Kunga žēlastības svētdienā
ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, – un vilks tās nolaupa un izklīdina, jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp. ES ESMU labais gans; Es pazīstu savas avis, un manas avis mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst mani, Es pazīstu Tēvu; un Es atdodu savu dzīvību par savām avīm. Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās man jāatved; arī viņas dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans. [Jņ.10:11-16]
[Pirms sāc lasīt šo e-sprediķi noteikti IZLASI autora e-Reflexiju]
Faktiski jau sākot ar Ziemassvētkiem un tad – līdz pat Lieldienām jeb Jēzus augšāmcelšanās svētkiem iksvētdienas Svēto Rakstu lasījumi mūs mācīja par lielo, dievišķi pilnīgo pestīšanas darbu, ko Jēzus veica mūsu labā. Savukārt šīs sekojošās svētdienas starp Lieldienām un Vasarsvētkiem jeb Svētā Gara nākšanas svētkiem mūs pamāca un mums piekodina stingri turēties pie tā, kas līdz šim ir ticis rādīts mums jeb mūsu ticības acīm. Proti, ka vienīgi Jēzus un Viņa nopelns ir tas, uz ko mums savā ticībā ir jāraugās, pie tā jāturas un ka no tā nekādā gadījumā nedrīkst laisties vaļā.
Pagājušā svētdiena jeb Baltā svētdiena, kurā augšāmcēlies Kungs Jēzus tik uzstājīgi sludināja un deva Saviem mācekļiem mieru – neizlaizdams no viņiem nevienu un īpaši atgriezdamies to starpā Toma dēļ, kura sākumā nebija starp pārējiem – šī svētdiena un tas notikums ar apustuļiem stingri apliecina, ka mums nav patiesa miera jeb miera ar Dievu, kā vien tas, ko mums dod Jēzus pats personīgi. Un šo Savu personisko, svētījošo klātbūtni, kā tas tiek sludināts Baltajā svētdienā, Viņš ir apsolījis Svētās Absolūcijas jeb grēku piedošanas pasludinājuma vārdos. Kā Viņš saka: “Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” Nekur citur cilvēkam nav patiesa miera, kā vien Jēzus vārdos. Vienīgi Viņš ar Savu nopelnu ir miera un svētīgu attiecību noslēdzējs un nodrošinātājs starp katru cilvēku un Dievu Tēvu, tādēļ tam, kurš alkst miera, ir jādzird Jēzus miera vārdi, un tie skan grēku piedošanas pasludinājumā ticībā pazemīgiem lūdzējiem. Ne vienkārši kaut kam ticošiem, reliģioziem vai ideālistiem, ne vienkārši pazemīgiem, rāmiem, tikumiskiem, ētiskiem – nē, tikai tiem, kuri attiecībā uz Dieva mieru paļaujas vienīgi uz Jēzus apsolījumu to dot Absolūcijas sakramentā.
Lūk, un šīs svētdienas jeb tās Bībeles lasījumu vēsts Kristum ticīgos turpina sakņot un nostiprināt ticības paļāvībā vienīgi uz Viņu. Mūsu ticības acu priekšā Jēzus pats Savā līdzībā par labo un derēto ganu rāda dramatisko atšķirību starp uzticēšanos Viņam un jebkam vai jebkuram citam. Proti, kā Jēzus to saka citā vietā, vienīgi Viņš grēkā kritušajam cilvēkam un cilvēcei ir ceļš atpakaļ pie Dieva Tēva. Un Jēzus – miesā nākušais Dievs Dēls – arī vienīgais zināja Tēva prātu jeb to brīnumaino Dieva gudrību, kas jau no laiku sākuma par spīti velna viltum bija nodomājusi caur Jēzu Kristu mūs atpestīt, samierināt un vest atpakaļ zaudētajā Paradīzē.
