Kunga Svētais Vakarēdiens – mesiāniskās vakariņas

Satumsa svētās nedēļas ceturtdienas vakars. Ap deviņiem klusa grupiņa sapulcējās ap Skolotāju augšistabā. Kā vienmēr Pashā, ārā spīdēja pilns mēness, un tā bālā blāzma sekoja šīs garās nakts notik[umiem – Mesijas atvadu mielasts bija sācies.

Katrs grupas loceklis ieņēma vietu aplī ap drānu, kas bija noklāta uz grīdas, un atspiedās uz kreisās rokas, kājas atstājot apļa ārpusē. Iesākumā Jēzus nolasīja īsu lūgšanu:

“Svētīts esi Tu, ak, Kungs, mūsu Dievs, kas radīji vīnakoka augļus. Esi slavēts Tu, kas uzturēji mums dzīvību un devi spēku sasniegt šo laiku.”

Lūka apraksta, kā Jēzus tradicionālajam iesākumam pievienoja šādus vārdus: “Es esmu ļoti ilgojies šo Pashā jēru ar jums ēst, pirms Es ciešu, jo Es jums saku: Es to vairs neēdīšu, tiekāms tas piepildīsies Dieva valstībā.” [Lk.22:15-16]

Mūžības perspektīva mācekļos radīja nopietnu noskaņu.

Saskaņā ar tradicionālajiem seder priekšrakstiem – haggada, pēc pirmā kausa attiecīgās sabiedrības vadītājam bija paraža mazgāt rokas. Jānis apraksta šos brīžus, stāstot mums, kā Jēzus paņēma Viņam piedāvāto dvieli un, visiem mācekļiem par pārsteigumu, sāka mazgāt tiem kājas. Austrumeiropas ortodoksālajiem jūdiem līdz mūsdienām ir saglabājušies paraža, ka visjaunākā kalpone ģimenē veic līdzīgu mīlestības darbu. Jēzus uzņēmās kalpa lomu. Pēteris negribēja tādu pazemojumu, ka Skolotājs viņam kalpotu, un Jēzus teica neaizmirstamus vārdus: “Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis.” Tā Viņš mācīja, ka “vislielākais ir tas, kas ir cita kalps”. [Jņ.13:1-20]

Pēc tam bija jāseko rūgtajām zālēm un rūgtajām lapām, kuras vajadzēja iemērkt sālsūdenī, lai pieminētu Israēla bērnus Ēģiptē. Pēc svētīšanas Jēzum, ieturot paražu, bija jāņem vidējais no trim maizes klaipiem, kas bija salikti cits uz cita, un jāpārlauž uz pusēm. Šodien maize ir zināma kā aphikoman – grieķu izcelsmes vārds, cēlies no aphikomai – “nākt” jeb “ierasties”. Jūdu kristieši uzsver, ka trīs klaipi atgādina Dieva trīsvienīgo dabu. Tad pēc paražas puse no aphikoman kukuļa tiek paslēpta, tāpat kā Mesija tiks paslēpts zemes dzīlēs, līdz viņš celsies augšā, …un reiz viņš “nāks” savā godībā. Pat, ja šī paraža tolaik nebija tāda kā mūsu aprakstītā, Jēzus noteikti pēc tradīcijas būtu svētījis maizi, kuru lauza:

“Tā ir maize, ko mūsu tēvi ēda tuksnesī. Lai visi, kas ir izsalkuši, nāk un ēd; visi, kas ir trūcīgi, lai nāk svinēt Pashā.”

Mūsdienās tam ir pievienoti vārdi: “Šogad šeit, nākamgad Israēlā; tagad mēs esam vergi, nākamgad būsim brīvi.”

Kopš seniem laikiem Pashā mielasts ir stipri saistīts ar Mesijas gaidīšanu. Pat šodien Haggada piemin otrā kristiešu gadsimta sākumā dzīvojušā Elạzara Ben Azariana vārdus:

“Mums ir jāatceras iziešana no Ēģiptes “visas” mūsu dzīves dienas: “mūsu dzīves dienas” nozīmē šīs dienas; “visas” mūsu dzīves dienas, mūsu naktis; un mūsu gudrie saka: ” “Mūsu dzīves dienas” nozīmē šo pasauli, “visas mūsu dzīves dienas” norāda uz Mesijas dienām”.”

