāsaprot pavisam vienkārši – kā Kristus vārdi to izsaka: nevienam nav varas, nedz tiesību debesu valstībā ienākt un palikt, un neviens arī nezina ceļu uz debesīm kā vienīgi Viņš. Tā tiek noraidīti visi cilvēku izdomājumi, kārtas un dievkalpošanas – viss, kas iedibināts, lai pašu spēkiem nolīdzinātu ceļu un ielauztos debesu valstībā. Tomēr visas tādas pūles ir veltīgas – ir tikai Viens, kas zina ceļu uz debesīm un tur var ieiet. Tas ir mūsu vienīgais mierinājums: arī Kristus ir Cilvēks ar miesu un asinīm, veidots no tās pašas drānas un vilnas kā mēs, piedzimis no sievas, bet atšķirībā no mums Viņš nav tikai miesa vien. Jo Svētais Gars nāca un darīja tā, ka jaunava tapa grūta savās miesās, – tas nenotika ar miesas palīdzību; miesa te neko nav darījusi, nedz arī saņēmusi spēku no Dieva vārda saskaņā ar Viņa iedibināto kārtību; tas ir noticis pārdabiskā veidā, pārsniedzot visus miesas spēkus. Jo sieva savu spēju iznēsāt bērnus gūst no Dieva svētības, ko Viņš cilvēkiem devis un sacījis, vēlēdams tiem augļoties un vairoties, 1. Moz. 1:28. Tas notiek Dieva vārda spēkā; ja cilvēkiem nebūtu dots šis Dieva vārds, nebūtu arī šāda spēka. Tā nu visi mūsu spēki un spējas nāk no Dieva; jo cilvēki paši – kaut apkopojuši visus savus spēkus – nespētu radīt pat vienu vienīgu bērnu; bērnus rada tikai Dieva vārds.

Par miesas spēku es saucu to spēku, ko Dievs miesai devis un tajā iedēstījis ar Savu vārdu, pavēli un svētību. Bet Kristus piedzimšana notika bez vīra līdzdalības, jo miesas spēks tādu darbu paveikt nevarēja. Un eņģelis sacīja jaunavai: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos,” Lk. 1:35. Tas bija jauns spēks, kas nav iedēstīts miesā, bet ir augsts un brīnumains; Marija pati nedarīja neko vairāk kā vien – klusēja un ļāva, lai šis Dieva spēks viņā paveic savu darbu. Tādēļ Kristus nav dzimis no miesas spēkiem, tomēr ir miesa un asinis, tāpat kā mēs; Viņš ir šķīsts un piedzimis no Gara, kas Viņā atspīd ar Savu spožumu. Tā nu mums ir jāpieņem spriedums, ka esam miesa un piederam velnam, esam zaudējuši Dieva valstību un krituši pazušanā tik dziļi, ka pat neapzināmies, ko esam zaudējuši. Bet šim Cilvēkam, Kristum, ir gluži citāds spēks; Viņš izlauž ceļu un spēj atvērt debesis, kas nevienam citam nebija pa spēkam, jā, nevienam citam nav bijis ne spēka, ne padoma, kā to izdarīt, – tieši tāpēc Viņš ir nācis no debesīm un ietērpies cilvēka dabā. Tādēļ – kā Kristum ir bijusi vara nokāpt no debesīm, tāpat Viņam ir vara tur atkal uzkāpt. Tas ir, – nevienam cilvēkam nav varas nākt debesu valstībā – tiem visiem jānonāk ellē un jākrīt velna varā; vienīgi Kristus ir Kungs, kam ir vara mājot debesīs.

Bet ko izsaka Kristus vārdi par Cilvēka Dēlu, kas ir debesīs? Kā?! Vai tad Viņš nav uzkāpis padebešos tikai pēc Savas augšāmcelšanās, – kā lasām Ap. d. 1:9? Kādēļ tad šeit Viņš stāsta, ka nāk no debesīm, paliek tur un atkal tur uzkāpj? Toreiz taču Viņš bija uz zemes! Te tu redzi, ka šīm lietām jānotiek garīgi. Nav jāraugās tikai uz ārēji redzamo notikumu – uz to, ka mācekļi redzējuši Kristu uzkāpjam debesīs, – tā bijusi tikai zīme. Garīgi Viņš paliek Savā debesu dzīvē vienmēr; miesīgi Viņš uzkāpj debesīs, lai valdītu. Bet to, kā Viņš tur augšā – debesīs – sēž un valda, mēs nevaram redzēt.

