Kristus mirst, jo Jēzum jāmirst

“Jūs neko nesaprotat un neapsverat, ka mums ir labāk, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā.” Bet to viņš (Kajafa) nesacīja pats no sevis, bet pravietoja, būdams tā gada augstais priesteris. Jo Jēzum bija mirt tautas labā un ne vien jūdu tautas labā, bet arī lai savāktu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus.

Jēzus miris, viņa mācekļi un sekotāji nolikti zemāk par zemi, pasaulē pēkšņi iestājies miers. Vienā nedēļas nogalē šķietami izdevies atrisināt caur gadiem milzušas problēmas.

Pirms tam miera nebija, jo tauta bija sākusi ticēt Jēzum.
Augsto priesteru un farizeju varas groži bija sākuši slīdēt no rokām laukā. Savas augstās tiesas sēdes laikā tiem bija nācies pieņemt nepopulāru lēmumu, proti – nokaut šo Dieva pravieti. Jā, viņš varēja slimos dziedināt, akliem acis atdarīt, mirušos uzcelt – nu pat demonstratīvi bija licis Lācaram atraisīties no nāves, bet līdz ar to Jēzus grāva vecās kliķes autoritāti tautas acīs. Bija skaidrs, ka politiskās lietas šis “ķēniņš” nesakārtos. Gluži pretēji, – ja ļaut notikumiem iet savu gaitu, – sabruks ij’ pēdējās cerības dominēt pār pasauli.

Bez vecajo autoritātes, tautā nebūs paklausības; Bez spējas manipulēt ar reliģiozo pūli, priesteri zaudēs savu politisko sviru romiešu stūrētās civilizācijas ietvaros.

…Ja mēs Viņu tā palaidīsim, visi sāks ticēt Viņam, un romieši nāks un atņems mums zemi un tautu…(Jņ.11:48)

Kas te bija palaists garām? Kas būtisks palicis nepamanīts? Kas pasaules gudrajiem svešs un no Dieva apslēptās gudrības neatklāts?

Mirušo augšāmcelšanās

Ja mirušo augšāmcelšanos uztvert kā vienu senu un plaši izdiskutētu teoriju, tai maza jēga un nulle praktiskā labuma.
Teorētiska mirušo augšāmcelšanās, atsevišķi brīnumaini gadījumi? – Jā, labi, lai būtu, bet tam niecīga, jeb īslaicīga ietekme uz ļaužu prātiem.

Cilvēki aizvien dzims un mirs, dzims un mirs… un mirs, un mirs, un mirs, un mirs… Nu un beigās visi labie priecīgi augšāmcelsies!!!…???
Nu bet pa starpai, lai nu tā būtu, – daži kā nelaikā uzcelti mirs. Bet tauta tak dzīvos, turpinās attīsties, ies savu gaitu … un allaž būs vajadzīgi vadītāji un viņu skaidri nospraustie mērķi.

Bija būtiski jāmainās Jūdu domāšanas modelim (kāds tas bija varam apjaust pēc Jēzus sarunas ar Martu):

Jēzus: “Tavs brālis celsies augšām!”
Marta: “Es zinu, ka viņš (Lācars) celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā.”
Jēzus: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?” (Jņ.11:23-26)

Vai Marta to ticēja? Vai viņa, vai parastā tauta, vai farizeji un rakstu mācītāji domāja par augšāmcelšanos šādā veidā? Nez vai! Varam vien minēt, vai viņu skats pacēlās pāri sūrajai realitātei, kas vietumis mijās ar skaistām pasakām par dzīvi pēc nāves.

Nāve bez Kristus bija ir un paliek biedinoša. Bez Jēzus, nav augšāmcelšanās un nav dzīvības; nav nekādas dzīvošanas, pēc tam kad mirsti. Un ja pats Kristus mirst – līdz ar viņu nomirst pat cerības uz augšāmcelšanos.