Nu mielasta dalībniekiem bija jāsaņem otrais kauss. Talmuds neatlaidīgi apgalvo, ka Pashā mielastā visi četri kausi bija jāsaņem pat visnabadzīgākajiem. Ja viņi to nevarēja atļauties, tiem bija jāpārdod vai jāieķīlā savas drēbes. Pastāvēja priekšraksts, ka vīnam ir jābūt sarkanam, vienai daļai vīna un divām daļām ūdens. Mēs zinām, ka pirmā draudze Vakarēdienā ievēroja šo tradicionālo paražu. Tas pats priekšraksts bija saistīts, piemēram, ar “svētības kausu” no 116. Ps., kurš tika ņemts, izdarot svētus solījumus Kungam. Šeit visjaunākajam ģimenes loceklim būtu jāuzdod jautājums: “Mah nishtanah?”… “Kāpēc šī nakts atšķiras no visām citām naktīm?” Tas vestu uz garīgu diskusiju ģimenes locekļu starpā un tad uz psalmu lasīšanu.

Tajā pašā laikā sākās īstais mielasts. Haroseth mērce un citas zāles ielika starp maizes gabaliem. Tāds gabals varēja būt “kumoss”, kuru Jēzus iemērca un deva Jūdam, kurš, kā liekas, aizgāja tieši pirms nākamā – “svētības kausa”. Tas ir trešais kauss, uz kuru norāda Pāvils 1. Kor. 10:16 ar jautājumiem: “Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu?”

Atkal uzplaiksnī mesiāniskās idejas dzirksts, kad tajā brīdī, pēc svētības kausa, tiek atvērtas durvis, lai istabā varētu ienākt Mesijas priekšgājējs Ēlija.

Varbūt šeit iederētos vārdi, kurus Kungs izmantoja, iedibinādams Svētā Vakarēdiena sakramentu. Matejs par to stāsta sekojoši:

“Bet, tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja, pārlauza un deva to Saviem mācekļiem un sacīja: “Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa.” Un Viņš ņēma biķeri… “Tās ir Manas jaunās derības asinis”… “Bet Es jums saku: Es no šī laika vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu Sava Tēva valstībā.”

Te mēs redzam trīs faktorus: Kristus miesu, Viņa asinis un mūžības perspektīvu. Lūka uzsver trešo aspektu, sacīdams, ka Pashā mielasts “piepildīsies Dieva valstībā” un ka Jēzus nedzers “no vīna koka augļiem, tiekāms Dieva valstība būs nākusi”. [Sal. Mt.26:26-29, Lk.22:14-20 un vārdus, kurus Pāvils atspoguļojis 1.Kor.11:23-26]

Kristietis labi darītu, ja, pieņemot Vakarēdienu, pajautātu sev: “Mah nistanah?” – “Kā Svētais Vakarēdiens atšķiras no citiem mielastiem?” Pāvils tiešām saka, “lai cilvēks pats sevi pārbauda”, pirms piedalāmies Vakarēdienā, jo tas, kurš ēd un dzer un “neizšķir Tā Kunga miesu”, “tas ēd un dzer sev pašam par sodu”. [1.Kor.11:28-29] Kas ir domāts ar “miesu” un “asinīm” un mūsu priekšā atvērto mūžības perspektīvu?

Runājot par veco, izmēžamo raugu, Pāvils saka: “Jo arī mūsu Pashā jērs ir par mums upurēts – Kristus”. [1.Kor.5:7] Senie gudrie par Pashā jēru izmanto frāzi “Pashā miesa” – guphoh shel pesah. Jēzus tiešām bija “Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku”. Tai pašā laikā mums ir jāatceras, ka ebreju vārds gûph – “miesa” – norāda uz kādas lietas būtību vai “esamību”, tās substanci un ka šis vārds tiek attiecināts arī uz Pashā mielasta “sastāvdaļām” jeb “elementiem”.

Tāpat vārdam “asinis” ir savi konteksta jēdzieni. Jaunās Derības mielasts ir pamatots Vecajā Derībā. 2. Mozus 24:8-11 par asiņu slacīšanu, ar kuru tika šķīstīti cilvēki, ir teikts: “Redzi, šīs ir derības asinis, ko Tas Kungs ar jums ir slēdzis, saskaņā ar visiem šiem vārdiem.” Pēc tam Derības vakariņās viņi “redzēja Dievu, ēda un dzēra”. Caharijas 9. nodaļa vispirms apraksta lēnprātīgo Ciānas ķēniņu, kurš nāks, jādams uz ēzeļa, un tad saka: “Uz asins derības pamata, ko Es esmu ar tevi slēdzis, Es atsvabināšu tavus cietumniekus no bedres, kurā nav ūdens”. Pēteris saka, ka mēs neesam atpestīti ar zeltu un sudrabu, “bet ar Kristus, šī bezvainīgā un nevainojamā Jēra, dārgajām asinīm”. [1.Pēt.1:18-19] Aramiešu valodā ir sakāmvārds dammim tartei mashmạ – “asinīm ir divas nozīmes”, t.i., “asinis” un “maksa”. Tātad ar asinīm pietiek kā ar izpirkumu par mūsu asins grēkiem.

