Kristus, sieva un vīrs

Jaunā Derība māca, ka vīram jāmīl sava sieva tā, kā Kristus mīl savu draudzi. Tas rāda, ka Viņa mīlestība ir kaut kas vairāk nekā parasta iemīlēšanās. Parasta iemīlēšanās pastāv tik ilgi, kamēr ir redzams “iemesls” mīlēt. Kristum nav nekāda “iemesla” mīlēt savu draudzi. Viņš mūs mīl ar mūžīgu mīlestību, ko mēs neesam pelnījuši. Tā vīram būtu jāmīl sava sieva, neņemot vērā ne kļūdas, ne vājības, kas, protams, viņai piemīt (tieši tāpat kā viņam pašam!) Ar laulības svētību Dievs viņam ir devis tieši šo sievieti, lai viņš rūpētos par to maigi un mīloši, to apskautu un dāvātu viņai tādu mīlestību, kādu vien cilvēks var parādīt otram.

Turklāt Kristus vēl ir nodevis sevi par upuri draudzes dēļ. Kristus nes tās trūkumus it kā tie būtu Viņa paša un uzņemas atbildību par tās nākotni. Tādā pat veidā vīram būtu jāveltī visa sava dzīve savai sievai. Proti nelaimes gadījumā viņš nenovels vainu uz savu sievu, grūtībās viņš neatstās viņu vienu; un pat tad, kad viņa acīmredzami kļūdīsies, viņš nesīs viņas kļūdas gan Dieva, gan cilvēku priekšā, it kā tās būtu viņa paša.

Bez tam vēl Kristus savai draudzei dod daļu visā, ko Viņš ir ieguvis savā pestīšanas veikumā. Līdzīgi kā mūsu dēļ Viņš kļuva nabags un nepaturēja Dieva līdzību tikai sev, tāpat arī pēc savas paaugstināšanas godībā Viņš nepatur sev neko no savām žēlastības bagātībām. Tādā pat veidā tam būtu jābūt kristīgā laulībā nekas nepieder vienīgi vīram. Viss, kas ir viņam, ko viņš nopelna vai kas sagādā viņam prieku tas viss ir domāts arī sievai.

Un, beidzot, Kristus ir kopā ar savu draudzi ik dienas līdz pasaules galam. Viņš izved to cauri visām vētrām un vada pretī laimīgām beigām. Ķēniņa vara, ko Viņš ir saņēmis, un valdīšana, kas ir Viņa rokās, ir vienīgi tādēļ, lai draudzei būtu drošība un apsardzība, kas nepieviltu. Pats Kristus no tā neiegūst ne nieka, un Viņš nevēlas nekādu citu algu kā vienīgi grēcinieku glābšanu. Arī savā augstajā stāvoklī Kristus ir viņu Kalps. Tas paskaidro arī kaut ko par stāvokli, kāds vīram ir laulības dzīvē. “Galvas” vietā vīrs ir savējo dēļ, lai kalpotu viņiem. Kad viņš pieņem lēmumu, tas notiek viņiem par labu. Tā nav vīra priekšrocība, ko viņš izmanto savam labumam, bet gan viņa pienākums, ko viņš ik dienas pilda pārējiem par labu.

Aptuveni tā var izskaidrot, ko nozīmē Bībeles mācība par to, ka vīrs ir sievas galva. Būtu labi, ja ikkatrs precēts vīrietis to pārdomātu. Mēdz notikt arī tā, ka namtēvs ar apmierinātu smaidiņu konstatē tā tik ir laba kristīga kārtība, ka vīrs ir kungs savā mājā.

Taču šiem vīriem un namatēviem ir pamats salikt rokas lūgšanā un vaicāt savam Kungam, kā viņi paši pilda uzdevumu, ko Viņš tiem ir devis “mīlēt savu sievu tāpat kā Kristus ir mīlējis savu draudzi, pats nododamies viņas labā.” Tas ir ļoti smags grēks izmantot Dieva doto varu tikai savai patikai un labumam.

Svētie Raksti pamāca vīrus nopietni domāt par savām attiecībām laulības dzīvē, lai “jūsu lūgšanas netaptu traucētas.” Šo vārdu jēga ir skaidra apgrēcība pret sievu grauj mūsu attiecības ar Dievu.

