Kristus otrā atnākšana
Svētie Raksti nepārprotami apliecina, ka Tēva noliktā stundā (Ap.d.1:7; Jņ.5:28-29) Kristus, Dievcilvēks (Mt.25:31), redzamā veidā (Ap.d.1:9-11) vienlaicīgi parādīsies visiem cilvēkiem (Mt.24:27-30; 1.Tes.5:2) dievišķā godībā, savu eņģeļu pavadīts (Mt.25:31; 1.Tes.4:16; Mt.13:41-42), lai tiesātu “visas tautas” (Mt.25:32), gan dzīvos, gan mirušos, pēdējos pēc viņu augšāmcelšanās (1.Kor.15:51; Dan.12:2; Jņ.5:28-29), lai mestu ļaundarus mūžīgās elles liesmās (Mt.25:46) un vestu svētos mūžīgā godībā (Ebr.9:28), lai karojošā Baznīca mūžībā kļūtu par triumfējošo Baznīcu.
Bibliskā mācība par Kristus godības pilno atgriešanos ir jāuzsver, gan oponējot bezdievju zaimiem (2.Pēt.3:3-4), gan stiprinot kristiešus, kuri savas miesas vājību dēļ ir gatavi aizmirst savu augsto cerību (Mk.13:23).
Runājot par Kristus otrās atnākšanas precīzu laiku, Svētie Raksti māca, ka tas nav nedz zināms (Mt.24:36; Mk.13:32), nedz izzināms (1.Tes.5:2-3; Mt.24:44; Mk.13:33-36). Ja, neskatoties uz Kristus brīdinājumiem, pat ticīgi teologi (Bengels: Tā Kunga atgriešanās gads ir 1836.) ir mēģinājuši aprēķināt Viņa otrās atnākšanas laiku, tad tas apliecina, cik dziļi cilvēka sirdī ir iesakņojusies grēcīga ziņkārība (Ap.d.1:6).
Tomēr, lai arī kristiešiem nebūtu jāmēģina aprēķināt Tā Kunga atgriešanās laiks (oponējot Jehovas lieciniekiem, adventistiem utt.), viņiem būtu rūpīgi jāvēro laiku zīmes, kuras Dievs ir norādījis, lai padarītu savus svētos modrākus un paaugstinātu viņu gatavību (Mt.24:32-33; Lk.21:29-31; 2.Tes.2:3 un turpm.). Runājot par laiku zīmēm, Luters pamatoti saka, ka “visa radība kalpo šai dienai, rādot zīmes”.
Starp laiku zīmēm Svētie Raksti min neciešamus apstākļus: a) cilvēku dzīves un darbības jomā (kari, pret baznīcu vērsts naids, slimības, bads, vispārējs nemiers un ļaunums – Mt.24:5-14,37-39); b) dabas valstībā (zemestrīces, plūdi, debess ķermeņu sakustēšanās – Lk.21:25-26); c) baznīcas jomā (maldu mācītāju parādīšanās, atkrišana no Kristus, antikrists – Lk.21:8, 16-17; 2.Tes.2:3-4), utt.. tāpat kā slimība ir indivīda (mikrokosma) bojā ejas pazīme, tāpat arī nemieri pasaulē (makrokosmā) liecina par tās gaidāmo sabrukumu.
Tas, ka cilvēki neatzīst šīs zīmes kā tādas, liecina par apbrīnojamo apstulbumu, kādu cilvēkos ir izraisījis grēks. Kā Luters pamatoti saka, cilvēks pēc grēkā krišanas dzīvo īstā “Ēģiptes tumsā”.
It īpaši spilgta gaidāmās pastarās tiesas pazīme ir Kristus un Viņa Evaņģēlija vajāšana, jo šis visu grēku grēks saistās ar cilvēku viszemiskāko nepateicību. Pēc tam, kad Kristus ar savām svētajām ciešanām un nāvi ir atpestījis pasauli, visiem cilvēkiem Viņš būtu ar pateicību jāpielūdz, jāpievienojas Viņa baznīcai un tā jāatbalsta, taču tā vietā viņi vajā tos, kuri mīl Kristu un kalpo Viņam (Mt.24:9; Jņ.16:2; Mt.10:17; Rom.8:36; Ap.d.4:5-6, 19; 16:22 un turpm.).
Neskatoties uz šādu cilvēku kaunpilnu nepateicību (modernisms, antikrists), Kristus visžēlīgi uztur savu vārdu uz zemes un ir to sludinājis visā pasaulē, par liecību visām tautām (Mt.24:14). Taču, tajā pašā laikā, tā ir arī nepārprotama laiku zīme (Mt.24:14: “Tad nāks gals”).
