Kristus upurēšanas templī svētkos

Un, kad viņas šķīstīšanas dienas bija beigušās pēc Mozus bauslības, tad tie Viņu nesa uz Jeruzālemi, lai to stādītu Tam Kungam priekšā pēc Tā Kunga bauslības priekšraksta: katrs vīriešu kārtas pirmdzimtais lai ir Dievam svētīts, – un lai nestu upuri pēc Dieva bauslības priekšraksta: vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus. Un redzi, kāds cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija viņā. Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekāms nebūšot redzējis Tā Kunga Svaidīto. Tas, Svētā Gara skubināts, nāca Templī, kad vecāki Jēzus bērnu ienesa, lai izpildītu pie Viņa bauslības paražu, tad, To uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja: “Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm, gaismu apgaismot pagānus un par slavu Saviem Israēla ļaudīm.” [Lk.2:22-32]

Mīļais draugs, mums, kristiešiem, ir ļoti svarīgi zināt Evaņģēliju. Un Evaņģēlijs, visupirms, apraksta Marijas šķīstīšanās laiku. Tad nu ziniet, ka sievietei pēc dzemdībām (sešnedēļniecei) pēc Mozus bauslības ir jābūt rimtai sešas nedēļas, līdz viņu uzskatīs par šķīstu [3.Moz.12:2-8]. Ja tas bija dēls, kuru viņa dzemdēja, tad viņa bija nešķīsta četrdesmit dienas, bet ja tā bija meita, tad viņa bija nešķīsta astoņdesmit dienas, kā mēs to lasām 3.Mozus grāmatas 12.nodaļā.

Bet bija vēl tāds likums, ka visi cilvēku un lopu pirmdzimtie un visi pirmie augļi, kā Dievs to noteica visai tautai, bija templī jāupurē, lai no tā varētu uzturēt levītu, priesteru un sludinātāju kārtu. Tādēļ viņiem bija jāpienes levītiem katrs pirmdzimtais, jo levīti Israēla tautā bija vesela cilts, daudzi tūkstoši, no priesteru dzimtas. Viņiem bija jāatdod visu cilvēku un lopu pirmdzimtie, kā arī pirmie augļi, jo Dievs gribēja, lai tie veiktu savus amata pienākumus, studētu Mozu un praviešus, lai ikviens, vecs vai jauns, no viņiem mācītos dievatziņu.

Tādēļ ļaudīm vēl jo labprātāk būtu jādod pirmdzimtie, lai uzturētu sludinātāja amatu un dievkalpojumu, un, ja tās pašas dāvanas Dievs grezno ar skaistu, lielisku apzīmējumu, tad tas nozīmē, ka tās tiek dotas arī viņam pašam un ne tikai priesteriem. Israēla tauta bija sadalīta divpadsmit ciltīs. Šīm divpadsmit ciltīm bija jāuztur trīspadsmitā, levītu cilts. Līdzigi kā, ja tagad divpadsmit vīriem būtu jāuztur un jāpabaro trīspadsmitais. Un tādēļ, lai šī trīspadsmitā cilts tiktu uzturēta, bija paredzēti visi pirmdzimtie, lai Dievs uzturētu un aprūpētu arī savu baznīcu un skolas.

Un ja Viņi čakli deva priesteriem un Dievam no saviem pirmdzimtajiem, tad Dievs arīdzan viņiem deva svētību. Bet ja dodot viņi bija kūtri, tad Dievs, savukārt, sūtīja grūtus laikus un jādod pirmdzimtais, desmitā tiesa un citi upuri, tas ir – viņu uzturu. visādas nelaimes. Ja mums arī tagad ir vajadzība pēc mācītāja un sludinātāja, tad arī viņiem

Ja tā padomā un grib aprēķināt to, ko no šīm divpadsmit ciltīm bija jāsaņem trīspadsmitajai, tad tas būtu ļoti daudz, jo šīm divpadsmit bija jādod visi viņu pirmie augļi un augi, tāpat visi dažādo lopu pirmdzimtie, turklāt vēl desmitā tiesa un daudzi citi upuri. Gadā šāds ienākums varēja būt daudzi simti tūkstošu zelta monētu, jo starp divpadsmit ciltīm bija daudzi simti tūkstošu vīru.