Jaunās Derības pamudinājums kristīgām sievām mēs jau esam citējuši. Trīsreiz Bībelē Pāvila un Pētera vēstulēs atkārtojas vieni un tie paši vārdi: ” Sievas esiet paklausīgas saviem vīriem!”

Svarīgi ir ievērot, ka šis pamudinājums attiecas uz visu kristīgo dzīvi. “Esiet paklausīgi cits citam Kristus bijībā”, mudina Pāvils, un tūdaļ viņš saka šos vārdus: ” Sievas esiet paklausīgas saviem vīriem”. Šī prasība attiecas uz visiem. Šeit ir robežlīnija starp Kristu un pasauli. Šīs pasaules cilvēkiem patīk parādīt savu varu. Tie ļauj sevi saukt par labdariem un “apspiež tautas”. “Bet pie jums tā nebūs būt” saka Jēzus, “bet kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis un tas, kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps!” Līdzīgi kā Kristus brīvprātīgi atteicās no savas varas un nāca kalpa veidā, līdzīgi kā Skolotājs savu mācekļu vidū bija kā kalps, tāpat arī tas nozīmē, ka cilvēks “zaudē savu dzīvību šai pasaulē”, atsakās no tām prasībām, kas citkārt varētu šķist dabiskas, un kalpo saviem līdzcilvēkiem ar mīlestību, kas nemeklē labumu sev. Tādēļ, ka kristietis ir absolūti brīvs no tā, kas patiesi kaut ko nozīmē (t.i., brīvs no grēka, vainas un nāves), viņš šai pasaulē arī spēj labpātīgi un ar brīvu gribu pazemoties zem krusta. Taču, no otras puses, ir tādi cilvēki, kas meklē šīs pasaules labumus, izmisīgi zūdās par savu naudu, varu un tiesībām. Kristietis nav atkarīgs no tādām lietām. Viņš var būt “paklausīgs ikkatrai cilvēku starpā ieceltai kārtībai Tā Kunga dēļ.” (1.Pēt.2:13) Mēs varam vērot, kā Bībele pakāpeniski izveido šo kristieša kalpa attieksmes modeli: “Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda!” (Rom. 13:1) “Jūs bērni, paklausiet saviem vecākiem iekš tā Kunga.” (Ef.6:1) “Jūs, kalpi, paklausait saviem laicīgajiem kungiem”. (Ef.6:5) Šī paklusība kristietim nav nekas pazemojošs. Viņš nepazemojas draudu un vardarbības dēļ, bet gan labprātīgi Kristus dēļ. “Tas Kungs, kuram jūs kalpojat, ir Kristus”. Kristieši to dara “no visas dvēseles, ne tikai acu priekšā, cilvēkiem izpatikdami, bet labprāt kalpodami, it kā tas būtu jādara Tam Kungam un ne cilvēkiem”.

Evaņģēlijs mudina uz paklausību, pat ja mums būtu darīšana ar sliktu valdību vai “nevēlamiem” kungiem. Jēzus mūs māca pret tiem nenostāties, kas darījuši mums ļaunu, un Viņš pats mums kļuvis par paraugu: ” Viņš zaimots, neatbildēja ar zaimiem, ciezdams nedraudēja, bet visu atstāja tam, kas spriež taisnu tiesu”. Tamdēļ, arī mēs esam aicināti būt pacietīgi. Taisni tā mēs varam darīt labu un “aizbāzt muti” nesaprātīgiem ļaudīm, kas paši neizprot, ko runā! Tādējādi kristietis pārvar ļaunu ar labu.

Tieši tādā kopsakarībā Jaunā Derība mudina sievas, lai tās paklausa saviem vīriem. Ļoti nozīmīgi, ka skaidra top paturēta šī kopsakarība. Proti, ka tā nav kāda īpaša prasība, kas ir attiecināma vienīgi uz sievām. Te ir runa par kādu pamudinājumu, kas attiecas uz visiem, kuri vēlas ņemt savu krustu un sekot Jēzum.

Bet kā saprast to, ka visās šajās vietās Bībele runā par sievas pienākumiem paklausīt? Kādēļ ne tik daudz par vīra?