Runājot par zīmēm, kuras vēstīja par Jeruzalemes, bet tajā pašā laikā arī par visas pasaules bojā eju (Mt.24:2-51; 16:27-28), Dr. Štokhards pamatoti atzīmē, ka Jeruzalemes bojā eja bija “gan tiesas dienas, gan pēdējās tiesas sākuma zīme”. Dievišķo pravietojumu kopējais “epitelesmātiskais”* raksturs izskaidro arī šo konkrēto pareģojumu, jo Tas Kungs šeit vienā nepārtrauktā, profētiskā vīzijā apskata gan tuvākas, gan tālākas nākotnes lietas, proti, gan Jeruzalemes sagraušanu, gan pasaules bojā eju.
Runājot par jautājumu, vai laiku zīmes ir tikušas piepildītas, Luters paziņo, ka “šīs zīmes lielākoties ir jau pagājušas, tādēļ mums nebūtu jāgaida daudzas citas”. Šeit mēs vēl varam piebilst, ka Tas Kungs ir apzināti atklājis šīs zīmes tā, lai neviens nespētu precīzi noteikt Tā Kunga otrās atnākšanas dienu un stundu. Tā, piemēram, varētu sacīt, ka zīme, kuru Kristus piemin Mt.24:14, “Evaņģēlija sludināšana visā pasaulē,” tikusi piepildīta jau apustuļu perioda laikā (Rom.1:8; 10:18; 1.Tes.1:8; Ap.d.19:10; 1.Tim.3:16).
Šo zīmju mērķis ir nevis likt mēģināt kristiešiem noteikt Tā Kunga atnākšanas stundu, bet gan pamudināt viņus atrasties pastāvīgā modrībā (Mt.24:42). Pastāv zināma analoģija starp pasaules galu un individuālu kristiešu nāvi, jo, lai arī neviens nevar zināt precīzu savas nāves stundu, ikvienam ir pastāvīgi jābūt gatavam stāties Dieva priekšā tieši tad, kad pienāks viņa nāves stunda (Am.4:12; 2.Kor.5:9).
Luteriskā baznīca, pamatojoties Svētajos Rakstos, noraida mācību par millēniumu** cilvēka izdomājumu. Augsburgas ticības apliecība (XVII art.) izsaka savu noraidošo nostāju pret milleniālismu ar vārdiem:
“Noraida arī citus, kuri tagad izplata jūdu maldus, ka pirms mirušo augšāmcelšanās dievbijīgie pārņemšot pasaules valdīšanu, visur nomākdami bezdievjus.”
“Jūdu maldi” (Ap.d.1:6) iezagās kristīgajā baznīcā jau visai agri un bija pazīstami kā hiliasms (tūkstoš gadus ilga Kristus valdīšana uz zemes). Tā tika mācīta un aizstāvēta daudzās dažādās formās. Lai arī šāda klasifikācija nav īsti precīza, tomēr ir noderīgi izšķirt vairākus hiliasma tipus.
Visradikālākie hiliasti sagaida lielas laicīgas un garīgas svētības posmu, kura laikā tiks nolīdzinātas grēka sekas cilvēkos un visā pasaulē.
Radikālie hiliasti sagaida antikrista iznīcināšanu un visu jūdu vispārēju atgriešanos, kura rezultātā kristīgā baznīca tūkstoš gadus baudīs miera un lielas labklājības periodu. Šis hiliasma veids māca divējādu Kristus redzamo atgriešanos un divējādu augšāmcelšanos no mirušajiem, un reizēm paredz, reizēm neparedz arī paša Kristus valdīšanu Jeruzalemē un svētajā zemē.
Hiliasma iedomu sapņiem ir raksturīgs tas, ka tā aizstāvji nekad nespēj panākt vienošanos attiecībā uz detaļām; dažādās teorijas ir tik pretrunīgas, ka to komplicētības un nekonsekvences dēļ pati šī tēma doktrinālo atšķirību studētājiem sāk šķist atbaidoša.
Mērenie hiliasti noraida mācību par divējādo atnākšanu un augšāmcelšanos, taču paredz, ka kristīgo baznīcu pirms pasaules gala vēl sagaida neparastas izaugsmes un labklājības periods (Špēners).
Milleniālismam nav pilnīgi nekāda bibliska pamatojuma. Rakstu vietas, ar kurām tas parasti tiek pamatots (Jes.2:2-4; 11:6-9; Cak.9:9-10; Joēls 3:2 un turpm; Miha 4:1-4; Jņ. atkl. 20:1-10) paredz nevis kādu tūkstošgadu valstību, bet gan baznīcas garīgo godību Jaunās Derības laikā, kuru izraisīs Mesijas atnākšana un Evaņģēlija pasludināšana visai pasaulei (Lk.2:13-14; 1:76-69; 1:46-55).