Tas lai ir sacīts ievadam par pirmdzimtību, par likumu daļu Mozus bauslībā. Tātad, ja kāda dzemdētāja dzemdēja dēlu vai meitu, viņai bija jābūt rimtai un viņa nedrīkstēja rādīties ļaudīs četrdesmit vai vēl tikpat daudz dienu. Tas bija viņas laiks, Mozus noteikts un iecelts. Kad šis laiks bija pagājis, tad sievietei vajadzēja doties uz Jeruzalemi un visu, kas kā pirmais bija dzimis, dzīvā veidā nest uz templi levītiem, bet bērns bija “jāatbrīvo” par naudu. Tomēr, kā tas Mozus bauslībā bija noteikts, bagātajiem, lai “atbrīvotu” savus bērnus, bija jādod vairāk nekā nabagajiem. Tik stingru un nopietnu kārtību Dievs bija noteicis tikai tādēļ, lai no tā uzturētu priesterus, sludinātājus un dievkalpojumu.

Līdzīgi kā vēl tagad ikviens namatēvs ar sevišķu kārtību gribētu noteikt savas mājas valdīšanu, uzdot un pavēlēt sievai to, dēlam ko citu, kalpam un kalponei vēl kaut ko: tu dari to, tu ej turp, tu, kalp, brauc pēc malkas; tu, kalpone, izdzen lopus, izslauc govis. Tālāk šo vai to mēs darīsim tajā un tajā nedēļas dienā, šodien neēdīsim gaļu vai sieru utt..

Ja nu tu nedari pēc namatēva vai nama kunga pavēles un ēd, ko viņš tev ir aizliedzis, tad tu esi nešķīsts vai arī tā gaļa, ko tu ēd, ir nešķīsta. Ne jau no dabas tā būtu nešķīsta vai slikta, bet tādēļ, ka namatēvs tev to bija aizliedzis: šodien tu neēdīsi gaļu vai sieru. Bet tā kā tu ēd, tad gaļa vai siers priekš tevis kļūst nešķīsti un nevis tāpēc, ka tie paši par sevi būtu nešķīsti. Radība pati par sevi nav grēks, bet nepaklausība Dieva likumam padara to par grēku, ka tev tā kļūst nešķīsta.

Ne tikai tādēļ dzemdētāja ir nešķīsta, ka viņa ir laidusi pasaulē bērnu, bet arī tādēļ, ka Dievs ir gribējis, lai nabaga māte būtu rimta, atšķirta no ļaudīm tik ilgi, kamēr viņa atkal atgūs spēkus. Tāpēc Dievs ir nolicis konkrētu laiku, kas viņām visām ir jāietur (sal. ar 4.p.), tādēļ ka viena sieviete ir stiprāka par otru, vienai dzemdībās klājas smagāk un grūtāk nekā citai, jo dzemdības nav vienādas. Tāpēc Dievs viņam ir noteicis laiku atlabšanai.

Šī dzemdētājas nešķīstība nav jāsaprot tā, it kā pašas sievietes dabiskās dzemdības būtu kas nešķīsts vai grēks, bet gan, līdzīgi kā namatēvs ar savu aizliegumu padara gaļu nešķīstu, tā arī sievietes caur Dieva vārdu pēc dzemdībām ir nešķīstas. Jo arī Dievs tautai bija noteicis zināmu kārtību, līdzīgi kā tēvs nosaka savas mājas pārvaldīšanu, tā, lai ikviens darītu to, kas viņam ir pavēlēts un atbilst viņa amatam. Tāpat, lai viņam netiktu uzlikts vairāk, kā viņš spēj panest, un viņam būtu arī sava atpūta un atspirgšana. Tālāk, lai viens otram palīdz sagādāt barību un pasniedz roku, lai neizdotu vairāk, kā tiek iegūts. Un it īpaši arī lai tie, kas citus māca un pamāca, tiktu aprūpēti un pabaroti. Tāpēc visa Israēla tauta tika sadalīta divpadsmit ciltīs, lai uzturētu trīspadsmito. Tāpat arī, lai droši zinātu, kur jānāk Mesijam, ka ir nevis vairāki kristi, bet gan viens Kristus. Tādēļ tas tā bija noteikts līdz tam laikam, kad Viņš pats atnāks, Viņš deva praviešus, lai tie negaidītu apsolīto Kristu Romā, Babilonijā vai Ēģiptē, bet gan Israēla tautā. Patiesībā Viņš norāda Jūdas cilti, ka no tās Viņš dzims. Tādēļ viņiem bija jāskatās ar abām acīm un jāklausās ar abām ausīm: Viņš noteikti nāks no Jūdas cilts. Tā būs tā cilts. Un Viņš nāks no Dāvida nama.

