Krusta teoloģija

Bībele divās vietās runā par krustu: Pāvila 1. vēstulē korintiešiem 1:18-25 un Mateja evaņģēlija 16:24. “Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. Jo, tanī stāvēdami, tēvi ir saņēmuši liecību. Jo ticībā mēs noprotam, ka pasaule ir radīta Dieva Vārda spēkā, ka no neredzamā cēlies redzamais.” (Ebr.11:1-3) Šī, manuprāt, ir svarīgākā ticības definīcija. Ticība redz patieso realitāti, to lietu būtību, kuras vēl būs nākotnē. Ticība ceramās lietas dara absolūti reālas un noteiktas.

Mūsu ticības centrā stāv Jēzus Kristus krusts, un, kad mēs raugāmies uz krustu, kurā pienaglots Pestītājs, varam redzēt Dieva lielo mīlestību pret grēcīgo cilvēku. Jēzus Kristus ir miris pie krusta mūsu visu vietā.

Pirmais, ko mēs saredzam krustā, ir izpirkšanas upuris, kas nests par visiem cilvēces grēkiem. Otrais – Dieva taisno dusmu pilnīgs apmierinājums. Pie krusta Jēzus saka: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis? Viss piepildīts!” Viss, ko Dievs gribējis, ir piepildīts Jēzus nāvē pie krusta. Trešā lieta, kas sniegta krustā, ir Dieva pašuzupurējošā mīlestība. Apustulis Jānis raksta, ka nevienam nav lielākas mīlestības par to, kurš atdod dzīvību par saviem draugiem. Jēzus atdod savu dzīvību par saviem brāļiem un māsām. Krusts, kas stāv kristīgās draudzes centrā un ir zīme, ar ko svētījam sevi un citus, mūs iezīmē kā tādus, kas dzīvojam zem pestīšanas darba, ko ir padarījis Kristus.

Luteriskajā teoloģijā krusts nozīmē vēl kaut ko vairāk, un tas nav luteriskās Baznīcas izgudrojums. Jau apustuļa Pāvila darbos var skaidri saskatīt, ka pie krusta cilvēks redz ne tikai Dieva dusmu dziļumu, bet arī to, kā Dievs mums sevi atklāj. Šādā nozīmē krusts kļūst par ticības pamatojumu un krusta teoloģija – par bībelisku skatu uz lietām. Luters nošķir krusta teoloģiju no godības teoloģijas. Heidelbergas disputā Luters pievērš uzmanību šai atšķirībai:

“19. Nav cienīgs saukties par teologu tas cilvēks, kurš Dieva neredzamo būtību atzīst un saprot caur Viņa darbiem. (Rom.1:20)

20. Bet īsta teologa vārdu pelnījis tas, kurš saprot to, kas nācis no Dieva būtības, kļuvis redzams un piešķirts pasaulei – Kristus krusta ciešanās.

21. Godības teologs sauc ļauno par labu un labo par ļaunu. Krusta teologs sauc lietas īstajos vārdos.”

Kad mēs dzirdam vārdus “godības teoloģija”, tas izklausās labi, jo Dievs taču ir visuvarens un godības pilns. Godības teoloģija māca, ka pietiek ar lietām, kas ir redzamas un uztveramas. Luters apsūdz viduslaiku Baznīcu, kas mēģina saprast, kas un kāds ir Dievs, raugoties dabā, meklējot mistiskus piedzīvojumus vai cenšoties atrast Dievu filozofiskās pārdomās, un meklē Dievu tur, kur Viņš nav atrodams. Luters pārzina filozofiju un tās problēmas. Filozofijā ir divi veidi, kā izzināt lietas. Viens ir empīriskais, kas ar pieredzes palīdzību izvērtē redzamās lietas, paturot šaubas par pētījumu rezultātu pareizību. Tas, kas pašlaik zinātnē šķiet pareizs, rīt var izrādīties aplams. Otrs ir racionālais veids, kas cer Dievu atklāt racionālā domāšanā un loģikā. Abi pētīšanas veidi vienmēr atstāj lielu jautājuma zīmi, jo redzamās lietas neatklāj Dievu tā iemesla dēļ, ka Dievs savā būtībā ir Gars. Mēs meklējam Dieva Vārdā, jo Dieva Vārds ir pats Kristus (Jn.1:1) un reizē Viņa atklāsme rakstītā vārdā, caur ko Dievs sevi atklāj cilvēcei.