Par to runājis arī Sv. Pāvils Kol. 3:1–3: “Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. Jo jūs esat miruši, un jūsu dzīve līdz ar Kristu apslēpta Dievā.” Jūs esat miruši, apustulis saka, proti, – kā nedaudz iepriekš teikts, esat kļuvuši brīvi no visiem likumiem un cilvēku noteikumiem; jūsu sirdis ir brīvas no Bauslības, tā ka Mozum tajās nekas nav darāms. Ar savu sirdi jūs dzīvojat un mājojat Dievā, taču tas ir apslēpts un ar acīm nav saskatāms. Apustulis skaidri saka: mēs dzīvojam Dievā, taču tas nav redzams. Bet, ja dzīvojam Dievā, tad nedzīvojam uz zemes, bet esam tur, kur ir Viņš.

Arī Ef. 2:4–6 Sv. Pāvils saka: “Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti! Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs ..” Taču tas viss ir apslēpts Garā. Ticīgais dzīvo no savas ticības – viņš dzīvo no Dieva, Dievs ir viņa dzīvība un uzturētājs. Ticīga cilvēka dvēselei nepietiek ar ēdienu, dzērienu, apģērbu, naudu un visu, no kā dzīvo miesa. Jo ārējās lietas dvēselei neko nespēj palīdzēt. Tāpat Kristus dzīvoja Dievā, apslēptā veidā, bet vēlāk arī redzamā veidā uzkāpa debesīs. Tāpat Viņš redzamā veidā nāks no debesīm pastarajā dienā, un mēs – līdz ar Viņu. Tad mēs redzēsim, ka dzīvojam Viņā un Viņš – Dievā.

Tādēļ Kristus apgalvo, ka Viņš ir debesīs, nokāpj no debesīm un uzkāpj debesīs; viens notiek garīgi, otrs – miesīgi. Garīgi Viņš paliek debesu augstībā mūžīgi, tomēr miesīgi nokāpj no debesīm. Tādēļ Viņa un visu kristiešu debesbraukšana notiek garīgi, nevis miesīgi – tā nav saistīta ar noteiktu vietu. Ja es ticu, tad dzīvoju Dievā – es stāvu augstāk par visu radību, velnu un visām varām; taču tas nevienam nav redzams. Miesīgā veidā kristiešus atpazīt neizdodas, jo pēc deguna tos pazīt nevar, – ar tiem ir gluži kā ar vēju, par kuru nezinu, no kurienes tas nāk. Tā nu es, tāpat kā Kristus, miesīgi dzīvoju ļaužu vidū; bet ar savu dvēseli varu spītēt visiem velniem, eņģeļiem un pasaulei – neviens man nevar nodarīt pāri; manai dvēselei nevar kaitēt nekas, kas mīt debesīs vai uz zemes. Pat ja velns atņem kristietim mantu un dzīvību, – ko gan tas viņam ir atņēmis? Tās ir tikai pelavas un čaumalas; man paliek kodols – es joprojām stāvu pāri visiem un saminu velnu zem savām kājām. Tā nu tu redzi, ka kristietis nav piesaistīts vietām, nedz kādām citām ārējām lietām, bet stāv pāri visai radībai. Lai kur es nonāktu, visur esmu kristietis un neviens man nevar kaitēt, kaut arī visi spēki, kādi vien ir debesīs un virs zemes, apvienotos, tīkodami pēc manas dvēseles un dzīvības, kas man ir Dievā. Lai ko tie pieprasītu, neviens man nespēj atņemt ne grasi.

Ja nu tu jautā: kā tad mēs nonākam debesīs, ja te īsi un skaidri teikts, ka debesīs netiek neviens cits kā vienīgi Kristus? Tur nokļūt spējam vienīgi tā, ka ļaujam Kristum vilkt mūs augšup un ienest debesīs. Viņš ir uzcēlis tiltu, kas ieved debesu valstībā, un neviens cits to paveikt nespēj. Ja negribam sekot Kristum, mums jāpaliek lejā, pie velna; turpretī, ja Viņš mūs ceļ uz Saviem pleciem un nes, mēs līdz ar Viņu spējam nonākt debesu valstībā. Vārds ascendere  – “uzkāpt” vai “pacelties” – te rāda, ka Kristus to dara pats Saviem spēkiem un Viņam ir tāda vara. Kristum vienam ir vara pār debesīm un zemi; mēs nevaram uzkāpt debesīs tā, kā to dara Viņš pats, bet tiekam tur uznesti. Tādēļ nobeigumā Viņš saka:

Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību.”