Un, lai mēs vēl jo vairāk to iepriekš zinātu, viņš norāda arī pilsētu: to sauks Betlēme, kur viņam būs jāpiedzimst. Tā tas stāv rakstīts pravieša Mihas grāmatā (5:1): “Bet tu, Betlēme Efratā, kas tu esi nolikta necilā vietā starp tūkstošiem Jūdas pilsētu, no tevis nāks tas, kam jābūt kam jābūt par valdnieku Israēlā.” Un lai par to patiešām pārliecinātu un vienlaicīgi norādītu uz Kristu, Viņš nosaka ari laiku, kurā tieši, un nevis kādā citā, pasaulē nāks Mesija, proti, tad, kad Jūdas cilts būs pilnīgi nospiesta pie zemes, scepteris būs paņemts tai nost (sal. 1.p.), (1.Moz.49:10) un svešs valdnieks sēdēs uz Dāvida troņa. Kad tas tā būs, tad raugieties modri, jo Mesija nav vairs tālu.

Vispirms tādēļ Dievs iedalīja visu tautu divpadsmit ciltīs un beidzot izcēla Jūdas cilti un namu, kā arī noteica laiku un vietu. Tā tas viss bija izsludināts. Hērods taču bija svešinieks, kuru romieši iecēluši par Jūdas ķēniņu. Ko viņš tur meklēja? Vai tad jūdiem nevajadzēja ķerties pie praviešu grāmatām un jautāt: kā tas ir gadījies, ka uz Dāvida troņa sēž jauns ķēniņš un pie tam vēl svešinieks? Dievs taču jau iepriekš bija licis paredzēt, ka Mesija piedzims tieši tajā laikā, kad viņiem būs svešs valdnieks.

Līdz ar to jūdiem nav nekādas attaisnošanās. Viņiem ir praviešu liecības un tūkstots un pieci simti gadu V1ņ tās nav ņēmuši vērā. Bet tie ir akli Dieva zaimotāji un viņiem ir aplamas domas par personu, cilti, tautu, namu, laiku, vietu, pilsētu, vārdu. Tā tas viss ir noticis. Mozus bauslība Israēla tautu ietvēra skaistā, kārtīgā valdīšanā: audzināšanā, sodīšanā un paklausībā, lai tie viens pie otra turētos, neizjauktu mājsaimniecību, būtu droši un nešaubītos, no kurienes un no kā ir jānāk Kristum. It kā ar to Dievs abiem, jūdiem un visai pasaulei, gribētu sacīt: redzi, tu patiesībā esi nosaucis to tautu, no kuras piedzims Kristus, turklāt vēl cilti un pilsētu, un jauno ķēniņu, kas nav no taviem brāļiem. Tādēļ tev vajadzētu zināt, ka tas ir droši klāt un tu nedrīksti vairs uz kādu citu gaidīt. Jūdi to saprot un jūt vēl līdz pat šai dienai, jo kopš tā laika vairāk nekā tūkstots un pieci simti gadu tie vairs nav bijuši zem kāda konkrēta ķēniņa, tiem vairs nav nedz priesterības, nedz tempļa, nedz valdīšanas, bet gan viņiem ir jāpaliek izkaisītiem pa visu pasauli.

Tādēļ šāda ir bijusi Dieva griba – iestādīt kārtību par pirmdzimušajiem bērniem un visu bauslību, lai tas viss norādītu uz Kristu, un pie tā ir jāpaliek un tā tas ir jātur, līdz Viņš pats būs atnācis. Bet kad nu Viņš ir atnācis, tad šai tautai nav vairs jābūt šādos likumos ietvertai un atšķirtai. Līdzīgi kā namatēvs vispirms bērnus audzina, uzspiež viņiem zināmu kārtību un disciplīnu, ved tos skolās un māca. Bet, kad tie ir pieauguši, tad viņš tos palaiž vienus. Tad viens apprecas un kļūst vīrs, cits kļūst sludinātājs, valdnieks, padomdevējs utt.. Tātad bauslība ir bijusi audzinātāja (saka Sv.Pāvils) līdz Kristus atnākšanai (Gal.3:24). Tēvs labprāt sūta savu bērnu skolā nevis tāpēc, ka viņam būtu tur jāiemācās vienīgi ābece vai Donāts, bet gan, lai viņš apgūtu brīvās mākslas, iegūtu audzināšanu, mācītos godīgumu un labus tikumus. Lai kļūtu par labu cilvēku, kas varētu kalpot valstij un cilvēkiem. Tāpēc tad, kad šādas mācības ir galā, no viņa veidojas firsts, pārvaldnieks, sludinātājs, pilsētas tiesnesis, un līdz ar to skolas un mājas audzināšana, kā arī disciplīna ir beigusies.

Bet citi vienmēr grib palikt “ābečnieki”, kas nav pareizi. Jo Kristus, Tas Kungs, ir atnācis, un tagad ir jauna valdīšana, dēls nu ir pieaudzis un viņam pašam ir jā.-stājas jaunā sava mantojuma un īpašuma pārvaldīšanā. Ja kāds visu mūžu grib palikt skolā un tikai boksterēt un studēt Donātu, tad vajadzētu viņu padzīt. Jo tu neesi tādēļ sūtīts skolā., lai tur paliktu, bet gan, lai mācītos, lai pēc tam to atkal atstātu un kalpotu citiem ļaudīm.