Senajā Midrash literatūrā ir aspekti, kas varētu atklāt jaunu perspektīvu mūsu izpratnē par Svēto Vakarēdienu. Bez tam rabīnu VD skaidrojumā un jūdu lūgšanu literatūrā ir apslēpti atrisinājumi, kas varētu būt ļoti vērtīgi, izskaidrojot Svētā Vakarēdiena pamatu.

Viens no maniem lielākajiem “Eureka!” piedzīvojumiem bija nonākšana līdz Midrash par Rutes grāmatu pētījumiem, kas pieder pie senākajiem Midrash slāņiem. Somu Bībelē es biju ievērojis, ka Rutes 2:14 ietver Vakarēdiena “elementus”: mēs lasām par ķēniņa Dāvida vecmāmiņu Ruti, kas saņēma uzaicinājumu no Boāsa: “Nāc šur un ēd, un mērc savu kumosu skābumā”! Tā es dabūju Midrash eksemplāru un lasīju visu pēc kārtas, kamēr nonācu līdz sarunai, kur šis pants sešos dažādos veidos tiek saistīts ar Mesijas ciešanām. Tas atkārtoti uzsver, ka pagānu izcelsmes Rute ir “tuvu Dieva valstībai”. Par “maizi” tas četrreiz izsakās kā par “ķēnišķības maizi”. Četras reizes tur ir teikts, ka tas, kurš ēd “Mesijas mielastu šajā pasaulē, ēd to nākamajai pasaulei”. Trīs reizes tiek atkārtots, ka “skābums” runā par ciešanām. Daži rabīni, “runājot Garā”, sacīja, ka “skābums ir vienas no ciešanām, par ko ir rakstīts: “Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ”.” Pārējais apraksts ir tikpat ievērojams. Mēs šeit atrodam salīdzinājumu starp iepriekšējo glābēju – Mozu – un nākotnes glābēju – Mesiju, un paziņojumu, ka “nākotnes glābējs tiks atklāts, atgriezīsies un vēlreiz tiks apslēpts no viņiem”. Līdzīgā kārtā viņš “tiem sūtīs mannu”. Pēc tam seko divas diskusijas par Mesiju Ķēniņu kā “sēklu, kas nāk no citas vietas”. Tajā pašā diskusijā mēs uztveram atskārtu par Jesajas 9:6 noslēpumaino jautājumu attiecībā uz “slēgto mem”:

“Viņa valstība ies plašumā, un miers būs bez gala” – le-Marbeh ha-Misrah…

Šeit pirmais “m” ir uzrakstīts tā, ka patiesībā izveido formu, kas pazīstama kā “slēgtais” jeb “beigu” mem un kam šādā formā vajadzētu parādīties tikai vārda beigās. Līdz ar to par šo pantu ir teikts, ka tas attiecas uz Hiskiju, uz kuru norāda pravietotais bērns un Miera Valdnieks. Saruna tomēr noslēdzas ar vārdiem par Mesiju Ķēniņu, pār ko “klāsies un to sargās Tā Kunga Gars” (Jes.11:2). Dievs gribēja Hiskiju darīt par “Mesiju”, bet šī lieta tikta atlikta, “līdz ar to mem bija slēgtais”. Te Zohar tradīcija saskata mājienu, ka Jesajas pravietotais Mesija piedzims no “slēgtas miesas”.

Jūdu tradīcija diez vai varētu izveidot plašāku un tajā pašā laikā tik vienotu mesiāniskās cerības attēlojumu. Te mēs lasām par mesiāniskajām vakariņām mūžības perspektīvā, par to “elementiem” – maizi un etiķi. Tātad nākotnes atbrīvotājs Mesija dos mannu savai tautai, un vīns norāda uz to, ka viņš tiks satriekts “mūsu pārkāpumu dēļ”. Viņš ir “tā sēkla, kas nāk no citas vietas”. Pēc atnākšanas “viņš atkal būs apslēpts” līdz laikam, kad mesiāniskās vakariņas tiks ēstas “nākamajā pasaulē”. Viss tas pieder senākai rabīnu tradīcijai.