Tas, ka Kristus uzkāpj debesīs un nokāpj no debesīm, mums vēl neko nepalīdz – Viņam vienam ir tāda vara, un neviens cits to nespēj; neviens nevar lepoties un teikt, ka viņa paša darbs ieved viņu debesīs, – ar saviem darbiem varam nonākt tikai ellē. Bet Kristus saka: Es pats esmu debesīs, un Man ir viss, tomēr negribu šeit būt viens – Es ņemšu dažus Sev līdzi, lai arī viņi nāktu debesu augstībā, kaut gan paši te uzkāpt nespēj. Tas notiks tā, ka viņi turēsies pie Manis. Es ļaušu, lai Mani sit krustā, un celšos augšā; tos, kuri ticēs, ka Es esmu miris par viņiem, Es vilkšu pie sevis, lai gan viņi paši debesīs nevarētu nākt. Tā Kristus mūs nes uz Saviem pleciem un velk Sev līdzi. Tātad tas ir nevis mūsu, bet Viņa spēks, ar ko tiekam pestīti. Tā visi mūsu darbi atkal tiek noraidīti.
Kristus mums šeit rāda jauku, lielisku līdzību, kas attēlo Viņu pašu, tādēļ mums vajadzētu to uzņemt sirdī un labi iegaumēt. 4. Moz. 21:5–6 lasām, ka tad, kad jūdi tuksnesī bija sākuši kurnēt, ka ceļš ir pārāk garš un ka nav ne maizes, ne ūdens, Dievs viņu nepacietību sodīja, uzsūtīdams ugunīgas čūskas, kas tos sakoda. Tuksnesis bija tik liels kā visa Vācija, un tajā nevarēja atrast ne ēdienu, ne dzērienu, tā ka arī lieli ķēniņi, tādi kā Hērods un romieši, dodamies ceļā, ņēma līdzi ēdienu. Un dienvidu zemēs ir sastopami dažādi ļoti bīstami rāpuļi. Taču šī bija īpaši indīga čūsku suga; cilvēku, kuru tās sakoda, pārņēma nepanesams karstums un tik spēcīgas, neremdināmas slāpes, ka cilvēkam bija jāmirst. Tādēļ šīs čūskas tika sauktas par “ugunīgajām čūskām”, kā to izsaka grieķu valodas vārds dipsades; lai gan dažviet varam lasīt, ka šajās zemēs mīt arī tādas čūskas, kuras izdveš ugunīgu, liesmām līdzīgu elpu.

Šo cilvēkam nepanesamo moku dēļ tauta vaimanāja un sauca palīgā Mozu; taču arī viņam trūka padoma. Tad Mozus lūdza Dievu un Viņš iežēlojās par nabaga ļaudīm; Dievs sacīja Mozum: “Darini sev čūskas tēlu un liec to par zīmi; un katrs, kas sakosts to uzlūkos, tas dzīvos,” 4. Moz. 21:8.

Redzi, kā šis notikums stāsta par Kristu. Galvenais ir tas, ka jūdiem, ko bija sakodušas čūskas, nebija nekāda padoma, nedz palīdzības. Ko gan varēja palīdzēt tas, ka, saņēmuši indi, viņi cīnījās un mēģināja apdzēst tās izraisīto svelmi? Viņiem kļuva tikai vēl sliktāk. Bet palīdzība nāca, kad tie uzlūkoja vara čūsku, – tas nebija nekāds lielais darbs, kas no viņiem tika prasīts. Te nelasām, ka jūdiem būtu vajadzējis nožēlot grēkus, lūgt vai kvēpināt vīraku. Vara čūska izskatījās gluži kā īsta čūska, taču tā nebija dzīva un tai nebija indes; tā bija svētīga un spēja ļaudīm palīdzēt. Un notika tā, kā Dieva vārds saka: “.. katrs, kas sakosts to uzlūkos, tas dzīvos.” Šis Dieva vārds bija klātesošs pie čūskas tēla, un šī vārda spēkā čūska spēja ļaudīm palīdzēt. Šo tēlu Kristus attiecina uz Sevi, teikdams: “Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam ..” Tāds ir pareizs šī tēla jeb līdzības skaidrojums. Arī mūs – kā saka Sv. Pāvils – ir sakodusi čūska – grēks. Tas ir dedzinošs, indīgs kodums, kas mums sagādā vislielākās mokas. Kad grēka inde ieplūst sirdsapziņā, tā vairs nekur nerod mieru – grēks dzen nāvi, nāve dzen cilvēku, un tas nav nekas cits kā īsta elle; te vairs nav ne padoma, ne palīdzības, bet tikai mūžīga nāve: lai kādus darbus tu darītu, tomēr joprojām esi un paliec nolādēts, līdz nāk brīnums un žēlastība, kas darina un rāda tev citu čūsku. Kādēļ Dievs neizvēlas kādu citu tēlu, bet tieši čūsku, kas sakodusi jūdus? Viņš taču būtu varējis izraudzīties ko citu!