Luters saka, ka pie krusta mēs redzam Dievu, pat ja tas ir tikai no aizmugures. Sinaja kalnā Dievs neatļāva Mozum uz sevi skatīties tieši: “Mozus teica: “Rādi man, lūdzams, savu godību!” Un Viņš atbildēja: “Es likšu tev iet garām visai savai godībai [..] Manu vaigu tu nedrīksti redzēt, jo cilvēks nevar Mani redzēt, palikdams pie dzīvības. [..] Un, kad Es pacelšu savu roku, tad tu Mani redzēsi no muguras, bet mans vaigs paliks neredzams.”” (2.Moz.33:18-23) Dievs līdzīgi atklāj sevi arī pie krusta. Kad mēs raugāmies uz radīšanu, mēs redzam lielu skaistumu, varenību un godību, bet, kad mēs lūkojamies uz krustu, mēs redzam kaut ko pilnīgi atšķirīgu – kaunu, pazemojumu, vājumu, ciešanas un nāvi – ārēji gaužām neglītu skatu. Tomēr šajā neglītajā krustā Dievs atklāj savu visdziļāko mīlestību, žēlastību un apžēlošanu. Krusts patiesībā atklāj to, kas Dievs ir. Dievs nav pazemojums, kauns, ciešanas un nāve, bet gan mīlestība. Visas šīs lietas mums rāda Viņa spēku, triumfu, uzvaru un gaismu. Apustulis Pāvils raksta: “Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis? Nāves dzelonis ir grēks, bet grēka spēks ir bauslība. Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (1.Kor.15:55-57) Nāves dzelonis, kas griezās pret mums, ir uzvarēts Kristus nāvē, Viņa nāve dod mums dzīvību, tādēļ krustā mēs redzam Dieva godību. Luters ebreju vēstules komentārā saka: “Bieži rakstos pastāv divas pretējas idejas. Piemēram, tiesāšanās un taisnīgums, dusmas un žēlastība, nāve un dzīvība, ļaunais un labais… Jo brīnišķā veidā Viņš dara sirdi priecīgu, kā rakstīts Ps.4:1: “Bēdās Tu mani esi iepriecinājis”, tas nozīmē – darījis mani lielāku, labāku… Šeit mēs atrodam krusta teoloģiju vai, kā apustulis saka: “Krusta vārds ir jūdiem apgrēcība, klupšanas akmens un pagāniem – muļķība,” (1.Kor.1:18 un 23) – jo tas ir pilnīgi apslēpts viņu acīm.” Cilvēka racionālajai domāšanai ir diezgan grūti saprast tādā veidā izteiktas lietas. Mums patīk viennozīmība un skaidrība. Mēs gribam redzēt lietas vai nu baltas, vai melnas, pareizas vai nepareizas. Bet šeit jāskatās citādi. Tas viss nozīmē, ka krusta teoloģija patiešām ir ticības teoloģija. Un mēs atkal atgriežamies pie Vēstules ebrejiem 11:1-3. Ir kāda liela pretruna ticībā, ka Jēzus ir Dievs. Dievs un cilvēks ir pretstati. Cilvēks ir ierobežots, galīgs, Dievs – bezgalīgs. Bībele māca, ka Dievs ir visur klātesošs un Viņš piepilda visas lietas. Kad Bībele saka, ka Jēzus ir visaugstākais Dievs, tad mums ir jātic kaut kam tādam, kas ir pilnīga pretruna cilvēciskai domāšanai un izpratnei. Tā ir absolūta neiespējamība, jo mēs gluži vienkārši nevaram vienlaicīgi būt Dievs un cilvēks. Un tomēr tieši to mums saka Svētie Raksti par Kristu. Dieva inkarnācija, t. i., Dieva tapšana par Cilvēku, ir kristīgās ticības centrs. Šī ir tikai viena ilustrācija, lai parādītu ticības nepieciešamību.

Dievs ir atklājis sevi Jēzus Kristus personā. “Kungs, rādi mums Tēvu,” godības teoloģijas vārdiem Filips prasa Jēzum. (Jņ.14:8) Tad Jēzus viņam saka: “Filip, kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu.” Kā tu esi tik vājš savā saprašanā? Dievs ir bijis tavā priekšā visu šo laiku! Tātad cilvēkam nav nekāda labuma pazīt Dievu Viņa godībā un majestātē, ja viņš nepazīst Dievu pazemībā un krustā. Ar šo piemēru mēs varam saprast, ko Luters domā ar krusta teoloģiju, jo krusts un viss, kas ir atklāts Bībelē, prasa ticību tam, kas ir pretējs “veselajam saprātam” un acīm redzamajam. Dāņu teologs Regens Prenters saka: “Ticība, caur kuru mēs esam taisnoti, ir krusta nešana,” jo tā pieprasa jebkādu pašattaisnošanās centienu noraidīšanu un rāda, ka glābiņš jāmeklē krustā. Stāvot Jēzus Kristus krusta priekšā un saprotot visu, kas Bībelē ir sacīts par krustu, mums jāatmet visas savas cilvēcīgās ilūzijas un lepnums. Kāds cits luterāņu teologs Hermanis Zasse ir sacījis: “Mums jāraugās uz visām lietam, paturot prātā Kristu.”