Tāpat arī namatēvs saka savam dēlam: mīļais dēls, es esmu tevi izaudzinājis, tagad tev arī ir jākļūst tēvam kā man. Mīļā meita, tāpat arī tev ir jāatstāj tēva mājas un jākļūst par dievbijīgu māti. Tas nav pareizi, ka tu vienmēr gribi palikt manā namā un pakļauties manai audzināšanai un negribi pats(i) censties pēc labākiem apstākļiem, pēc paša(s) mājsaimniecības un uztura.

Šeit Dievs mums rāda piemēru: evaņģēlisti saka, ka Marijai ir jāturas pie Mozus bauslības un jāuzskata sevi par nešķīstu. Viņa tikko dzemdējusi un viņas dēls ir pirmdzimtais. Tādēļ, ka bija pienācis viņas šķīstīšanās laiks, Marija, savas nedēļas ieturējusi, devās uz templi un upurēja dēlu. Bauslība arī saka: katrs vīriešu kārtas pirmdzimtais lai ir Dievam svētīts.

Mātei un šim dēlam bija jāsaucas it kā par nešķistiem, it kā bauslība arī viņus būtu skārusi. Kaut arī šis likums par četrdesmit dienām skar visas citas mātes un bērnus. Jo bauslība saka: katrs vīriešu kārtas pirmdzimtais. Šī pirmdzemdēšana attiecas vienīgi uz tām sievietēm, kas ir zaudējušas jaunavību un kurām ir bērns no vīra. Šai mātei tas tā nebija, jo gan dzemdībās, gan pēc tām, kā arī pirms ieņemšanas un pirms dzemdībām viņa kā bija, tā arī palika jaunava. Viņas miesai un jaunavībai netika nodarīts nekāds ļaunums. Citām sievietēm tas nebūt nenākas tik viegli, jo viņām ir jāsajūt bailes un sāpes, kā Dievs Ievai bija sacījis: “Sāpēs tev būs bērnus dzemdēt” (1.Moz.3:16). Bet drīz vien sāpes un ciešanas ir pagājušas un ir liels prieks, jo viņai ir piedzimis bērns. Tādēļ, ka šis likums par šķīstīšanos un par to, ka sievietei vajadzēja ziedot savu pirmdzimušo dēlu, neattiecas uz šo māti un viņas dēlu, tad viņa nav ari nešķīsta. Bet visas citas sievietes, kā arī Ievu skar šis likums: “Sāpēs tev būs bērnus dzemdēt”, tām ir jāsajūt bailes un sāpes. Marijas dzemdības nebija grūtas, viņa nepiedzīvoja bailes, grūtumu un sāpes.

Kaut arī viņa ir šķīsta un bauslība viņu un viņas dēlu nevar saistīt, tomēr tie pakļaujas bauslībai, ir likumam paklausīgi. Kaut arī Mozus neko viņiem nebija pavēlējis, viņi abi, māte un dēls, brīvprātīgi pakļāvās un paklausīja likumam, lai gan tam sekot un paklausīt viņiem nebija nekāds pienākums. Šis likums neskāra nedz māti Mariju, nedz viņas dēlu.

Savu paklausību bauslībai Viņš pierāda arī ar apgraizīšanu, kas pēc bauslības nebija Viņa pienākums. Lai gan Viņš nebija dzimis grēkos kā citi bērni, Viņš izlēja tur savas svētās asinis. Tādā veidā arī māte palika tīra un šķīsta meitene, jo Viņš bija pilnīgi svēts un nevainīgs bauslības priekšā.

Tas ir noticis mums par priekšzīmi, lai mēs, būdami grēcīgi, jo labprātāk paklausām, redzot, ka bauslības Kungs un nevainīgā māte Marija to ir darījuši. Tādēļ mums, kas grēkos esam ieņemti, lielās sāpēs dzemdēti un nesam sev līdzi Dieva bauslību, vēl jo vairāk tā būtu jādara.

Tad nu Viņš ar savu piemēru iet mums pa priekšu, it kā gribētu sacīt: jūs esat tik izmisuši, ka nedarāt to, kas jums būtu jādara un ir jūsu pienākums. Tad nu redziet, kā es, lielais Kungs, daru ne tikai to, kas ir mans pienākums, bet gan arī labprātīgi un nevajadzīgi to, kas man nebūtu jādara.

