Kura ir patiesā reliģija?

1779. gadā publicētajā Gotholda Lesinga lugā “Nātans Gudrais” viens no personāžiem Saladins vaicā Nātanam: kura no trim reliģijām kristietība, islams vai jūdaisms ir patiesā reliģija? Lesinga personāžs Nātans, paužot paša Lesinga uzskatus, atbild alegorijas veidā.

Alegorijas morāle ir tāda, ka nevienai no trim reliģijām nepieder pilnīga patiesība, tādēļ cilvēkiem nav jāpieķeras dogmām, bet jātiecas pēc sirsnības, iecietības un brālīgas mīlestības.

Kopš Lesinga laikiem ir pagājuši vairāk nekā divi gadsimti un doma, ka kristietība nebūt nav vienīgais ceļš pie Dieva ir kļuvusi arvien izplatītāka. Un arī šķiet, ka tam ir noteikts pamatojums: “Mēs ikviens pazīstam neticīgus cilvēkus ar augstiem morāles standartiem, kaut arī tie netic Dievam. Mēs zinām arī dažādu reliģiju piekritējus, kuri seko augstiem ētiskiem ideāliem un dara daudz labu darbu sabiedrības labā. Mēs pazīstam arī kristiešus, kas ir tikai parasti cilvēki, kas neizceļas nedz ar īpašu labestību, nedz ar labu raksturu, nedz ar ko citu. – Ar ko gan šāds kristietis varētu būt pārāks par citiem? Vai kristiešu apgalvojumi, ka viņu reliģija ir unikāla, nav vienkārši augstprātība? Vai par to neliecina viss vēstures gājums, kur kristietība dažkārt ir parādījusies, maigi sakot, visnepievilcīgākajā gaismā, bet tādi cilvēki, kas stāv ļoti tālu no kristīgās ticības, rīkojušies cildeni un nesavtīgi?”

Tas šķiet pietiekams arguments, lai secinātu, ka kristietība ir tikai viens no ticības ceļiem, un, iespējams ne tas labākais. Lai pareizi izprastu šo jautājumu, ir svarīgi izvēlēties pareizu atskaites punktu.

Ja mēs uzlūkojam kristietību tikai kā morāles mācību, tad mums jāsaka jā, patiešām, ar ko gan kristietis ir labāks? Patiesībā paši kristieši arī nekad nav ticējuši savam pārākumam, bet arvien atzinuši, ka Dieva priekšā viņi ir grēcinieki, kas nespēj ne tikai neko darīt, bet pat domāt un gribēt labu. Turklāt ikviens kristietis atzīs, ka arī citās reliģijās un pat tīri laicīgās morāles mācībās atrodams daudz kas līdzīgs kristiešu desmit baušļu mācībai. Kristieši piekritīs arī tam, ka nebūt nav jābūt kristietim, lai zinātu, ka nedrīkst citam darīt ļaunu, bet ir jādara labais. Tomēr kristieši būs rezervēti, apgalvojot, ka visi cilvēki ir augstas morāles un ētikas cilvēki.

Kas uzkāps šai kalnā?

Ievērojamais britu apoloģēts Klaivs Luiss, atbildot uz jautājumu, vai ir iespējama morāli pilnvērtīga dzīve bez kristīgās ticības saka:

Morāle ir kalns, kurā mēs nevaram uzrāpties paši saviem spēkiem; un, pat ja mēs varētu, tad bez tiem spārniem, ar kuriem jāveic atlikušais ceļš, mums vajadzētu iet bojā ledājos un virsotnes retinātajā gaisā. Jo īstā kāpšana šeit tikai sākas. Virves un cirvji ir jāpamet un atlikusī daļa ir lidošanas lieta.

Tā K. Luiss tēlainā veidā norāda uz faktu, ka ikviens cilvēks atrodas tālu no morālās pilnības augstumiem un nespēj pats sevi mainīt pat ar visrafinētāko reliģisko vai filozofisko metožu palīdzību. Kā redzams, šeit neiztikt bez Dieva un ticības! Un tieši šeit parādās pati būtiskākā atšķirība.

Ticības jautājums

Ja citu reliģiju piekritēji tic, ka viņu darbi, domas, upuri, meditācijas ir tik labi un vērtīgi, ka ar tiem viņi var nokļūt pie Dieva, tad kristieši savukārt tic, ka “..nav neviena taisna, it neviena. Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies un kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu, it neviena ..tā visiem aizdarīta mute, un visa pasaule vainīga Dieva priekšā, jo ar bauslības darbiem neviens nevar kļūt taisns Viņa priekšā” (Rom.3:10-12, 19-20). Tātad kristieši netic, ka kāds ar saviem spēkiem ir spējīgs tuvoties vai sasniegt Dievu.

To varētu ilustrēt ar sauli. Mēs gan varētu vēlēties tai tuvoties, bet, tiklīdz mēs to mēģinātu darīt, mūsu vēlēšanās tūlīt izgaistu. Jo mēs ātri apjaustu, ka tuvošanās saulei būs iznīcinoša. Un tādēļ ikviens saprot, ka ir jāļauj saulei nākt pie mums. Tikai tad tās gaisma ļaus mums redzēt, nevis apžilbinās, un tās siltums radīs dzīvību, nevis sadedzinās. Kādēļ gan cilvēki negrib saskatīt, ka tieši tāpat tas ir arī ar Dievu vai iešanu pie Viņa?

Nevis cilvēkam ir jāiet pie Dieva, bet Dievs nāk pie cilvēka. Un to Viņš patiešām darīja. Dievs pats kļuva par cilvēku Jēzus Kristus personā un staigāja pa šo grēcīgo zemi no dedzinošas saules kļūstot par dzīvību veicinošiem, siltajiem stariem. Un Viņš darīja zināmu savu misiju cilvēkiem: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens nenāk pie Tēva, kā vien caur Mani. ..ja jūs neticēsit, ka Es tas esmu, jūs mirsit savos grēkos.”