Kad to aplūkojam kontekstā, atbilde kļūst pavisam skaidra. Jo šeit ir runa par pienākumiem, kas kristietim ir jāveic kā padotajam vai kalpam, kā dēlam vai meitai. Šeit runa ir par valdību, pārvaldniekiem un vecākiem. Tātad tas ir saistīts ar to, ko Mārtiņš Luters sauc par “kārtu” un “amatu”. Cilvēku dzīvē šajā pasaulē Dievs ir radījis noteiktus iestādījumus. Šie iestādījumi ir kā līdzekļi, ar kuru palīdzību Viņš rūpējas par mums. Sabiedrība eksistē, lai aizsargātu vājos pret pārestībām; vecāki ir, lai rūpētos par saviem bērniem utt. Šo sabiedrības iestādījumu ietvaros Dievs ir sadalījis pienākumus un dažādus uzdevumus. Noteiktu varu Viņš ir devis valdībai, vecākiem un tēviem, un pārējos cilvēkus Viņš ir nolicis noteiktā paklausības kārtībā attiecībā pret tiem. Tomēr tas nenozīmē cilvēku šķirošanu kādās pakāpēs. Tas nozīmē tikai to, ka Dievs ir devis dažādus uzdevumus un ka to piepildīšana nes labumu visiem. Kristiešiem šie iestādījumi ir svēti, jo tie ir Dieva veidoti. Kristietis tos respektē un par tiem pateicas, jo viņš zina, ka caur visiem šiem iestādījumiem darbojas Dievs.

Nepārprotami skaidri ir redzams (piemēram, no Ef.5:6, un Kol.3), ka ģimeni Jaunā Derība uzskata par vienu no Dieva iestādījumiem. Tikpat skaidra ir Jaunās Derības mācība, ka vīru Dievs ir licis par ģimenes galvu. No tā izriet tikko aplūkotās Svēto Rakstu pamācības gan vīram, gan sievai. Tāpat arī ir secināms tas, ka kristietis var pateikties savam Kungam par laulības kārtu un censties darīt visu iespējamo, lai tā patiesi kļūtu tāda, kā Dievs to ir gribējis, proti, kā palīdzība gan vīram, gan sievai; kā līdzeklis Dieva mīlīgajām rūpēm par māti un viņas bērnu. Un beidzot, lai šī laulība līdzinātos tai pilnīgajai mīlestības vienībai, kas pastāv starp Kristu un Viņa draudzi.

Kristīgā laulība paredz, ka vīrs savu sievu mīlēs tāpat kā Kristus mīl savu draudzi, ka viņš gādās par savējiem un visu savu dzīvi un spēkus veltīs viņu aizsardzībai un labklājībai. Šāda laulība paredz, ka sieva paklausīs savam vīram, kad viņš pilda savus pienākumus un, saskaņā ar Dieva iestādīto kārtību, atzīs, ka vīrs ir ģimenes galva. Bībele uzsver, ka tā “pieklājas iekš Tā Kunga.” Šis iestādījums ir pieņemams kā Dieva gribas izpausme. Ģimenei galva ir nepieciešama, un vīram ir dots uzdevums par to būt. Tā nav citu ģimenes locekļu noniecināšana, gluži tāpat kā stūrmanis nav noniecināts, ja kuģim ir kapteinis, vai arī padotais, ja viņam ir priekšnieks.

Tomēr jāievēro tas, ka nedrīkst to padarīt par likuma pantu. Bībele kristieti pamudina, lai viņš pakļaujas valdībai, bet tas vēl nenozīmē, ka valdībai ir ļauts ar padotajiem darīt visu, kas vien ienāk prātā. Bībele skubina bērnus klausīt saviem vecākiem, bet tas nenozīmē, ka vecākiem ir tiesības rīkoties brutāli, darīt pāri saviem bērniem un par šādu rīcību netikt sodītiem. Bībeles pamudinājumi ir jāmāca tiem, kuriem tie ir domāti un nevajadzētu tos pārvērst par likumiem, kas citiem piešķir varu. Tādejādi neviens pilsonisks likums nedrīkst piešķirt vīram visas tiesības mājas dzīvē tikai tādēļ vien, ka viņam vajadzētu būt par ģimenes galvu. Jo viņš taču nespēj tāds īsteni būt, ja Kristus, visupirms, nav viņa galva.