Te notiek tas, par ko Sv. Pāvils Rom. 8:3 saka: De peccato ­damnavit peccatum – ar grēku Viņš nāvi pazudinājis uz nāvi.**  Kristus ar Savu nāvi ir padzinis nāvi un uzvarējis Bauslību ar pašu Bauslību. Kā tas notiek? Kristus ir kļuvis par grēcinieku, ticis pienaglots pie krusta un sodīts starp diviem neliešiem – kā vislielākais ļaundaris; Viņš izcietis tādu tiesu un sodu, kāds pienākas tikai grēciniekam. Viņš bija nevainīgs un nekādu grēku darījis nebija, tomēr tika nosaukts par grēcinieku un saņēma grēcinieka pelnīto sodu. Tā Kristus ir kļuvis par grēcinieku, uzņemdamies grēku, kas nebija Viņa paša; tieši ar šo grēku, ko Viņš Sev bija uzkrāvis, ļaudams Sevi tiesāt un pazudināt kā ļaundari, Viņš grēku iznīcināja. Ja uzlūkojam krustu un spriežam tā, kā to mēdz darīt prāts, tad jāsecina, ka Kristus tiešām ir ļaundaris, jo Viņš cieš Dieva sodu, tā ka jūdi saka: Dievs Viņu ir atstājis. Pie krusta neredzam neko citu kā vien grēku un čūskas tēlu; tomēr Kristus ir nevainīgs un svētīgs – tāpat kā vara čūska. Būdams nevainīgs un svētīgs, Kungs Kristus tomēr ir kļuvis līdzīgs grēciniekam – taču tikai kā tēls. Ar Sev uzkrauto grēku Viņš palīdz mums glābties no mūsu grēka. Tā Viņš grēku pie krusta ir pazudinājis, un nu tas ir miris. Grēks Kristum darīja netaisnību – Kristus mira kā ļaundaris, lai gan grēkam attiecībā uz Viņu nebija nekādu tiesību. Tādēļ nu Viņš grib grēkam atmaksāt un iegūt tiesības lemt un valdīt pār visas pasaules grēkiem. Grēku, kas Kristum ir darījis netaisnību, Viņš taisnīgi un pamatoti pazudina. Tā nu visiem, kas tic, ir teikts šāds spriedums: grēks tev vairs nevar kaitēt, jo tas ir noziedzies pret Mani; tādēļ nu tas vairs nebūs grēks vai, pareizāk sakot, tas būs tikai pazudināts grēks. Tāds grēks ir pakļauts Man, un Es to saminu, jo tas ir nolādēts un pazudināts.

Tādēļ nobeigumā Kristus par Sevi saka: “.. lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību.” Tie ir tie paši vārdi, kas sacīti par čūsku: “.. un katrs, kas sakosts to uzlūkos, tas dzīvos.” Jo “uzlūkot” Kristu pie krusta nozīmē ticēt Viņam. Tā grēks tiek iznīcināts – neviens vairs nespēj radīt mums ciešanas; un, ja arī grēka dēļ ciešam, tas tomēr nespēj mums kaitēt. Tā nu ir nepieciešams tikai uzlūkot Kristu, nevis darīt kādus darbus, – kā jūdi ar savām miesīgajām acīm uzlūkoja čūskas tēlu, tā mums ar savām sirdīm jāuzlūko Kristus, tas ir, jātic, ka Viņš ar Savu nevainību ir iznīcinājis grēku. Tomēr, pat ja Kristus būtu miris kaut simt reižu, tāpat kā Mozus būtu paaugstinājis kaut tūkstoš čūskas tēlu, tas vēl ne mums, ne jūdiem nepalīdzētu, ja mums nebūtu dots Dieva vārds, proti, tas vārds, kas šeit rakstīts: “.. lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu ..” (Jņ. 3:16).

Tā nu es turos pie Kristus, kas ir debesīs, uzkāpj tajās un nokāpj no tām. Viņš mani nes, un es līdz ar Viņu dodos uz debesīm; man nav tik svarīgi, vai es pats tur uzkāpju vai tieku uznests, – es tikai gribu tur nonākt!

Redzi, šī līdzība lieliski attēlo Kristu, kas, būdams bez grēka, top grēciniekiem līdzīgs, itin kā pats būtu grēkpilns; Viņš nes mūsu visu grēkus, tomēr Viņam tie kaitēt nespēj. Kristus palīdz visiem tiem grēciniekiem, kas tic, ka viņiem ir mūžīgā dzīvība, ka viņi vairs nav miesa, bet ir no jauna dzimuši un līdz ar Kristu nāks debesu valstībā. Šie vārdi ar lielu spēku liek mums atzīt, ka visas mūsu lietas nav nekas nozīmīgs. Kam Kristus dod mūžīgo dzīvību, tas to iemanto un paliek pie Viņa. Tā nu es, pats debesīs uzkāpt nespēdams, tomēr varu tur nonākt. Kristus vienīgais uzkāpj debesīs, taču, kad Viņš mani ceļ un velk Sev līdzi, arī es nonāku debesu valstībā.

---

* – Vācu Bībeles tekstā: “nenicini savu miesu”.

** –  Latviešu tekstā: “.. sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi ..”