Kristus un kristiešu mīlestība

Un atkal, izgājis no Tiras robežām, Viņš nāca caur Sidonu pie Galilejas jūras desmit pilsētu robežās. Un pie Viņa atveda kādu kurlmēmu un Viņu lūdza, lai Viņš tam uzliktu roku. Un Viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika Savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizskāra viņa mēli, un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: “Efata, tas ir: atveries.” Un viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja. Un Viņš tiem pavēlēja to nevienam nesacīt; bet, jo vairāk to aizliedza, jo vairāk tie to izpauda un brīnījās ļoti par to un sacīja: “Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā.” [Mk.7:31-37]

Kad cilvēkus piemeklē bēdas, slimība, trūkums vai kāda cita nelaime, tie raugās pēc palīdzības, bet bieži nezina, kur to rast. Katrs mēs esam sastapuši šādus cilvēkus un ir reizes, kad palīdzība ir vajadzīga arī mums pašiem. Ir labi, ja šādos brīžos mēs ne tikai zinām, kur to meklēt, bet protam arī citiem parādīt, kur palīdzība rodama. To mums māca šīs svētdienas evaņģēlija teksts. Proti, mēs tā lasījumā dzirdējām, ka Kristus ir žēlsirdīgs un laipns, un pieņem nabaga nelaimīgos cietējus un labprāt tiem palīdz.

Savā dzīvē mēs esam guvuši atziņu, ka Kristus mūs mīl grib un spēj mums palīdzēt. To mēs parasti esam uzzinājuši no kāda drauga vai paziņas, kas, redzot, ka mums vajadzīga palīdzība, aizveda mūs pie Kristus. Tas notika tā, ka vispirms mēs no šā drauga dzirdējām, ka Dievs Kristū mīl visus cilvēkus nedusmojas ne uz vienu un palīdz katram. Pēc tam bailīgi un vēl šaubu pilni mēs atnācām uz dievkalpojumu un tur soli pa solim no Evaņģēlija sludināšanas sākām arvien labāk un dziļāk izprast Dieva mīlestību pret mums. No tā mēs mācāmies, ka arī citiem ir jādzird no mums par Dieva mīlestību pret cilvēkiem, kas atklājusies Kristū Jēzu. Tieši tā notika šīs dienas evaņģēlija stāstā vēsts par Jēzus žēlsirdību un spēku tika plaši daudzināta. Tas lika cilvēkiem ar izbrīnu izsaukties: “Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā.”

Ja kāds to zina, tas ir, ja viņš zina un paļaujas uz to, ka Kristus ir žēlsirdīgs un laipns un spēj viņam palīdzēt, tad šāds cilvēks ir ticīgs un taisnots Dieva priekšā. Dievs ir viņa mīļais Debesu Tēvs un viņš pats Dieva bērns. Šī paļāvības pilnā ticība ir pati svarīgākā lieta, kas cilvēkam nepieciešama.

Kad no Evaņģēlija mēs šādu ticību esam saņēmuši, tad mums jāatceras, ka Dieva laipnība un žēlsirdība pret mums ir tikusi parādīta bez kādiem mūsu nopelniem. Tāpat kā kurlmēmo vīru, par kuru dzirdējām evaņģēlija lasījumā, arī mūs aizveda pie Jēzus, tas ir pie Evaņģēlija un sakramentiem, un tur, neko neprasīdams pretī, Dievs mums dāvāja visu savu mīlestību un svētību. Tādēļ arī mums jāmācās mīlēt cilvēkus un dzīvot viņu labā, negaidot, lai viņi mūsu mīlestību vispirms izpelnās. Tā Pāvila 1.vēstulē korintiešiem [13:5] mēs lasām, ka mīlestība “nemeklē savu labumu”, un Vēstulē filipiešiem [2:4] viņš mudina mūs, lai “nerugāmies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām”. Tāda mīlestība ir vienmēr: tā uzņemas svešas nastas un rūpes, nevaicādama vai kāds to ir pelnījis, nedz arī gaidīdama kādu atlīdzību. Ja kāds domā un rīkojas citādi, tas nav un nevar būt kristietis.

Tātad evaņģēlijs mums māca, ka tikai ticība Kristum ir tā, kas mūs dara par Dieva draugiem. Mūsu darbi ir tikai ticības augļi. Ja kāds vēlas kļūt Dievam tuvāks ar darbiem, tas ir liekulis un nav kristietis. Vēl smieklīgāks ir tāds cilvēks, kurš domā, ka citu cilvēku ticība vai darbi spēj aizvietot viņa paša ticību un darbus. Tas, ka apustuļi un jaunava Marija bija ticīgi un darīja lielas lietas, tevi neglābj un nevar glābt. Tādēļ muļķīgi ir cerēt, ka tevi glābs baznīcas ticība vai darbi. Glābt tevi var tikai tava paša ticība, un tai jāizpaužas tavos paša darbos.