Mātei nevajag ciest šādu apzīmējumu, it k-ā viņa būtu nešķīsta. Viņai nevajag doties uz templi. Tomēr viņa to dara; izliekas, it kā būtu nešķīsta, kaut arī ir vissvētākā un visšķīstākā jaunava. Ar pilnu uzticību mums vajadzētu vienam otra labā kalpot, dot padomu un palīdzēt. Neiestāstīsim sev, ka patiesībā es nevaru to darīt, ka nevaru neko dot, neko aizdot. Nē, mīļais draugs, dievišķā likuma spriedums tev to spiež, tā kā tavs Kungs Kristus pakļāvās likumam, kas tam nebija jāpilda, tad tu, mīļais, dari to, kas tev ir jādara. Jāņa evaņģēlija 13.nodaļā Kristus saka: “Jo es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā es jums esmu darījis.” (Jņ.13:15). “Jaunu bausli es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu. No tam visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā” (Jņ.13:34-35). Lai jūsu vidū ir tā, ka jūs arī saviem ienaidniekiem darītu labu.

Un mums ir jābūt tik labiem un paklausīgiem, ka mēs arī tur palīdzam un dodam padomu, kur pasaulīgo tiesību dēļ mums to nevarētu piespiest. Jo tur man nav pienākums tev dot kaut vai vienu feniņu, vēl jo mazāk zelta monētu, ja arī tu mirtu un iznīktu. Bet tu dzirdi, ka mums ir tādas tiesības, t.i., ne tikai to darīt, kas būtu pienākums pēc šīs pasaules kārtības, bet arī darīt vairāk, kā ir jādara. Jo mūsu Kungs Kristus mūsu dēļ ir darījis vairāk, kā Viņam bija jādara. Mūsu dēļ Viņš piedzima, tika apgraizīts un krustā sists. Kur tad bija likums, kas spieda Viņu apgraizīties, šķīstīties un izpildīt citus bauslības rituālus; jā, kas spieda Viņu doties pie krusta un kapā? To Viņš darīja no tīras mīlestības. Viņš skatījās pēc tā, kas mums bija vajadzīgs.

To es saku tāpēc, lai tu nedomātu tāpat kā mūki, kuriem liekas, ka, ja Viņi turēs savu regulu, nēsās kapuci, pliku pauri, rupjas drānas un virves, nolīdīs kaktā, nekalpos nevienam cilvēkam, tad būs dzīvi svētie. Bet tu pārdomā, ka Kristus, kurš taču bija brīvs, kļuva visu kalpu kalps. Tā arī Pāvils saka: “Jo, nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu.” (1.Kor.9:19)

Tādēļ, lai sprediķotājs nedomā: ko lai es sludinu pasaulei, kas negrib dzirdēt patiesību, nedz arī tikt sodīta un veltīgi uzveļ man nelabvēlību, naidu un briesmas. Tieši tādēļ vēl jo vairāk es gribu piedzīvot labas, mierīgas dienas, man vienalga, kur viņi paliks. Nē, nē, tas nozīmē: tādēļ nāc laukā no kakta. Tev ir jāmāca citiem ļaudīm svētlaimības un mūžīgās dzīvības ceļš, un tas tev ir jādara par velti un labprātīgi, pat ja tev tādēļ netiktu izteikta nekāda pateicība un tev būtu jācieš trūkums. Jā, tu saki, kā lai es līdz tam nonāku, lai es būtu, vai ka man ir jābūt tavam mācītājam, sludinātājam vai skolmeistaram. Kāpēc man būtu tev jākalpo, ja tu tāpat nevari neko man samaksāt? Tāpēc, ka Kungs Kristus arī tev ir kalpojis, tev, savukārt, ir jākalpo citiem un jāļauj arī citiem to baudīt.

Tā arī kāds saka bagātam skopulim: mīļais, es esmu nabaga pilsonis, nabaga amatnieks, man patiešām ir nepieciešami, ka tu man pasniedz desmit vai divdesmit zelta monētas manam uzturam. Jā, tad sīkstulis saka, tas nav mans pienākums tev aizdot, tu arī nevari ne ar kādu likumu mani piespiest, lai es tev dotu vai aizdotu utt.. Jā, mīļie brāļi, tā ir taisnība, ja tu gribi visu mērot pēc kopējiem ķeizarvalsts, zemes un pilsētas likumiem, tad tiesnesis nesodīs tevi tādēļ, ka tu neko negribi aizdot. Viņš nevar tevi tādēļ sodīt. Bet ja tu gribi būt kristietis, tad atbildi man pēc Kristus priekšzīmes. Kristus savu miesu un dzīvi nodeva pie krusta un tevis dēļ izlēja savas asinis, kā arī tevis dēļ Viņš nāca no debesīm, piedzima, apgraizījās, šķīstījās un pakļāvās bauslībai. Jā, to visu Viņš tev ir darījis, lai tev palīdzētu tavā mūžīgajā nabadzībā un trūkumā, kaut arī Viņš neko tev nebija parādā, kamēr tu savā mūžīgajā vainā un Viņa mūžīgajās dusmās biji uz elli notiesāts.