Tādēļ Viņš saka: “Itin kā Tēvs Mani pazīst, Es pazīstu Tēvu.” Proti, Dievs Tēvs un Dievs Dēls līdz ar Dievu Svēto Garu ir viens un nešķirams Dievs, tādēļ Dieva Tēva prāts miesā nākušajam Dievam Dēlam ir zināms nevis pārstāsta veidā vai kaut kā citādi pastarpināti, bet gan tieši – viņa paša prāts un domas ir Dieva prāts un domas, un Dievs ir viens. Un tā nav kāda pārgudra filozofija, bet gan dievbijīga teoloģija un jauks Evaņģēlijs, jo tas mūs mierina un iepriecina, ka patiess cilvēks Jēzus no Nācaretes, lai cik dīvaini tas neliktos, ir arī patiess Dievs – Dievs šeit un tagad, kurš saka: “Nepieķerieties nekam citam, nesekojiet nevienam citam, kā vien Man! Lūk, skaidri redzami un saprotami Es šeit stāvu, saku jums skaidras lietas un atstāju jums skaidrus norādījumus. Sekojiet tiem un tikai tiem! Neticiet, ja kāds jums saka: es jūs vedīšu pie Dieva. Jo redzi – šeit Es esmu, pats atnācis pie jums un visu paveicis jūsu svētīguma labad.”
Cik tas viss patiesībā ir vienkārši! Un es pat nevēlos neko daudz vairāk par to runāt, lai nesamaitātu šo vienkāršību. Lūk, Jēzus – grēka un nāves uzvarētājs – ar visu grēka izpirkuma upura pilnību, sākot ar atjaunotu mieru un svētību starp Dievu un cilvēku! Lūk, Viņš – vienīgi Savā Evaņģēlijā un sakramentos skaidrā vienkāršībā, lai mums, šīs svētības saņēmējiem, būtu skaidra un iepriecinoša ticība un nevajadzētu šaubīties un maldīties. Āmen.
Tiešām vienkāršs un skaidrs sprediķis par Kristus dāvāto mieru, grēku piedošanu un to, ka cilvēks Jēzus ir vienībā ar Dievu Tēvu:
1. rindkopa aicina mūs turēties pie Kristus,
2. mūs aicina saņemt Absolūcijas sakramentu,
3. runā par Kristu kā vienīgo ceļu pie Dieva,
4. aicin mūs sekot Viņa norādījumiem, bet noslēgumā autors īpaši uzsver vienkāršības nozīmi mācībā un ticībā.
Bet tad mans atsaldētais prāts atcerējās kur lāsījis par to, ka luteriskā mācība aicina sprediķotājus stingri pieturēties pie konkrētās Rakstu vietas vēsts, nevis, līdzīgi jusmotājiem, slīgt 4kārtīgajā Rakstu skaidrošanas praxē. Savā laikā e-pāvests man veiksmīgi palīdzēja no tās atbrīvoties, tā ka uz priekšu DM, ceru, ka viņš neattieksies palīdzēt arī Tev!
Un vēl draugs DM, tomēr gribētos zināt tavu vienkāršo, Rakstos balstīto viedokli par derētiem ganiem, kas glābj savu ādu (sirdsapziņu)pametot vilku varā sev izticētās Kristus avis un mūk, raujot līdz sev līdzīgos zeķpastalas?
Par to, liekas, runā šodienas Rakstu vieta, ko.
Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis. Un nav radījuma, kas Viņa priekšā apslēpts, bet viss ir atsegts un atklāts Viņa acīm.
Uz to man atliek piebilst: αμήν αμήν!
Tas ir labi, dd, ka Tu to uztver personiski. Tā tas arī ir domāts.
Vai luteriskās mācības skaidrības un tīrās sludināšanas sargātājiem e-minencēm šajā gādījumā nebūtu ko pacitēt pļāpīgajam DM, ko?!
Kur gan Tu, dd, šai A4 formāta homīlijā redzi pļāpīgumu vai novirzīšanos no teksta? Tiesa, tā nav tikai un vienīgi ekseģēze, tomēr šis sprediķis ir arī gana ekseģētisks.
Tu gan nepiederies pie manis amatā aicinātājiem, tālab daudz koļīties netaisos. Ja spēj – mācies, ja ne – pats vainīgs.
Tur jau ir tā bēda, ka Tu, draugs DM, šajā Rakstu vietā nu nekādi nesaredzi Dieva vārdu par labo un derētiem ganiem. Tāpēc Tev arī nekas cits neatlika kā malt šo, tjipa – Ziemassvētki, Lieldienas, būs Vasarsvētki un skaidrība.
Tava laime, ka es pie tiem taviem aicinātājiem nepiederos un mana arī. Viņiem gan jūtu līdz un Tevis ganītām avīm arī…