Lai gan mēs nevaram tapt pestīti ar citu cilvēku ticību, tomēr ir tā, ka citu cilvēku ticība var mūs vest pie mūsu pašu ticības. Tas pats sakāms arī par darbiem: redzot citu cilvēku pašaizliedzību un mīlestību, mēs varam sākt arī paši rīkoties līdzīgi. Tomēr pirms tas notiek, mūsos jārodas ticībai, ko rada Dieva mīlestība un žēlsirdība. No citu cilvēku ticības mēs redzam, cik liela lieta ticība ir un cik daudz tā spēj. Tomēr, lai saņemtu pestīšanu un sāktu darīt labus darbus, mums jādzird un jātic tam, ko Dievs Kristū darījis mūsu labā. Tātad citu cilvēku ticība un darbi mums var kalpot vienīgi kā piemērs un nekas vairāk. To skaidri redzam šīs svētdienas evaņģēlija tekstā. Kurlajam un aklajam cilvēkam neko nespēja palīdzēt tas, ka citi cilvēki runāja un dzirdēja. Tikai tad, kad tie aizveda viņu pie Kristus un aizlūdza par viņu, slimajam vīram tika palīdzēts. Tagad viņš pats spēja dzirdēt un runāt, un viņam bija pašam sava ticība.

Šī patiesība mums jāatceras vienmēr. Paši savu ticību mēs nevienam nespējam aizdot. Bet savā ticībā mēs varam lūgt, lai Dievs cilvēkam palīdz, lai dāvā arī viņam ticību un sniedz palīdzību viņa vajadzībās. Tādēļ baznīcai nekad nevajadzētu radīt tādu iespaidu, it kā tā varētu pasauli glābt ar savu ticību vai darbiem. Turpretī baznīcai jāved pasaule pie Kristus un pašai arvien jācenšas palikt ēnā, līdzīgi kā to vienmēr darīja Jānis Kristītājs. Bet šeit mums jāatceras, ka neatdzimušais cilvēka prāts arvien tiecas pēc sava goda. Tas arvien ir Dieva un Viņa žēlastības gaismas Kristus ienaidnieks. Lepnais prāts, ilgi nevilcinādamies, nocērt galvu Jānim Kristītājam un viņa liecības vietā izplata pats savas cilvēku mācības, cerot ar tām nopelnīt godu cilvēku priekšā.

Turpretī šīs svētdienas evaņģēlija teksts mums māca patieso kristīga cilvēka aicinājumu vest neticīgos pie Kristus, nevis pie sevis. Līdzīgi kā ļaudis veda kurlmēmo pie Jēzus, tā arī patiess kristietis ved nabaga grēka nomāktās sirdsapziņas pie Dieva, lai Kristus vārdā tās saņemtu dziedināšanu. Kristieši un īpaši mācītāji to dara trīs dažādos veidos, kas visi kalpo vienam mērķim. Pirmais un galvenais ir skaidra Evaņģēlija sludināšana, bez tās nevienam nav iespējams palīdzēt. Tomēr bez Evaņģēlija sludināšanas ir nepieciešams, lai kristieši ar savu dzīvi neaptumšotu Evaņģēlija vēsti. Tas ir, viņiem jācenšas dzīvot tā, lai nevienam nekļūtu par piedaudzību. Kad nu Evaņģēlijs tiek sludināts un apstiprināts ar kristīgu dzīvi, tad vēl ir nepieciešams lūgt Dievu, lai Viņš dotu savu žēlastību un svētību, lai citi nāktu pie ticības un dzīvotu Dievam tīkamu dzīvi.

Vēl šīs svētdienas evaņģēlija stāsts mums māca, ka Jēzus bija jūdu gaidītais Mesija jeb Kristus, kas ir nācis pasaulē, lai atjaunotu Dieva radīšanas kārtību un iznīcinātu velna darbus. Dievs radīja cilvēku pilnīgi veselu, ar spējām gan dzirdēt, gan runāt. Briesmīgā un samaitājošā velna vara, kam cilvēks pakļāvās, izjauca Dieva iedibināto kārtību un izkropļoja cilvēku. Pasaulē ienāca slimības un nāve. Kad ieradās Kristus velna uzvarētājs, Viņš ar daudzām brīnumainām zīmēm apliecināja savu sūtību atjaunot cilvēku. Tā nu stāsts par kurlmēmo, kas sāka runāt, liecina, ka Kristus ir iznīcinājis velna varu un dos mums jaunu pasauli, kur vairs nebūs ne slimību, ne ciešanu, ne nāves. Jau tagad uz zemes katru svētdienu Viņš mums Altāra Sakramentā dāvā zāles pret nāvi. Un šodien atkal jūs saņemsit Viņa vārdos neizsakāmo žēlsirdības un svētības dāvānu. Tāpat kā viņš ar savu dziedinošo pieskārienu reiz atdeva spēju dzirdēt un runāt kurlmēmajam, tā šodien Sakramentā ar savu svēto miesu un asinīm Viņš pieskarsies arī jums. Viņš aizskars jūsu sirdis, lai jūs spētu pareizi ticēt. Viņš aizskars jūsu mēles, lai jūsu spētu pareizi runāt. Viņš aizskars jūsu rokas un kājas, lai jūs spētu pareizi rīkoties. Ar šo pieskārienu Viņš svētīs ne tikai jūsu dvēseles, bet arī miesu, un stiprinās jūsu ticību, ar kuru jūs saņemsit grēku piedošanu un drošu paļāvību uz Dieva apsolīto jauno pasauli, kur nebūs vairs bēdu un slimību un nekāda ļaunuma. Āmen.