Tomēr hiliasms ir ne tikai nebiblisks, bet arī antibilisks. Tas ir klajā pretrunā Svētajiem Rakstiem, kuri nepārprotami māca, ka: a) Jaunās Derības laiks un it īpaši pēdējās dienas pirms Kristus atnākšanas būs lielu vajāšanu un ciešanu laiks visiem, kuri mīl Kungu Jēzu Kristu (Jņ.16:33; Mt.24:9-13, 21-27; Lk.21:16-17) un b) ka Kristus valstība nav ārēja zemes valstība, bet gan garīga un iekšēja valstība (Jņ.14:27; 16:33; Rom.5:1-5; Lk.17:20-21; Mk.1:14-15; Lk.10:9-11; Rom.14:17-19). Vēl vairāk, pievēršot kristiešu cerību Kristus šīs zemes valdīšanai, hiliasms sagrauj kristiešu patieso cerību, kura nemainīgi saistās ar brīnišķīgo debesu godību (Fil.3:20-21; 1.Kor.1:6-8), kurā karojošā baznīca tiks ievesta līdz ar Kristus otro atnākšanu (Mt.25:34; 5:3, 10-12).
Uz hiliastu iebildumu, ka Kristus nelielā baznīca uz zemes noteikti nelīdzinās mūsu Kunga godības pilnajai baznīcai, mēs atbildam, ka mūsu Kungs patiesībā ir paredzējis gan savas baznīcas nelielos izmērus (Lk.12:32; Mt.20:16), gan tās bēdas un ciešanas (Ap.d.14:22), gan tās šķietamo sakāvi (Mt.24:37-38) tieši tādēļ, lai Viņa sekotāji varētu būt pasargāti no hiliasma maldu mānīgajiem slazdiem (Mt.24:42-51).
Milleniālisms oponē arī citām skaidrām Rakstu patiesībām, jo tas māca: a) Kristus divējādu redzamu nākšanu (pretrunā Ebr.9:28) un b) divējādu augšāmcelšanos (pretrunā Jņ.6:40).
Ja hiliasti apgalvo, ka milleniālisms ir vismaz skaista cerība, kuru nedrīkst vājināt vai sagraut tajos, kuri to lolo. tad mēs atbildam, nekas, kas ir pretrunā Rakstiem, nevar būt skaists. Arī Ieva uzskatīja aizliegtā koka augli par skaistu (1.Moz.3:6), taču skaistā doma nobaudīt šo augli bija Sātana māņi (1.Tim.2:14), kuri izraisīja pārkāpumu un atnesa viņai un visiem viņas pēcnācējiem neizsakāmu postu.
Arī domu par Kristus vietnieku zemes virsū, kurš pārvalda Viņa baznīcu, daudzi uzskata par ļoti skaistu (2.Tes.2:9-12), taču tās rezultāts ir antikrists, sātana kalps (2.Tes.2:3-4), kurš tūkstošiem cilvēku ved mūžīgā pazudināšanā (2.Tes.2:12), izmantojot viņu ārējo dievbijību.
Hiliasms ir sātana visizsmalcinātākais paņēmiens, kā likt kristiešiem uzskatīt krustā sisto Kristu par apgrēcību un ģeķību (1.Kor.1:23), jo viņu hiliastiskais sapnis patiesībā ir radies kā rezultāts viņu iekšējai neapmierinātībai ar Kristus baznīcas necilo stāvokli uz zemes.
Uz iebildumu, ka vismaz Atkl.20:2 māca milleniālismu, mēs atbildam, ka a) šī Rakstu vieta nepavisam nemāca milleniālismu, jo tie, kuri “valdīja kopā ar Kristu tūkstoš gadu” tiek nepārprotami aprakstīti kā “to dvēseles, kas Jēzus liecības un Dieva Vārda dēļ noslepkavoti” (Atkl.20:4), tā ka šī vīzija neatspoguļo zemes, bet gan debesu ainu; b) visa šī Rakstu vieta (Atkl.20:1-10) ir tik neskaidra, ka tā nevar būt hiliasma sedes doctrinae, it īpaši tādēļ, ka dažādi interpretētāji to skaidro ārkārtīgi dažādi; c) “īsais laiks” (μικρός χρόνος) kopā ar “tūkstoš gadiem” aptver visu Jaunās Derības laikmetu (Luters), jo tūdaļ pēc šī “īsā laika” sekos pastarā tiesa (Atkl.20:10); d) tā kā Apokalipse ir pravietiska grāmata, kura ir “tik pārpilna dažādām neskaidrām vīzijām, kā arī ārkārtīgi grūti saprotamām alegoriskām un mīklainām izteiksmes formām, tad tā ir jāskaidro saskaņā ar ticības analoģiju, jeb saskaņā ar skaidrām un nepārprotamām Rakstu vietām” (Hollacs), kuras runā par eshataloģiskajiem notikumiem skaidrā un saprotamā valodā.
