Kristus priesteriskais amats

Kristus, būdams cilvēku dievišķais Priesteris, pats nodrošināja Dieva žēlastību, kuru sludināja kā dievišķais Pravietis. Tādēļ tie, kas noliedz vai sagroza biblisko mācību par mūsu Pestītāja priesterisko amatu, noliedz vai sagroza arī Viņa profētisko amatu. Dažādie racionālisti, kuri noliedz Kristus vietniecisko izpirkšanu, neuzskata Viņu par patiesu žēlastības un piedošanas Pravieti, bet gan vienīgi par morāles skolotāju, kurš nāca pasaulē, lai pamudinātu cilvēkus pašiem izpelnīties pestīšanu ar saviem darbiem un savu taisnību.

Īsumā – ja Kristus nav dievišķs Priesteris, tad Viņš nav arī dievišķs Pravietis šī vārda bibliskajā nozīmē.

Kristus gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā tiek dēvēts par Priesteri (Priesteris mūžīgi, Lielais Priesteris, Augstais Priesteris – Ps.104:4; Cah.6:13; Ebr.5:6; 8:4; 10:21). Priesteriskais amats ir tas Dievcilvēka darbs, ar kura palīdzību Viņš salīdzināja Dievu un cilvēkus (2.Kor.5:19). Svētie Raksti apraksta gan salīdzināšanas veidu, gan līdzekļus, ar kuru palīdzību šis žēlastības darbs tika paveikts. Raksti mums pastāvīgi liecina, ka Kristus upurēja pats sevi, t. i., atdeva savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par pasaules grēkiem (Jņ.17:19; 1.Tim.2:6; 1.Jņ.2:2; Jn.1:29).

Pie Kristus priesteriskā amata pieder arī Viņa aizlūgšana, par kuru mēs runāsim vēlāk. Izsmeļošu Kristus priesteriskā amata definīciju sniedz Kvenštets:

Kristus priesteriskais amats sastāv no divām daļām: gandarīšanas un aizlūgšanas. Jo, pirmkārt, Viņš sniedza pilnīgu gandarījumu par visiem pasaules grēkiem un nopelnīja pestīšanu. Otrkārt, Viņš dedzīgi aizlūdza un joprojām aizlūdz, un kalpo kā vidutājs, nodrošinot pestīšanas attiecināšanu uz cilvēkiem. Tas, ka Mesija veiks šīs priestera funkcijas, ir nepārprotami pravietots Jes. 53, 12.

Konkrētā izpirkšanas maksa par mūsu grēkiem bija Kristus asinis, kas tika izlietas Golgātā (1.Jņ.1:7; Ebr.10:29; 13:20). Par to Luters raksta:

Asinis, kuras tecēja no mūsu Kunga Jēzus sāniem, ir mūsu izpirkšanas dārgums, maksa un gandarījums par mūsu grēkiem. Jo ar savām nevainīgajām ciešanām un nāvi, pie krusta izlejot savas svētās un dārgās asinis, mūsu dārgais Kungs Jēzus Kristus nomaksāja visu mūsu mūžīgās nāves un pazudināšanas parādu, kurš bija sakrājies mūsu grēku dēļ. Kristus asinis aizlūdz par mums Dieva priekšā, nerimtīgi sauc uz Dievu: “Žēlastība! Žēlastība! Piedošana! Piedošana! Grēku atlaide! Grēku atlaide! Tēvs! Tēvs!” un nodrošina mums dievišķo žēlastību, grēku piedošanu, attaisnošanu un pestīšanu. Jēzus Kristus, mūsu vienīgā Vidutāja un Aizstāvja, asinis tā sauc mūžīgi un nerimtīgi, liekot Dievam Tēvam uzklausīt šos saucienus un šo aizlūgšanu un būt žēlīgam mums, nabaga pazudušajiem grēciniekiem (Cah.9:11).

