Kungs atdarīja savu muti

Un Jēzus staigāja pa visu Galileju, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams valstības Evaņģēliju, un dziedinādams visas slimības un sērgas tautā. Un Viņa slava izpaudās pa visu Sīriju; un pie Viņa atnesa visus neveselos, dažādu sērgu un sāpju pārņemtus un velna apsēstus, mēnessērdzīgus un triekas ķertus, un Viņš tos dziedināja. Un daudz ļaužu no Galilejas, no Dekapoles, no Jeruzalemes, no Jūdejas un viņpus Jordānas gāja Viņam pakaļ. Kad Viņš ļaužu pulku redzēja, Viņš uzkāpa kalnā un nosēdās, un Viņa mācekļi sapulcējās pie Viņa. Savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja, sacīdams.. [Mt.4:23-5:2].

Tas, kas šķiet sarežģīts, kalpo lielākai precizitātei un prasa īpašu uzmanību. Tā Kalna sprediķa sākumā mūsu skats fokusēts uz pašu Jēzu, kā Viņš apsēžas uz kalna, kā Viņa mācekļi sapulcējas pie Viņa, kā, “savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja, sacīdams.. “. Tā ikviena priekšā, kurš Kalna sprediķi lasa vai dzird sadraudzībā ar tā laika mācekļiem, arī tagad stāv mūsu Kungs. Mūsu acis pievērstas Viņa mutei, lai ausis saklausītu, ko Kungs saka.

Salīdzinot ar iepriekšējo tekstu Mateja evaņģēlija pirmajās nodaļās, tas ir skaidri redzams pavērsiens. Jo iepriekš tiek stāstīts par Jēzu, par Viņa izcelšanos Israēla vēsturē, par Viņa dzimšanu, Viņa kristīšanu, kuru veic Jānis un kurā tiek atklāts, ka Viņš ir Dieva Dēls, par to, kā pēc kristīšanas Viņu kārdina velns, kad Gars Viņu aizved tuksnesī, un, beidzot, par to, kā pēc tam, kad Hērods bija notiesājis Jāni Kristītāju, sākas Viņa darbība: “No tā laika Jēzus iesāka sludināt, sacīdams: ‘Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt pienākusi'” (Mt.4:17). Tiek uzaicināti pirmie divpadsmit mācekļi; Ģenecaretes ezera zvejniekiem jākļūst par cilvēku zvejniekiem.

Tas, kas stāstīts par Jēzu, nav tikai kāda cilvēka dzīvesstāsts, tas ir stāsts par pestīšanu, ko īsteno Dievs, tā ir Dieva pestīšanas vēsture. Aizvien šeit tiek citētas Vecās Derības rakstu vietas un tiek uz tām norādīts — lai piepildītos, ko Tas Kungs runājis resp. rakstījis caur praviešiem (Mt.1:22; 2:5.23; 4:14). Piepildīt vai piepildīties ir biblisks vārds, kura plašāks nozīmes skaidrojums ir svarīgs arī Kalna sprediķa izpratnei. Piepildīts kāds vēstījums vai solījums tiek tad, ja to īsteno, resp., izpilda. Bet arī bausli vai rīkojumu izpilda, ja to ievēro, nepārkāpj, un šeit notiek izšķiršanās par paklausību vai nepaklausību. Piepildīts, beidzot, tiek arī kāds mērs, kad aizsniegts atbilstošais lielums, vai laiks, kad sasniegts noteiktais mērķis vai norisinājies paredzētais notikums. Visos šajos gadījumos piepildījuma priekšnosacījums ir kāds ietvars, kas no paša sākuma nosaka visu attiecīgo norisi. Tā caur Jēzu Kristu laikā atklājas tas, ko Dievs nolēmis pirms laika sākuma. Tas piepildās, un mūsu ausis un acis to var uztvert; tas notiek Rakstu vārdā un ar Rakstu vārdu. Tātad notikumi netiek tikai aprakstīti pagātnē, tie norisinās arī tagadnē. Tas veido Svēto Rakstu savdabību un ir pamats to iedarbībai.