Tāpat kā milleniums, arī “jūdu vispārēja atgriešanās” ir cilvēku saprāta radīts auglis. Šīs maldu mācības aizstāvji pamato savus uzskatus Rom.11:26: “Un tādā kārtā viss Israēls tiktu glābts.” Taču ir pilnīgi skaidrs, ka šajā vietā nav runa par visu jūdu vispārēju atgriešanos, jo: a) konteksts atklāj, ka frāzi viss Israēls (πάς Ισραήλ) apustulis ir lietojis ar nozīmi “Israēla izredzētie” (28.pants: “Bet pēc izvēles – Dieva mīļoti”), un b) citās vietās viņš nepārprotami uzsver, ka tiks pestīti nevis visi jūdi, bet gan vienīgi izredzētie (Rom.11:5: “Ir palicis pāri mazs atlikums pēc Dieva žēlastības izvēles;” 7.pants: “Izvēlētie to ir sasnieguši, bet pārējo sirdis ir tikušas apcietinātas”).
Tā Sv. Pāvils skaidri nodala garīgo Israēlu (Ισραήλ ο κατά πνεύμα), kurš tiks pestīts, no miesīgā Israēla (Ισραήλ κατά σάρκα), kurš tiks pazudināts. Skat. Rom.9:6: “Ne visi, kas cēlušies no Israēla, ir patiesi israēlieši;” 7. pants: “Ne arī tāpēc, ka tie cēlušies no Ābrahama, visi ir Viņa bērni. Nē! “Pēc Īzaka Tava cilts tiks noteikta;” 8.pants: “Nevis miesīgie bērni ir Dieva bērni, bet apsolījuma bērni tiek atzīti par Viņa cilti;” 27.pants: “Kaut arī Israēla bērnu skaits būtu kā jūras smiltis, tikai atlikums tiks izglābts;” 31.pants: “Bet Israēls, kas dzenas pēc taisnības likuma, bauslību nav piepildījis.”
No tā mēs secinām, ka “viss Israēls” (11:26) ir garīgais Israēls (Israēla izredzētie), tāpat kā izteiciens “pasaules tautas visā pilnībā” (Rom.11:25) apzīmē Dieva izredzētos pagānu vidū. Laika apzīmējums “līdz kamēr” (Rom. 11:25: “līdz kamēr [ἄχρι οὗ] pasaules tautas visā pilnībā būs iegājušas”) uzsver patiesību, ka, kamēr vien tiks atgriezti un pestīti pagāni, tikmēr tiks aicināti arī Israēla izredzētie, proti, līdz pat pasaules beigām (Mt.24:14). Vārdi “un tādā kārtā” (Rom.11:26: και ούτως) apraksta to, kā “tiks glābts viss Israēls,” proti, Israēla izredzētie ar Evaņģēlija starpniecību saņems Dieva aicinājumu, ar kura palīdzību arī “pasaules tautas visā pilnībā būs iegājušas” (Rom.10:13-18).
Saskaņā ar šo principu, apustuļi sludināja Evaņģēliju gan jūdiem, gan pagāniem (Ap.d.13:14-52), lai vienā un tajā pašā Jaunās Derības laikā varētu iestāties žēlastības laiks gan “visam Israēlam,” gan arī “pasaules tautām visā pilnībā” (Rom.10:1-4). Tieši tāpat Kristus baznīcai ir jāsludina pestīšanas Evaņģēlijs visai radībai un jādara par mācekļiem visas tautas līdz pat pasaules galam (Mk.16:15-16; Mt.28:20), jo ar Evaņģēlija sludināšanas palīdzību tiks pestīti gan jūdu, gan pagānu izredzētie (Ap.d.13:43-49).
Jūdu atgriešanās Palestīnā, kuru parasti min kā daļu no jūdu vispārējās atgriešanās, balstās vienīgi Vecās Derības pravietojumu burtiskā interpretācijā (Jes. 11:11-12; Am.9:11-15; Ec.40-48; Cak.6:12 utt.), kurš ir gan nebibliski, gan arī, galu galā, smieklīgi. Nav šaubu, ka šīs Rakstu vietas vienkārši pravieto Jaunās Derības baznīcas rašanos Vecās Derības valodā.
* – Uz galu norādošais.
** – Tūkstoš gadu miera valstību.
Ieskaties