Krīze arī kristietībā
« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »
XX gs. sākums zināmā mērā atspoguļoja to lielo krīzi, kura visai drīz iestājās visā kristietībā. Tie bija Fin du siecle gadi Francijā, laiks, kad Eiropas protestantu teoloģijā no jauna tika atklāts Evaņģēlija eshataloģiskais raksturs (piem. Alberts Šveicers). Viena no tā laika zīmēm bija aizvien pieaugošais Eiropas strādnieku naidīgums pret reliģiju.
1905. gada revolūcija Krievijā nodemonstrēja to, kam pēc 12 gadiem bija jānotiek ar Krieviju un Austrumu pareizticīgo baznīcu. Romas baznīcu līdz pašiem tās pamatiem satricināja modernisma kontraverses, kuras samazinājās kara laikā un necerētā veidā no jauna uzplauka pēc Otrā Vatikāna koncila. Pirmajiem baznīcu mēģinājumiem panākt mieru starp valstīm pamatā bija politiskā spriedze Eiropā. Arī citās pasaules vietās kristiešu vienotības problēma kļuva aizvien asāka un asāka. Ja nevarēja tikt sasniegta baznīcu vienotība, tad vismaz varēja tikt atrasti sadarbības līdzekļi un paņēmieni. Pēc tam, kad XIX gs. bija nesekmīgi beigušies visi mēģinājumi panākt vienību starp lielajām Amerikas Savienoto Valstu protestantu baznīcām, 1908. gadā ar mērķi sadarboties praktiskās kristietības jomā tika nodibināta Kristus Baznīcas Amerikas federālā padome (Federal Council of the Churches of Christ in America), federācija, kuras sastāvā bija reformātiskas izcelsmes baznīcas. Daudzus gadus viņu moto bija: “Doktrīna sašķeļ, kalpošana vieno“. Kopā strādājot pie kopīgiem uzdevumiem viņi tiecās pieaugt ticībā un aizvien vairāk un vairāk apliecināt Baznīcas vienību un katoliskumu. Sociālā Evaņģēlija ideja, kura tika atklāta tajā laikā, Evaņģēlija attiecināšana ne tikai uz individuālu kristiešu, bet arī uz visas sabiedrības dzīvi kopumā bija spēcīgākie motīvi šīs federācijas darbības sākumā un tiem bija arī lieli panākumi. Baznīcas, kuras nevarēja pievienoties šai programmai, palika ārpus tās, it īpaši – luteriskās baznīcas, anglikāņi un konservatīvie reformātu grupējumi. Anglikāņi sadarbojās ar šo padomi ar Protestantiskās episkopālās baznīcas komitejas (Committee of the Protestant Episcopal Church) starpniecību, kura nodarbojās ar sociālās ētikas jautājumiem. Un vismaz viena luteriskā baznīca atzina par iespējamu sadarboties, nekļūstot par pilnvērtīgu padomes locekli. Tā bija baznīca, kura vēlāk kļuva par Apvienoto luterisko baznīcu (United Lutheran Church). Federālā padome drīz vien kļuva ārkārtīgi ietekmīga arī ārpus ASV. Tieši tās programma bija pamatā vēlākajai “Vispārējai konferencei dzīvības un darba jautājumos” (Universal Conference on Life and Work, Stokholma, 1925. g.). Nebūt nebūtu pārspīlēti sacīt, ka tieši Federālā padome bija tā, kas padarīja Amerikas protestantismu par to pasaules garīgo spēku, kad tas pēc Pirmā Pasaules kara ienāca Eiropas baznīcas vēsturē.
Vēl svarīgāks par to valstu problēmu, kas paaudzēm ilgi bija uzņēmusi imigrantus ar dažādām reliģiskām pagātnēm no visām Vecās Pasaules valstīm, bija jautājums par baznīcas vienotību misijas jomā visā pasaulē. Šeit simtiem kristīgo konfesiju ar savu sacenšanos apdraudēja kristīgās vēsts uzticamību. Mēģinājumi no baznīcu un misionāru biedrību puses atrisināt vismaz visneatliekamākās sadarbības problēmas savu kulmināciju sasniedza Pirmajā vispasaules misionāru konferencē, kura 1910. gada jūnijā notika Edinburgā. Tā bija pirmā no šī gadsimta lielajām kristiešu vispasaules konferencēm un, zināmā mērā, arī vissekmīgākā. Tā izstrādāja metodes, kā sagatavot un noturēt šādas konferences. Šīs konferences dokumentu krājums ir pirmais lielākais mūsdienu ekumēniskās kustības piemineklis. Tā augļi, it īpaši – Starptautiskā misionāru biedrība, ir izturējuši citādi postošo, ilgstošo karu, kurš norisinājās pasaules misiju laukā. Lai saprastu, kāda bija šī dižā notikuma nozīme indivīdu garīgajā dzīvē un ekumēniskās idejas izaugsmei visā pasaulē, būtu jāiepazīst kādi no Edinburgas konferences bijušajiem locekļiem, kuri darbojās daudzās pasaules malās, taču tam mums šeit neatliek laika.
Amerikas Federālās padomes dibināšana 1908. g. un Misionāru konference Edinburgā 1910. g. bija smags izaicinājums XIX gs. izveidotajiem konfesionālajiem veidojumiem. Šķita, ka nekonfesionālais, piētiskais princips ņems virsroku. Bija acīmredzams, ka Amerikas padomē, kā arī misionāru kustībā neveselīgs, bīstams entuziasms gāja roku rokā ar visapbrīnojamākajiem prakstiskajiem sasniegumiem. Gluži tāpat, kā XVIII gs. piētismā, hiliasms, Kristus tūkstošgadu miera valstības gaidas bija cieši saistīts ar izteikti laicīgu praxis pietatis ne tikai uzslavas vērtā un svarīgā kristīgā darbībā, bet reizēm pat slīpētā baznīcu politikā, tā kā nu jau hiliastiskās cerības uz Dieva valstības drīzu iestāšanos šķita nesaraujami saistītas ar Federālās padomes un misionāru kustības darbību. Zīmīgi ir vārdi, ar kādiem Džons Mots[1] noslēdza Edinburgas konferenci. Atsaucoties uz atklāšanas runu, kuru, kuru pirmajā lielās sanāksmes dienā bija teicis Kenterberijas arhibīskaps (Deividsons), viņš sacīja: “Varētu būt arī tā, ka arhibīskapa vārdi izrādīsies spīdošs pravietojums unka vēl pirms tam, kad daudzi no mums mirs, mēs redzēsim Dieva valstību nākam spēkā.” Pēc četriem gadiem sākās Pirmais Pasaules karš. 1925. g. Stokholmā Federālās padomes un tās locekļbaznīcupārstāvji paziņoja, ka viņu mērķis ir nodibināt uz zemes Dieva valstību. Viņus šokēja sprediķis, kurā Saksijas bīskaps Īmelss (Ihmels) noraidīja pelagiānismu un skaidri pasludināja, ka mēs, cilvēki, nevaram nodibināt Dieva valstību. “Šis bija visantikristīgākais sprediķis, ko man jebkad ir nācies dzirdēt”, tā savā ziņojumā rakstīja viens no vadošajiem amerikāņu delegātiem.
[1] – Džons Mots (1865.-1955.), ASV YMCA kustības vadītājs, no 1921. g. – Starptautiskās misionāru padomes priekšsēdis. 1946. g. ieguvis Nobela miera prēmiju.
Ieskaties