Kur palikusi baznīcas vienība?

Ja kāds jautātu kur ir atrodama kristīgā baznīca, viņa jautājumu nāktos precizēt. Ko īsti jūs meklējat katoļus, pareizticīgos, baptistus, adventistus, luterāņus utt.?. Līdz ar to skaidrs kļūtu fakts, ka nepastāv kāda viena kristīga baznīca.

Tie, kas būs daudzmaz iepazinušies ar kristiešu ticības apliecībām un kristietības vēsturi, ar nopūtu piebildīs, jā, bet tas tā nebija vienmēr. Bija laiks, kad tas, ko mēs šodien tikai vārdiski izsakām savos dievkalpojumos: “Mēs ticam uz vienu svētu kristīgu baznīcu” pastāvēja arī realitātē. Šī atziņa dabiski rada jautājumu: kur un kāpēc pazudusi baznīcas vienība? Kad šis jautājums šādā formā ir uzdots, atbilde nav tālu jāmeklē. Pat pavirši uzlūkojot baznīcas vēsturi, skaidrs kļūst fakts, ka vainīgi ir cilvēki, kas pārāk daudz uzmanības pievērsuši doktrīnām un doktrinālu jautājumu dēļ radījuši šķelšanos. Līdz ar šo atziņu skaidri atklājas arī atpakaļ ceļš uz vienotību. Formulas veidā tas ir izteikts kādā modernā ekumenisma radītā lozungā: doctrine divides, love unites [mācība šķeļ mīlestība vieno]. Tātad, atmetot doktrinālās ķildas, baznīca spēs vienoties tās būtībā mīlestībā. Tā beidzot tiks izpildīta arī Kristus pavēle “Lai visi ir viens” [Jņ.17:21]. Viss šķiet tik loģiski, bet…

Mēdz teikt, ka nav nekā postošāka par diletantismu jeb paviršām virspusējām zināšanām. Tas, protams, attiecas arī uz teoloģiju. Un ar to mums jārēķinās, jo diletantisms ir viena no izplatītākajām XX un XXI gadsimtu problēmām.

Lietas būtība ir tāda, ka lielākā daļa cilvēku, kas meklē baznīcas vienību, šo vienību saprot kā ārēju administratīvi politisku vienību. Baznīcas vienotība tiek saskatīta vispirms organizācijas un pārvaldes vienībā, kā arī savstarpējos, vairāk vai mazāk politiskos vienotību apstiprinošos dokumentos. Taču Kristus Baznīcas vienotība nav nedz politiska, nedz administratīva, bet gan garīga vienība. Var pastāvēt dažādas draudžu apvienības ar dažādu pārvaldi un nosaukumiem un tomēr būt garīgi vienotas. Tāpat kā var pastāvēt administratīvi vienotas draudzes, kuru vidū patiesībā nav nekādas vienotības. Baznīcas vienotība nav ārēji redzama, politiska vienība. Bet kas tad? Tie ir ticīgie cilvēki, kurus vieno nevis administrācija, rituāli un citas ārējas lietas, bet ticība Jēzum Kristum. Bet vai tad senajā baznīcā šī kristiešu vienība neizpaudās ārēji redzamā vienotībā?

Uz to ir jāatbild, ka šāds uzskats ir mīts. Jau apustuļu darbības laikā pastāvēja dažādi grupējumi, kuri sevi uzskatīja par kristīgiem, bet kuru starpā trūka vienotības. Pieaugot draudžu skaitam, šī sašķeltība kļuva aizvien redzamāka. Šķelšanās iemesli arvien bija atkāpšanās no patiesās Svēto Rakstu mācības, kas tādējādi radīja sektas. IV gadsimtā bija laiks, kad sektas lieluma ziņā daudzkārt pārsniedza patieso Kristus baznīcu. Lai gan stāvoklis dažreiz arī uzlabojās, tomēr sektas ir bijušas un būs vienmēr. Īpaši tuvojoties laiku piepildījumam, parādīsies arvien vairāk maldu mācību un līdz ar to sektu, kas turas pie šiem maldiem. Tomēr tas nenozīmē, ka kristieši nerūpētos par baznīcas vienotību. To viņi dara, taču patiesas rūpes par vienotību ir nevis dažādu līgumu noslēgšanā un bezatbildīgā ārējas kopības veidošanā, kas nepamatojas garīgā mācības vienībā, bet patiesas mācības mācīšanā un maldu nosodīšanā.