Lasot šo diskusiju, mums tiek atgādināts, ka Kungs spēcīgi akcentēja piedalīšanos derības mielastā atkal tad, kad tas “piepildīsies Dieva valstībā”. Vēl vairāk, norāde uz Mesiju, kas būs “apslēpts,” atgādina Jāņa evaņģēlijā atspoguļotos vārdus:

“Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit”. “…Vēl tikai mazu brīdi, un pasaule Manis vairs neredzēs, bet jūs Mani redzēsit, jo Es dzīvoju, un jums būs dzīvot.” “…Es aizeimu un atkal nākšu pie jums.” [Jņ.16:16 un 14:19, 28]

Otrs apraksts par mesiāniskajām vakariņām rabīnu literatūrā ir saistīts ar Ps. 22:27, kur lasām: “Pazemīgie ēdīs un būs paēduši”. Visievērojamākais jūdaisma komentētājs RaSHI izsakās, ka šis pants norāda uz “atsvabināšanas laiku, uz Mesijas dienām”.

Trešā norāde, ko vajadzētu pieminēt, atrodas diskusijā Shemoth Rabbah Midrash, kur maize un vīns atkal parādās mūžības perspektīvā. Midrash apgaismo 23. Gana psalmu un saka:

“”Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot” nozīmē mannu; “Tu svaidi ar eļļu manu galvu” nozīmē brīvību no rūpēm; “mans kauss ir piepildīts pilns līdz malai” norāda uz avotu; un tā viņš klās galdu Tam, kas nāks (Mesija), un viņi ēdīs Ēdenes dārzā.”

Rabīni norāda uz kapa “labo vietu” kā uz “paradīzi”, citiem vārdiem sakot, Ēdenes dārzu.

Vēl varētu pieminēt ceturto faktoru, kas stāsta par mesiānisko mielastu, proti, sabata pēcpusdienas ceturto mielastu, ko parasts dēvēt par “Mesijas mielastu”. Uz šo mielastu ir norādīts arī kā uz melave malkah – “ķēniņienes eskortu”, ar to domājot, ka, šādi pusdienojot, sabata “ķēniņiene” atkal tiek eskortēta uz jaunu darba nedēļu. Labi pazīstamais VI gadsimta dzejnieks Elạzars Ha-Kalirs sacerēja lūgšanu, kas sākas ar vārdiem “es priecājos un līksmojos savā sirdī” un kurā ir piecas skaidras norādes uz Mesiju. Vienā no tām lasām:

“Lūdz par mani un ved Atbrīvotāju uz Ciānu. Lai Atvase zeļ, Ēlija un Mesija Ķēniņš, …pravietis Ēlija un Mesija Ķēniņš.”

Tad seko divi lieli lūgumi: “Paēdini mūs, ak, Dievs!” un vārdi “Dod mums gaļu īstajā laikā un dienišķo maizi!” Sabata pēcpusdienas lūgšanā tiek pieminētas arī “divas Mesijas dienas”. Tāpat mums būtu jāatceras, ka Svētais Vakarēdiens ir Mesijas Vakarēdiens, kurā mūs apgādā pats Dievs.

Rabīns Gamaliēls, ko mēs pazīstam no Apustuļu darbiem, sacīja, ka Pashā mielastā vienmēr vajadzētu pateikt trīs lietas:

“Upurjērs, neraudzētā maize un rūgtās zāles”.

Saskaņā ar Haggada viņš arī apgalvoja, ka “katrai paaudzei vajadzētu sevi uzskatīt par tiem, kas izgāja no Ēģiptes.” Starp himnām un deklamācijām tiek lasīti šādi vārdi:

“Vergi mēs bijām Ēģiptes zemē, un Kungs izveda mūs no turienes ar Savu stipro roku. …Mans tēvs bija klejojošs aramietis. …Un kaut arī mēs visi esam gudri un zināšanu pilni, veci un pieredzējuši Torā, mums joprojām liek saistīties ar atbrīvošanu no Ēģiptes.”

Pēc pusnakts ceturtais kauss beidzot bija izdzerts, pēc tam tika nodziedāta beigu daļa no Hallel – 115.-118. psalms. Vakars beidzās ar 136. psalmu, kurā 26 reizes atkārtojas vārdi “Viņa žēlastība paliek mūžīgi.” Matejs par Pashā mielastu mums stāsta: “Un, pateicības dziesmu dziedājuši, tie aizgāja uz Eļļas kalnu”. Jēzus daļa lielajos Pashā svētkos bija galā, un bija jāsākas Viņa īstajam Via Dolorosa.