Vecajā Derībā priesteri par ļaužu grēkiem upurēja jērus un āžus (Ebr.10:4), taču Jēzus, Lielais, Augstais Priesteris (Ebr.7:26-27), upurēja pats sevi, vienlaikus būdams gan Priesteris, gan upuris (Ebr.9:12-14; Ef.5:2). Tā ir visas Bībeles centrālā tēma satriecošā vēsts par salīdzināšanu caur dievišķā Upura, Jēzus Kristus, asinim (Ap.d.10:43; Lk.24:25-27).

Kristus veica savu priesterisko amatu, esot pilnīgā paklausībā Tēvam, kurš vienīgi savas mīlestības dēļ upurēja savu vienpiedzimušo Dēlu pasaules pestīšanai (Jņ.3:16; 1:29). Tādēļ Raksti apraksta Kristus izpirkšanas darbu kā paklausību Dievam. Kristus vietnieciskā paklausība sastāv no:

• Viņa aktīvās paklausības, kura izpaudās kā pakļaušanās dievišķās Bauslības prasībām, tās piepildīšana mūsu vietā (Gal.4:4-5; Rom.5:19; Mt.3:15), un
• no Viņa pasīvās paklausības – pakļaušanās Bauslības lāstam, ciešanām un nāvei par pasaules grēkiem (Ebr.9:12; Ef.5:2; Jes.53:4-6).

Tādējādi ar savu svēto dzīvi un bezvainīgo nāvi Kristus mums par pestīšanu nodrošināja dievišķo nopelnu mūsu taisnību Dieva priekšā (Rom.3:22-25; 2.Kor.5:19-21).

Prievārdi ἀντί, ὑπέρ (Mt.20:28; 2.Kor.5:15), kas latviešu valodā ir tulkoti kā “par”, nozīmē nevis “kaut kā labad”, bet gan drīzāk “kāda vietā”.

Tie liecina par to, ka Kristus cieta un mira mūsu vietā kā patiess mūsu Vietnieks. Luters pamatoti saka:

Kristus izcieta nāvi un lāstu, it kā Viņš pats būtu pārkāpis visu Bauslību un būtu pelnījis visas tās apsūdzības, kuras Bauslība izsaka noziedzniekiem.

Tā kā Kristus ar savu pilnīgo padevību ir samaksājis par mūsu grēkiem un izpircis mūsu vainu, Viņš ir arī atbrīvojis mūs no šaušalīgajām sekām, kuras nesa sev līdzi gan iedzimtais, gan izdarītais grēks, piemēram:

• no nāves (2.Tim.1:10);
• no velna varas (Ebr.2:14);
• no grēka kundzības (Tit.2:14) utt.

Visas šīs bezgalīgās garīgās svētības atspoguļojas vienā izteikumā “Cilvēces pestīšana”, ko Hollacs definē kā

garīgu, tiesisku un neizsakāmi dārgu visu grēka važās saslēgto cilvēku atpestīšanu no vainas, no Dieva dusmām, no laicīgā un mūžīgā soda; to ir paveicis Kristus, Dievcilvēks, pateicoties savai aktīvajai un pasīvajai paklausībai, un ko Dievs, vistaisnākais Soğis, žēlīgi pieņēma kā pilnīgi pietiekamu izpirkšanas maksu, lai cilvēce, guvusi garīgu brīvību, varētu mūžīgi dzīvot kopā ar Dievu.

Lepnā, paštaisnā un grēcīgā sirds allaž ir pretojusies bibliskajai mācībai par cilvēces pestīšanu t. i., pestīšanai, pateicoties Kristus pilnīgajai paklausībai (aktīvajai un pasīvajai; 1.Kor.1:23). Daži kritiķi noliedza Kristus aktīvās paklausības nepieciešamību un pamatotību (“Būdams cilvēks, Kristus pakļāvās dievišķajai Bauslībai pats sava labuma pēc” – Anselms, Aipinuss). Savukārt citi apšaubīja Viņa pasīvās paklausības nepieciešamību un pamatotību (racionālisti, unitārieši, modernisti). Mēģinot noliegt Kristus vietniecisko gandarīšanu, ir ticis apgalvots:

• termins izpirkšana nozīmē vienīgi atbrīvošanu un nevis grēcinieku izpirkšanu ar adekvātas izpirkuma maksas palīdzību;
• doma par gandarīšanu ir pretrunā mācībai par grēku brīvo piedošanu;
• Dievs nevar viena cilvēka pārkāpumus pielīdzināt otram, vainīgā cilvēka vietā sodot nevainīgu Vietnieku, utt.