Piepildījuma saturs ir tas, ko dara Jēzus. Viņš sludina “valstības Evaņģēliju”, tātad iepriecinošo un atbrīvojošo vēsti, ka nāk Dieva valstība, ka tā grib atklāties un ka tā atnāks. To var sadzirdēt vārdā un redzēt miesīgu un garīgu kaišu dziedināšanā. Dzirdamos vārdos un redzamos darbos atklājas Jēzus dievišķās pilnvaras. Pats Jēzus Vārds [Name] ir — par ko tiek atgādināts Mt.1:21-23 — norādījums uz to, kas Viņš ir un ko dara. “Jēzus” nozīmē palīgs vai glābējs, “jo Viņš atpestīs savu tautu no grēkiem”. Piepildot Vecās Derības apsolījumu Jes.7:14, šis Vārds skan arī “Imanuels”, un tas nozīmē “Dievs ar mums”. Tātad Jēzus ir glābjošās un palīdzošās Dieva klātesmes apsolījuma piepildījums. Tajā, ko Dieva Dēls saka un dara, parādās Dieva sākotnējā griba, Dieva, kas iesākumā šo pasauli un cilvēku ir radījis labu, ļoti labu (1.Moz.1:10,12,18,21,25,31), proti, bez slimībām, bez grēka un arī bez nāves, kas ir “grēka alga” (Rom.6:23). Pestīšana bibliskajā izpratnē aizvien nozīmē, ka tiek atjaunots tas, kas atbilst Dieva sākotnējai radītājgribai. Pie tam miesīgais no garīgā [Geistiges, arī Geistliches] vispār nav atdalāms un arī radīšana un pestīšana nav pretstatāmas. Pretstata attiecībās gan ir Dieva labā griba un cilvēka ļaunie darbi, tātad grēks un žēlastība. Arī tas jāpatur prātā, lai izprastu Kalna sprediķi.

Pie Dieva prāta piepildījuma laikā piederas vēl arī Evaņģēlija sludināšanas izplatīšanās telpā, sniedzoties pāri valodām un nācijām, uz Sīriju ziemeļos, uz desmit pilsētām Aizjordānā austrumos, kā arī uz Jeruzalemi un Jūdeju dienvidos. Rietumos tiek minēta “zeme pie jūras” [vācu Bībelē] (Mt.4:15). Tā jau no paša sākuma Jēzus sludināšana notiek uz visām debespusēm, un tā aptver gan jūdus, gan citas tautas. Tas, kas visus šos cilvēkus atšķir kultūras, politiskajā un reliģiskajā ziņā, ir ietverts — runājot atkal pravieša vārdiem — jēdzienos “gaisma” un “tumsa”: “..ļaudis, kas sēdēja tumsībā, redz lielu gaišumu, un tiem, kas sēdēja nāves zemē un ēnā, gaisma uzlēkusi” (sal. Mt.4:16 ar Jes.8:23-9:1). Visu, kas var saistīt vai šķirt ļaudis, šādā veidā aptver Dieva vārds. Gaisma un tumsa, nāve un dzīvība, Dievs un cilvēks – tā ir Dieva vārda atklātā cilvēku dzīves īstenība.

Dieva vārds praviešu pasludinājumu vēsturē vada pie Jēzus, un līdzīgā veidā Viņš piesaista lielus ļaužu pulkus no visām debespusēm, tāpat kā arī mūsu uzmanība ir pilnīgi pievērsta Viņam. Jēzus redz tautu, kurā arī mums redzamā veidā piepildās Dieva apsolījums. Viņš tad uzkāpj kalnā, ne “kādā” kalnā, kā tas sacīts neprecīzā tulkojumā , bet gan noteiktā, zināmā kalnā (sal. arī ar Mt.15:29; Jņ.6;3). Taču mums nav zināma ne konkrētā vieta pie Ģenecaretes ezera, ne šī kalna vārds. Tas, starp citu, attiecas arī uz kalnu, “kur Jēzus tiem [saviem mācekļiem] bija pavēlējis [ierasties]” (Mt.28:16), kur Viņš tiem parādījās kā Augšāmceltais, lai sūtītu tos pie visām tautām ar uzdevumu: “..eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis” (Mt.28:19-20). Pie šī uzdevuma pieder tātad arī tas viss, ko Jēzus mācījis Kalna sprediķī. Šis uzdevums ir laikā un telpā ietverts Kunga apliecinājumā un apsolījumā: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes”, un: “Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam” (Mt.28:18-20).

Kalns, kurā Jēzus uzkāpa un apsēdās — tāpat kā kalns, kurā Viņš kā Augšāmceltais parādījās saviem mācekļiem —, nav noteikts ar nosaukumu un vietu, bet gan to nosaka Kungs un Viņa teiktie vārdi. Tas reizē nosaka vietu un laiku, kurā piepildās Dieva griba Viņa vārdā. Tā arī mūs Svēto Rakstu vārds vada uz šo vietu, un mēs raugāmies uz Jēzu kā Viņa mācekļi. Aprimst pūļa nemiers, un arī mēs esam pie Kunga, uzlūkojam Viņu un redzam un dzirdam, kā Viņš atdara savu muti un mūs māca…

Kungs, Debesu Tēvs, Tu esi savu vārdu piepildījis un esi sūtījis savu Dēlu — kā gaismu tumsībā, nāves ēnā. Mēs Tev pateicamies un Tevi slavējam.

Dod, Tēvs, lai priecīgā vēsts par to, ka nāk Tava valstība, mūsos nes augļus, lai mēs atgriežamies no saviem ceļiem un priecīgā paļāvībā raugāmies uz Tevi, klausāmies Tavu vārdu un sekojam Tev ceļā, pa kuru Tu mūs ved. “Runā, jo Tavs kalps klausās” (1.Sam.3:10).

Jēzus Vārdā mēs Tevi lūdzam, Tēvs, uzklausi mūs. Āmen.