Šis ir mūsu uzdevums, kam līdzi arvien nāk arī lūgšana. Taču neviens nopietns luterānis, kas apzinās mācības svarīgumu un nopietnību netieksies uz milzīgu visu pasauli aptverošu baznīcas kopību. Viņš vienkārši zina, ka tāda nekad nav pastāvējusi. Drīzāk kopā ar Luteru viņš teiks: “Es ticu, ka virs zemes ir svēta grupiņa un draudze, kurā ir vienīgi svētie zem vienas galvas Kristus Svētā Gara aicināti, vienā ticībā, prātā un saprašanā; ar dažādām dāvanām, tomēr vienprātīgi mīlestībā, bez dumpja un šķelšanās”. Šo draudzi caur svēto Evaņģēliju rada un uztur pats Dievs Svētais Gars. Tādēļ arī vienība šajā draudzē nav cilvēciska vienība, bet garīga vienība.

Jau minētajā Jāņa evaņģēlija 17.nodaļā Jēzus paskaidro, kāda ir šī vienība, kurā visiem jābūt vienotiem: “Lai visi ir viens, itin kā Tu Tēvs manī un Es Tevī” [Jņ. 17:21]. Jēzus lūdz Tēvam, lai Viņš šo vienību uztur savā Vārdā. [Jņ.17:11] Tātad vienība atrodama Dieva vārdā, bet nekad sagrozītos, cilvēcisku mācību izkropļotos saukļos pēc redzamas vienības.

Kristus saka, ka Viņš lūdz arī par to kristiešu vienību, kas caur apustuļu vārdiem Viņam ticēs. [Jņ.17:20] Taču Viņš atsakās lūgt par pasauli. Kristus lūgšana nav bezspēcīga. Tāpat kā Svētais Gars nav bezspēcīgs. Patiesa vienība starp ticīgajiem pastāv! Bet nekad starp baznīcu un pasauli, starp meliem un patiesību, starp antikristu un Kristu, starp viltus baznīcu un patieso. Šāda vienība nav iespējama tāpat kā nav iespējama gaismas un tumsas vienība. Šīm divām lietām jāpaliek nošķirtām un nekādi utopistu sapņi par visaptverošu kopību un romantiķu jūsmojumi par mīlestību tās nespēs savienot. Lai gan pats Kristus apstiprina faktu, ka būs šādi cilvēki, kas mācīs kaut ko līdzīgu vispārējam mieram un laimei, tomēr Viņš šos cilvēkus uzlūko jautājoši: “Vai jums šķiet, ka Es esmu nācis mieru nest virs zemes? Un atbild: “Nebūt ne, Es jums saku, bet šķelšanos!”

Tas nenozīmē, ka Kristus bija par šķelšanos, taču Viņš skaidri zināja un mācīja, ka pastāv lietas, kas nav savienojamas un kas neglābjami rada šķelšanos pat ļoti tuvu cilvēku vidū. Arī konfesionāli luterāņi neilgojas pēc sašķeltības, bet viņi ir pietiekami pazemīgi, lai neapgalvotu, ka viņiem ir vairāk mīlestības un gudrības nekā pašam Kristum. Un tie necenšas savienot nesavienojamo ar pašizdomātiem līdzekļiem, bet skaidri sludina Evaņģēliju un pareizi izdala sakramentus, zinādami, ka tas ir vienīgais veids, kā tiek radīta un uzturēta baznīcas vienība.