Visi šie iebildumi ir pretrunā skaidrajām Rakstu mācībām:

• ka Kristus izpirkšanas pamatā patiešām ir Viņa asins maksa (1.Kor.6:20; 1.Pēt.1:18-19; Gal.3:13; Ef.1:7; Tit.2:14; Ebr.9:12, 15; Atkl.5:9);
• ka Dieva žēlastība, piedodot grēkus, patiešām ir brīva, t. i., no mūsu puses nav nepieciešama nekāda gandarīšana, taču tā nav absolūti brīva, jo tai bija nepieciešama Kristus veiktā gandarīšana (Rom.3:24; Ef.1:7);
• ka Dievs patiešām uzlika cilvēku grēkus Kristum un mūsu vietā sodīja Viņu (Jes.53:4-6; Jn.1:29; Gal.3:13).

Gerhards sniedz izsmeļošu klasifikāciju visām tām Rakstu vietām, kurās ir aprakstīts Kristus priesteriskais darbs un it īpaši Viņa vietnieciskā gandarīšana:

• Kristus ir mūsu Vidutājs (1.Tim.2:5; Ebr.8:6; 9:15; 12:24);
• Kristus ir mūsu Pestītājs (Jes.53:4-6; Lk.1:68; Rom.3:24; 1.Kor.1:30; Ef.1:7; Kol.1:14; 1.Tim.2:6; Ebr.9:12, 15);
• Kristus ir mūsu grēku izpircējs (1.Jῃ.2:2; 4:10; Rom.3:24-25);
• Viņā mēs esam salīdzināti ar Dievu (Rom.5:10-11; 2.Kor.5:18-19; Ef.2:16; Kol.1:20);
• Kristus atdeva par mums savu dzīvību kā maksu un izpirkumu (Mt.20:28; Mk.10:45; Tit.2:14; 1.Pēt.1:18-19; Ebr.9:15);
• Kristus mūsu labā tika darīts par grēku (2.Kor.5:21; Rom.8:3);
• Kristus mūsu dēļ ir kļuvis par Bauslības lāstu (Gal.3:13);
• Kristus uzņēmās mūsu grēkus un sodu par tiem (Jes. 53:4-6; Jņ. 1:29; 1. Pēt. 2:24);
• Kristus izlēja savas asinis par mūsu grēkiem (Mt.26:28; 1.Jņ.1:7; Ebr.9:12);
• Viņš izdzēsa pret mums vērsto apsūdzības rakstu (Kol.2:14);
• Kristus atbrīvoja mūs no Bauslības lāsta (Gal.3:13; 4:5);
• Kristus atbrīvoja mūs no Dieva dusmām (1.Tes.1:10);
• Kristus atbrīvoja mūs no mūžīgās pazudināšanas (1.Tes.5:9-10);
• Kristū mēs esam taisni un mīlēti (2.Kor.5:21).

Tādējādi, ja kāds noliedz vietniecisko gandarīšanu, ar kuru Kristus kā Dieva iecelts Augstais Priesteris salīdzināja pasaules grēku, tad tas noliedz pašu bibliskās izpirkšanas vēsts būtību. Ja mēs izslēdzam no Bībeles mācību par Kristus paveikto izpirkšanu, no Evaņģēlija nekas nepaliek pāri. Tieši šī iemesla dēļ mācība par Kristus priesterisko amatu atrodas pašā kristīgās teoloģijas centrā.