Šo vainu Viņš tev atpircis un turklāt vēl caur savu dievišķo žēlastību un dāvanām darījis tevi svētlaimīgu un bagātu. Bet tu, it kā vairāk nebūtu grēcīgs, negribi Viņam pat ne tik daudz godu un mīlestības parādīt, lai kaut ar mazumiņu palīdzētu savam kalpam no tā, ko Dievs bagātīgi tev ir devis. Tādējādi divas lietas padara tevi vainīgu: mīlestības likums, lai tu tā rīkotos pret savu tuvāko, kā līdzīgās bēdās tu gribētu, lai tev dara; un Kristus, tava Kunga, lielais piemērs, kas to pilnā mērā no tevis ir pelnījis, par tevi pietiekami maksājis, jo Viņš visu savu dievišķo godību, labumu, miesu un dzīvi tevis dēļ ir pilnīgi nodevis utt..

Tādēļ tu nevari šeit aizbildināties (bet gan jo vairāk tieši apsūdzēts un nosodīts, jo kristietim apkaunojoši skan dzirdēt un sacīt to, ko tu sev iestāsti: jā, protams, es esmu tur vainīgs, mana valdība man nav to pavēlējusi, lai es savam tuvākajam ko dāvinātu vai aizdotu) vai arī mīlestības un vienprātības dēļ atteikties no kādām savām tiesībām. Nē, mīļais draugs, vai tu nedzirdi, ka Dievs grib sev tādu tautu, kur viens šeit, cits tur otra labā kalpo, dod padomu, palīdz, dara labu, cik vien viņš spēj. Tā, lai visa kristiešu dzīve paietu šādas mīlestības darbos.

Tur, kur Dievs kādam sludinātājam parādījis žēlastību saprast un izskaidrot Svētos Rakstus vai arī kādam citam devis gudrību un saprātu valdīt, tur lai viņš neguļ un nemeklē labas dienas, bet gan studē, izplata rakstus, pilda uzticami savu amatu, nedara tā, kā to dara mūki, kas paslēpjas savās cellēs, nedz arī spoguļojas savā paša taisnībā, svētumā un gudrībā, bet gan iziet pasaulē, saka un sludina citiem, ko viņš var, un dara, ko viņš iespēj savā amatā. Jo šādas dāvanas nav tamdēļ dotas, lai tu ar tām lielītos, būtu lepns, uzpūstos un citus nicinātu, bet gan, lai tu uzticami ar tām kalpotu Dievam un cilvēkiem.

Uzlūko savu mīļo Kungu Kristu. Viņš kā patiess Dievs bija pilns žēlastības un Svētā Gara, tomēr Viņš neizlikās, ka būtu mūsu Kungs, firsts, ķeizars vai karalis, bet gan teica: “Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu..” (Mt.20:28). Tādēļ dāvanas mums nav dotas mūsu izpriecām, augstprātībai, spītībai vai lepnumam, bet gan tuvākam par labu, lai mēs palīdzētu, kur vien mēs varam.

Bībelē mēs lasām un redzam pirmdzimušo bērnu priekšrocības un diženumu bauslībā; viņi bija kungi savās mājās, kuriem vajadzēja saukties par Dieva bērniem un būt svētītiem Dievam, kā arī tikt nestiem uz templi tā, it kā citi bērni nemaz nebūtu bērni. Viņiem bija arī lielas priekšrocības mantojumā, jo Viņi saņēma divreiz tik, cik pārējie bērni. Citiem bērniem bija jāpakļaujas viņiem.

Bet tādēļ viņi kļuva lepni un ātri vien gribēja kļūt kā Kains pār Ābelu. Kains jau arī nozīmē possensio, hereclitas, mantojums. Viņš ir viss, bet Ābels – nekas. Kains nu kļūst lepns, paaugstinās pār savu brāli, kļūst tam ienaidnieks; iedomājas, ka , lūk, viņš ir pirmdzimtais un tāpēc ir ķeizars un pāvests. Daļēji jau bija arī taisnība, jo viņš bija kungs citu bērnu priekšā. Pirmdzimtajiem bija divas priekšrocības: tie varēja būt ķēniņi un vienlaicīgi priesteri, bet pārējie bija tikai mājas pārvaldnieki. Tā pirmdzimušais bija arī tautas ārsts, skolotājs un sludinātājs, pārvaldnieks garīdzniecībā. Tādēļ arī Kains tik augstu uzkāpa: “Es taču esmu Dieva dēls un pirmais esmu sagatavojis savu upuri.” It kā viņš gribētu teikt: man ir jābūt kungam, pārvaldniekam un priesterim. Tādēļ mans upuris Dievam der un ir daudz labāks nekā mana brāļa upuris. Jā, arī ja tā upuris ir patīkams, tad tomēr viņam ir jāgaida manējais. Un tā paša iemesla dēļ Kains turpina būt spītīgs. Bet, kad viņš redz, ka Dievs žēlīgi pievēršas viņa brāļa upurim, viņš kļūst dusmīgs un domā, ka tas ir netaisns, un tādēļ Kainam ir iemesls un pamats būt pret Abelu, viņu vajāt, līdz viņš to nogalina.

