Kukulīts

Sveiks, mazais. Vēlos tev pastāstīt pasaciņu. Pasaciņu par kukulīti.

Reiz mazā lauku būdiņā, diža meža maliņā, sen senos laikos dzīvoja laulāts sirmgalvju pāris. Nez kā nu tur bija, bet reiz vecītim un vecenītei bija pienākuši ļoti grūti bada laiki. Proti, viņiem nebija ko ēst. Apkārt valdīja posts un negals, bija neražas gads, un viss bija pazaudēts, proti, zaudēt vairs nebija ko.

Tad vecenīte klētī rūpīgi saslaucīja pēdējos miltiņus, pielēja vēl atlikušo kazas pieniņu, sajauca mīklu, un izcepa kukulīti. Tas tiešām bija ar patiesu mīlestību cepts kukulītis. Teju izcepto kukulīti vecenīte ļoti uzmanīgi nolika uz palodzes padzesēties, un domās jau iztēlojās priekšā stāvošo maltīti. “Tiem patiešām jābūt patiesiem svētkiem” nodomāja vecenīte, un, uzlikusi vārīties ūdeni tējai, devās aicināt nama kungu pusdienās.

Kukulītis, sēdēdams uz palodzes, sāka domāt, un izdomāja, ka negrib, lai viņu apēd. [proti, mans mazais, kukulītis negribēja darīt to, kādēļ bija radīts. Bet kurš gan to grib?]

Kukulītis nolēca no palodzes un ripoja ātri prom. Viņu pārņēma brīnišķīga sajūta. Visa pasaule bija viņa priekšā, viņš bija brīvs, dzīvs un laimīgs.

Kukulīša gaitu aizšķērsoja zaķis. Ar kādām gan tiesībām, mans mazais? Nu, zaķis uzskatīja, ka ar patērētāja tiesībām – kukulītis taču ir pārtika. Lai vai kā, zaķis parasti runāja visu, kas prātā – kā jau katrs dzīvnieks. “Kukulīt, kukulīt, es tevi apēdīšu,” viņš teica. Kukulītis atbildēja: “Neēd viss mani, zaķīt. Es tev pastāstīšu pasaciņu.”

Zaķis ieinteresēts pievērsās runājošajam kukulītim.

“Redzi” sacīja kukulītis, “reiz dzīvoja vecītis un vecenīte, kas piedzīvoja badu, un viņiem nebija ko ēst. Tad viņi no pēdējiem miltiņiem un pēdējā pieniņa izcepa mani. Bet ne par to ir stāsts. Viņi mani neapēda. Jo es to negribēju. Es aizbēgu. Un arī no tevis, zaķīt, es aizbēgšu.”

Kamēr zaķis šo stāstu klausījās, kukulītis bija jau gabalā.

Tā kukulītis ripoja ilgi, ilgi.

Tā kukulītis aizbēga no daudz apēstgribētājiem.

Laika gaitā kukulītis sevi pārdēvēja par kukuli, jo apzinājās, ka savu stāvokli ir iemantojis uz mūžu. Viņš bija kļuvis liels un varens savās acīs.

Reiz kukulis satika lapsu. Lapsa sacīja: “Kukulīt, es tevi apēdīšu.” Kukulis sacīja: “Visupirms es tev pastāstīšu pasaciņu. Redzi, dzīvoja divi vecīši – vīrs un … .

“Kukulīt, kukulīt!” Lapsa viņu pārtrauca, “es ticu, ka tavs stāsts ir interesants un aizraujošs. Es zinu, ka tu esi brīnišķīgs orators. Es labprāt tevi dzirdētu, es labprāt tevi klausītos, es labprāt tevi apbrīnotu. Bet es ļoti slikti dzirdu, kukulīt! Uzsēdies lūdzu man kukulīt uz galvas – tuvāk ausīm, kā sacīt jāsaka.”

Tas kukulim bija īpašs pagodinājums, mans mazais, – ne vien stāstīt pasaciņu par sevi, bet arī sēdēt kādam uz galvas.

Pēc mirkļa kukulis sēdēja lapsai uz galvas, bet vēl pēc mirkļa lapsas vēderā.

Lai tev saldi sapnīši, mans mazais.

P.S. Noskaties Воскресная сказка в баптистской церкви