Vēlreiz atgriezīsimies pie godības teoloģijas. Kāpēc tā ir tik bīstama? Būtībā tā pamatojas uz redzamo, tā liek cilvēkiem meklēt redzamos panākumus, un tos, protams, mēs varam atrast cilvēku darbos. Atcerēsimies evaņģēlija vēsti – mums ir dāvāta pestīšana caur Jēzus Kristus taisnību, par spīti visam mūsu grēcīgumam. Kristus stāv Dieva priekšā pilnīgi taisns, un Dievs pieņem Viņa taisnību. Mūs Dievs taisno caur ticību, kurā mēs satveram Kristus taisnību un pieņemam to kā mūsu pašu. Tādēļ mēs varam stāvēt Dieva priekšā taisni, pilnīgi un svēti, kas ārēji nav redzams un satverams. Godības teologs vēlas redzēt konkrētas lietas, ko viņš būtu paveicis un varētu “nest” Dieva priekšā, lai justos drošs, ka viņam ir šī taisnība. Turklāt godības teoloģijai ir raksturīgas tādas īpašības kā pašslavināšana un pašapmierinātība. Pārliecinošs piemērs ir farizeji Jaunajā Derībā. Atcerieties stāstu par farizeju un muitnieku! Nabaga muitnieks ienāk svētnīcā un izmisumā sauc uz Dievu: “Esi man – grēciniekam žēlīgs!” Savā kaunā viņš stāv tempļa aizmugurē. Turpretī taisnais vīrs farizejs ienāk templī un iet tieši uz priekšu, savā lielajā paštaisnībā un pašslavināšanā sacīdams: “Es Tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki.., īpaši kā tas nabaga grēcinieks tur aizmugurē.” Būtībā ārēji šis muitnieks patiešām bija ļoti slikts cilvēks – melis, krāpnieks utt., šodien tādus cilvēkus apzīmē ar vārdu “mafija”. Kuram gan gribētos, lai ar viņu kopā baznīcā būtu šādi ļaudis? Bet farizejs savukārt bija ārēji ļoti labs cilvēks, kurš varētu nosaukt konkrētus labus darbus, ko ir darījis. Un tomēr, stāvot Dieva priekšā, viss ir tieši otrādi, nekā varētu likties, jo cilvēks top taisns ticībā, nevis darbos. Es domāju, ka arī mēs bieži vien esam godības teologi. Kad mēs mēģinām darīt labus darbus, it kā iekļaujoties evaņģēlijā, mums vienmēr ir padomā: Jēzus plus vēl kaut kas, uz ko varētu paļauties. Kad runājam par taisnošanu un grēku piedošanas tīro evaņģēliju, ka Kristus pats ir mūsu taisnība un Dievs neprasa no mums neko citu, tad sakām: “Jā, tas tiesa!” Bet arvien vēl mums gribas kaut ko pielikt pie tā, Manuprāt, godības teoloģiju labi var redzēt baznīcā arī šodien, kad tik liels uzsvars tiek likts uz redzamām lietām un ārēju varenību. Tā, piemēram, tādas organizācijas kā Pasaules Baznīcu apvienība un Pasaules luterāņu federācija domā, ka tās ar savu lielumu var kaut ko pierādīt pasaulei. Redziet, cik mūsu ir daudz! Kad Baznīcas panākumu ārēji redzamās zīmes – cilvēku skaits, naudas summu lielums vai brīnišķīgas, milzīgas celtnes kļūst par galveno, ievērības cienīgo pierādījumu mūsu rīcībai, tad mēs paši esam pieņēmuši godības teoloģiju.

Krusta teoloģija atzīst, ka īr ļoti grūti būt kristietim, ka kristieši nekad nebūs vairākumā un tos vienmēr nicinās. Kad Jēzus saka: “Šaurs ir ceļš, un šauri ir vārti..” – Viņš tiešām runā par grūtībām, ar kurām jāsastopas kristietim. Turpretī godības teoloģija kristieša dzīvi cenšas padarīt vieglāku, un tai ir grūti saprast apustuļa Pāvila vārdus, ka caur daudziem pārbaudījumiem mums ir jāieiet Dieva valstībā. Teiktais nenozīmē, ka mums jābūt apmierinātiem ar tiem nedaudzajiem cilvēkiem mūsu Baznīcā, jo Jēzus ir devis pavēli: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.” (Mk.16:15) Šī pavēle mums jāpilda. Bet mēs nedrīkstam savus panākumus mērīt ar atgriezto skaitu.

Krusta teoloģija ir Vārda, Sakramenta, Evaņģēlija un žēlastības teoloģija. Lietas, kuras jāsatver mūsu ticībai, vienmēr šķiet neticamas. Kurš gan varētu ticēt, ka, uzlejot nedaudz ūdens uz bērna galvas un sakot vārdus, viņš kļūst par Dieva bērnu? Tāpat ir arī ar maizi un vīnu, kas kļūst par Kristus miesu un asinīm. Evaņģēlijs un sakramenti prasa ticību un pazemību. Šī teoloģija ir mums dota, lai pasargātu no cilvēciskām lepnuma un pašslavināšanās.

Ticēt krusta un evaņģēlija vēstij, ko mums sniedz Svētie Raksti, faktiski nozīmē pašiem nest šo krustu. Tās ciešanas, ko mēs panesam kā kristieši Kristus un Viņa Vārda dēļ, īstenībā arī ir šis krusts. Tas neattiecas uz ciešanām mūsu grēku dēļ. Krusta teoloģija palīdz mums saprast, kāpēc mūs izsmej, kad ticam un pasludinām evaņģēlija vēsti, tādā veidā dodot stiprinājumu mūsu ikdienas dzīvē.