Kaut arī Kains bija pirmais dēls, Dieva paša dots, tomēr tas savas augstprātības un spītības dēļ pret savu brāli tika nogāzts un atstumts. Mīļā māte Ieva nebija vairāk kā pusgadu vai gadu vecāka par Kainu, savu dēlu, kurš tai bija lieliska, dārga manta, pirmdzimtais dēls un liels prieks, kā viņa saka: man ir dēls, un tas ir kungs (1.Moz.4:1). Bet tas pats lepnais dēls tika atstumts no Dieva. Kainam vajadzēja būt par kungu un viņš arī gribēja būt. Ābelam bija jābūt pelnrušķītei. Bet kas notika? Kains ir lepns par savu pirmdzimtību, izsmej savu brāli, tīko pēc viņa dzīvības, līdz viņš to nonāvē un kļūst par ļaunāko, nelietīgāko zelli, bet Ābels, pēdējais, kļūst par labāko un pirmo. Tā tas ir vēlāk ari ar Ismaēlu un Īzāku. Tāpat ar Ēzavu un Jēkabu. Līdzīgi klājās arī Dāvidam ar saviem pirmdzimtajiem dēliem.

Tādēļ lai ikviens, un tu, kam Dievs ir devis kādas priekšrocības, izvairās domāt, ka tās viņam ir tādēļ, lai ar tām lielītos un lepotos, bet gan – lai tas ar savām dāvanām otram kalpotu. Jo Dievs arī saka: Kain, es tevi darīju par pirmo dēlu ne jau tāpēc, lai tu ienīstu savu brāli, bet gan, lai tu viņam palīdzētu. Tādēļ viņš sacīs ķeizaram un citiem firstiem un valdniekiem: es esmu tev devis ķeizarvalsti, karaļvalsti, kņazisti. Kādēļ? Tādēļ, lai tu iznīdētu svētos un dievbijīgos vai manu kristīgo baznīcu? Nē, bet gan tādēļ es tev esmu devis savu zobenu, lai tu sakautu turkus un tos padzītu no kristiešu zemēm un savējos sargātu un aizstāvētu. Tāpat es tev esmu devis bagātību nevis, lai tu nelietīgi to izmantotu, izniekotu un izšķiestu, bet lai tu palīdzētu savai zemei un saviem ļaudīm, būtu aizstāvis un palīgs vājajām, atstātajām baznīcām. Jā. Dievs pats mani tādēļ ir audzinājis un pāri citiem iecēlis un godājis. Es esmu pirmdzimtais dēls. Ak, to es novēlu tev labprāt: izmanto to tikai tā, ka tevi jāklausa, jāuztur un jāgodā par kungu, ķeizaru, ķēniņu vai firstu. Tā tam ir jābūt, un es gribu, ka tas tā ir. Bet ja tu tādēļ būsi lepns un iedomīgs, nekalposi kristīgajām baznīcām, bet gan nabagus dīdīsi, spīdzināsi, izmantosi un mocīsi, tad es tevi, ķeizar, karali, first un kungs, gribu nogāzt, kā es citiem lieliem valdniekiem esmu darījis.

Par to es runāju tāpēc, ka Kristus dod mums priekšzīmi, Viņš mūsu priekšā noliek savu miesu un dzīvību, lai mums palīdzētu. Bet mēs lai to pārdomājam: vai mans Kungs Kristus, mans Dievs un Radītājs, nav to manis dēļ darījis, vai Viņš nav manis dēļ savas asinis izlējis, turklāt vēl būdams nevainīgs? Bet man tas ir jādara, jo es patiešām esmu vainīgs, un tomēr es negribu to darīt. Tev būtu jākaunas, ka tu esi kristietis. Tu neesi vērts, lai būtu govs, ēzelis vai vērsis. Šie nesaprātīgie dzīvnieki tomēr dara to, kas viņiem ir jādara. Govs tomēr ir godīga: tā pati neizdzer pienu; neapēd telēnu, kuru iznēsājusi; tā nenogalina un neizkalpina. Govs iznēsā telēnu; dod pienu, sieru un sviestu cilvēku labā un to visu tā dara brīvprātīgi, lai no tā uzturētu cilvēkus, pati neko neizmantodama; un ir mierā, ja tai dod zāli un lopbarību, lai arvien vairāk varētu iznēsāt un dot.

