Kristus un laiks jeb Kristus kā laika centrs
Gadu skaitīšana pirms un pēc Kristus dzimšanas bieži vien ir noenkurota Bībeles tekstos.
Atgriezīsimies vēlreiz pie Vēstules galatiešiem (4:4-5):
-
“Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības.”
“ότε σέ ήλθεν τό πλήρωμα τοϋ χρόνου” tas burtiski nozīmē – “laika pilnība”, tātad, laiks piepildās, kā tas novērojams smilšu pulkstenī. Taču pilnība nozīmē arī piepildījumu, proti, tādā nozīmē, ka Vecās Derības apsolījuma vārds Kristus atnākšanā ir piepildījies. Šī pravietojuma un piepildījuma kopsakarība pieder nozīmīgākajiem laika uzdevumiem Dieva vārdā un darbos. Ja pareizi tulkojam šo izteiksmes veidu, šeit sacīts nevis vienkārši, ka laikā kaut kas tiek piepildīts, bet pats laiks ir piepildīts un pilns. Varam atrast vēl veselu rindu pierādījumu, piemēram, Jēzus pasludinājuma kopsavilkumā (Mk.1:15): “Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju!”
Ar šo paziņojumu par laika piepildīšanos, saskaņā ar Dieva vārda pravietojumu, vienlaikus tiek paziņots par laika beigām un Dieva valstības nākšanu. Šim priekšnoteikumam pakļaujas arī Jēzus dzīve. Arī tajā ir noteikta kārtība, uz kuru Jēzus pats norāda (Jņ.7:8), sacīdams: “..jo Mans laiks vēl nav pilns.” Ar to domāts krustā sišanas brīdis. Vai arī (Jņ.2:4): “Mana stunda vēl nav nākusi.” Saskaņā ar Mateja evaņģēliju (26:45) un Marka evaņģēliju (14:35, 41), tā ir Dieva noteiktā Jēzus nāves stunda. Tie ir laiki, kurus nosaka Dieva vārds un darbi Jēzū Kristū. Taču tas viss tiek atcelts un pakļauts svešām normām, kad šeit tiek runāts par laika nosacītiem apgalvojumiem un kāda noteikta laika produktiem. Tad laika nosacījumi, kas nāk no Dieva vārda, tiek noraidīti, tad laika pastāvēšana pakļautībā Dieva vārdam kļūst neiespējama.
Šiem bibliskajiem laika nosacījumiem pieder arī Lieldienu notikums ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos “nedēļas pirmajā dienā” (Jņ.20:1). Kā Pirmajā Mozus grāmatā, tā arī šeit grieķu tekstā pirmā diena nosaukta nevis ar kārtas, bet pamata skaitļa vārdu, Τή δέ μιά τών σαββάτων – “diena viens”. Nedēļu pēc Lieldienu notikuma mācekļi atkal ir sapulcējušies, un Augšāmcēlušais satiek neticīgo Tomu (Jņ.20:26–29). Tas ir vēsturiskais iemesls, kādēļ mēs kā kristīgā draudze svinam Tā Kunga dienu (έν τή Κυριακή ήμέρα, Atkl.1:10). Neapšaubāmi, tas saistīts arī ar Kunga mielastu (Κυριακόν δείπνον, 1.Kor.11:20).
Atbilstoši Bībeles skaitīšanai, svētdiena ir nedēļas pirmā diena. Tā ir dziļas nezināšanas pazīme, ka, par spīti baznīcas protestiem, par nedēļas sākumu ir noteikta pirmdiena, un, atbilstoši tam, ir mainīti mūsu kalendāri. Vai cilvēks no Dieva miera dodas darbā vai arī no darba tiecas pēc miera un brīvā laika – tās, neapšaubāmi, ir ļoti atšķirīgas dzīves pieejas.
Kristīgajai laika noteikšanai, atbilstoši Jēzus Kristus vēsturei, bez šaubām, pieder arī baznīcas gads, kas iezīmējas ar svētku ciklu un perikopēm. Tā draudze tiek iesaistīta Dieva darbos, kas notiek laikā. Baznīcas gads sākas ar pasludinājumu par Kristus dzimšanu Adventē un turpinās līdz pat Viņa atkalatnākšanas gaidīšanai laiku beigās.
Baznīcas svētku dienas ir ar likumu aizsargātas atpūtas dienas dievkalpojumam, lai gan mūsu sabiedrībā tās daļēji tiek uzskatītas par apmaksātām brīvdienām, – vai arī tiek atceltas. Arī tas pieder - kristīgās laika skaitīšanas normējošajai ietekmei uz cilvēka dzīvi. Vai bez Bībeles svētdienas mums būtu garantēta atpūtas diena – par to katrs var padomāt. Visbeidzot, te pieskaitāmas arī stundu lūgšanas, kuru dēļ skanēja zvanu skaņas klosteros un baznīcās, sakārtojot laikus, kas paredzēti nomodam un miegam, darbam un atpūtai tajā laikā, kad vēl katram nebija sava pulksteņa. Tā ar Dieva slavēšanu laiks tiek sakārtots jēgpilnā veidā, jo citādi tas draudētu aizritēt bezmērķīgā riņķošanā un tukšumā. Dieva slavēšana piešķir jēgu, mērķi un kārtību laikam, kas citkārt aizritētu bezmērķīgi.
Ieskaties