Tādēļ mācies no govs kaunēties, tu nepastāvīgā, mežonīgā, nesapratīga cūka, jo tu negribi no sava Kunga un Pestītāja mācīties dzīvot kā kristietis. Kur gan varētu palikt zagļi, slepkavas, laupītāji, tirāni, kuri pasaulē itin visur tagad ir papilnam; tie, kas zog, laupa, nodarbojas ar augļošanu, apspiež un moka savus padotos; un izrauj no mutes to, kas citiem pieder un no kā tie būtu dzīvojuši. Viņi nav šī brīnišķā vārda cienīgi, lai tos sauktu par cilvēkiem. ne ar ko nav labāki par velnu. Labi, ļaujiet tiem mierīgi plēst, raust, dīrāt un kalpināt, jo tas viss reiz slikti beigsies. Ko tas līdzētu, ja Dievs dotu vēl tik daudz naudas, lai augļotāji visu sev saraustu, piepildīdami vienu kasti pēc otras; pat ja arī Elba plūstu pilna ar sudrabu un Reina pilna ar zeltu, tie tomēr ar to vēl nerimtos un nabagiem nekāds labums no tā nebūtu. Alkatīgie centīgi uzceltu priekšā mūri, lai neviens nevarētu tur tikt klāt.

Jūdi uzskata sevi par pirmdzimušajiem dēliem (kā Viņi to lepni saka vēl līdz šai dienai, kaut arī nu jau tūkstots un pieci simti gadu caur Dieva dusmām tie ir nogāzti un atstumti), bet pagānus tie uzskata par nabaga nenozīmīgo Ābelu. Un, ja arī viņiem tas no Dieva tā būtu novēlēts, ka tiem mūsu priekšā būtu šādas priekšrocības, tad viņi grib to nelietīgi izmantot un Dievam pretoties; ļaudis un Kristu, Dieva Dēlu, un mūs, kristiešus, nonāvēt. Tādēļ sacīsim tas ir taisnība, ka mums ir daudz kā laba no Israēla cilts; mums ir bauslība, pravieši, jā, Kristus pats no viņu vidus, jo Viņš taču nav no mums, bet gan no jūdiem nācis. Bet jūs, jūdi, gribat nonāvēt savu brāli Ābelu, kurš arī pieder pie Tā Kunga Kristus, un darāt tāpat kā riebīgais sātans, kurš ari gribēja pacelties pāri Dieva Dēlam un visus citus eņģeļus samīt ar kājām, bet tas viņam nāca par sliktu.

Tādēļ kristiešiem ir jāmācās nebūt lepniem un citus nenievāt, it kā viņi būtu vienādi apbērti ar lielām, varenām dāvanām, un jāpārdomā: mīļais Dievs, Tu man esi dāvājis daudz dāvanu, es gribu tajās dalīties ar citiem un ikvienam ar tām kalpot, līdzīgi kā mans mīļais Kungs un Pestītājs ir kalpojis man ar savām dievišķajām dāvanām. Ja mēs tā darītu, tad mums būtu visa pilnība un pārpilnība. Pretējā gadījumā mēs iekasējam un plēšamies un augļojot kāds iegūst tūkstots zelta monētu, tad tomēr nevienam nav pietiekami un nedz viņš, nedz arī citi negūst lielu labumu, līdz kamēr viņa nauda caur Dieva dusmām tādā pat veidā, kā iegūta, izput un iznīkst. Jo kur to negrib izmantot tā, kā Dievs to ir pavēlējis un kādēļ Viņš to ir devis, tur visa šķiet nepietiekami: graudu, naudas, malkas. Un pat ja būtu pietiekami un vēl pārpilnībā graudu, naudas un zelta, tad tomēr tas tev neko nepalīdz, ja neizbeidzas tavs skopums, kas visu grib vienīgi sev dabūt, raust, iekasēt un izlietot. Tāpat kā rūsa un naudas rijējs (kuru sauc par augļotāju) to piemeklē un no tā neatstājas, tā arī tev un taviem bērniem neveiksies, kaut arī tev visas telpas būtu ar zeltu un visas malas ar graudiem pārpilnas.

Tas lai ir īsumā teikts par Kristus priekšzīmi. Kristietis lai ir gatavs vienmēr izturēties pret savu tuvāko tā kā Kristus pret mums. Pretējā gadījumā tas viss, ka tu cildini Kristu un Evaņģēliju, ir veltīgi un aplami.

Āmen!