Kura ir svētā diena?

Daudzus kristiešus vēl joprojām mulsina Sabata jautājums, un viņi nespēj izšķirt, kura diena kristiešiem ir svēta – jūdu Sabats vai tā Kunga diena – svētdiena. Piemēram, septītās dienas adventisti un dažas citas grupas apgalvo, ka mums ir jāsvin jūdu Sabats – sestdiena.

1. Mozus grāmatā mēs lasām: “Un Dievs pabeidza septītajā dienā visus darbus, kādus Viņš bija darījis, un atpūtās septītajā dienā no visa sava darba, ko bija darījis. Un Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to par svētu dienu, jo Viņš tanī atdusējās no visa sava darba, ko radīdams bija darījis.” (1.Moz.2:2-3) Šeit lietotais ebreju vārds “shabatu” nozīmē beigt strādāt un atpūsties darba. Dievs, protams, nebija piekusis (Jeremijas grāmatas 40. nodaļā ir rakstīts, ka “Viņš nepiekūst un nenogurst”), bet Viņš pārtrauca radīšanas darbu un iesvētīja septīto dienu. Tas ir viss, ko mēs šeit uzzinām par Sabatu. Nekur netiek teikts, kam, ko un kā šajā dienā jādara vai nav jādara.

Israēla tauta savu pirmo Sabatu svinēja daudz vēlāk. 2. Mozus grāmatā ir aprakstīts, kā tas notika. (2.Moz.16:22-30) Israēla tauta bija devusies prom no Ēģiptes uz apsolīto zemi, un, kad tai tuksnesi nebija ko ēst, Dievs to baroja pats, dodams no debesīm mannu katrai dienai nepieciešamā daudzumā. Sestajā dienā Dievs pavēlēja salasīt mannu dubultīgi, lai būtu ko ēst Sabatā, kurā Viņš neļāva nedz strādāt, nedz ko gatavot. Jūdu tauta sāka svinēt Sabatu septītajā dienā pēc mannas parādīšanās tuksnesī. Tā bija īpaša zīme starp Israēlu un Dievu, kura vēlāk tika iekļauta Dieva desmit baušļos Sinaja kalnā. (2.Moz.31:12-17) Tā Dievs atpūtās septītajā dienā, bet Israēlam Viņš pavēlēja turēt šo dienu sakaribā ar mannas došanu tuksnesi. Sabats neattiecas uz citām tautām. Tiesa gan, jau pirms šī laika Mezopotāmijas iedzīvotāji dalīja laiku septiņu dienu periodos – nedēļās, kuras noteica pēc mēness fāzēm, un maiņas dienas (1, 7, 14, 21) sauca par “sapattu”, tomēr Israēla Sabats netika noteikts pēc mēness fāzēm. Tā atskaites punkts bija septītā diena pēc mannas parādīšanās 1447. gadā pirms Kristus.

2. Mozus grāmatas 20:8-11 rakstītais arī ir Dieva griba, kas izteikta desmit baušļos un tāpēc attiecas arī uz mums. Mums ir jāsvin Dieva dota diena, taču mums arī jāizšķir, vai Viņš mums ir licis svinēt to pašu dienu, ko jūdiem.

Saskaņā ar Dekologu – Dieva dotajiem desmit baušļiem, kuri aprakstīti 2. Mozus grāmatas 20. nodaļā, mēs 11. pantā redzam, ka trešais bauslis – “Tev būs svēto dienu svētīt” pamatojas Dieva atdusā pēc radīšanas. Savukārt 5. Mozus grāmatas 5:10, kur šie desmit baušļi tiek vēlreiz atkārtoti, ir teikts, ka Sabats ir dots ne sakarībā ar radīšanu, bet gan Sinajā pēc Israēla iziešanas no Ēģiptes. Tātad septītai dienai ir dubultpamatojums – Dieva atpūta pēc radīšanas septītajā dienā un Sabata diena kā derības zīme starp Israēlu un Dievu. Arī Nehemijas grāmatas (9:12-15) un Ecehiēla grāmatas (20:10-12) skaidri stāsta, ka tas Kungs deva Sabatu Israēlam pēc tā iziešanas no Ēģiptes uz Sinaju. Tātad jūdu Sabats neattiecas uz citām tautām (Ap.d.15:28-29), bet tikai uz jūdiem.

Lūkas evaņģēlija 6. nodaļas 5. pantā Kristus saka, ka Viņš “ir Kungs arī par Sabatu”. Viņš atļāva mācekļiem plūkt vārpas un pats dziedināja slimos. Jāņa evaņģēlija 5. nodaļas 15. pantā mēs lasām, ka jūdi meklēja Viņu nokaut, tāpēc ka Viņš neievēroja Sabatu un pielīdzināja sevi Dievam. Šī panta grieķu teksts attiecībā uz Sabatu skan šādi – ἔλυεν τὸ σάββατον ir nepabeigta pagātnes forma no vārda λύω, kas nozīmē atbrīvot, salauzt. Tātad šinī gadījumā darbība tika pabeigta tad, kad iesākās Kristīgās Baznīcas ēra pirmajos Vasarsvētkos.

Līdz ar citiem Mozus ceremoniālajiem likumiem Sabats bija spēkā tikai līdz Kristum un Jaunajai Derībai. Pāvila vēstulē galatiešiem (3:19) mēs lasām: “Kāpēc tad nu dota bauslība? Pārkāpumu dēļ tā ir klātpielikta – līdz nāktu atvase, kam ir dots apsolījums..”

Tāpēc Kristus Baznīcā, kas ir Viņa miesa, Sabats vairs nav spēkā. (1.Kor.12:27; Ef.1:23 un 4:12, u.c.) Citas Dekaloga daļas pieder pie Dieva mūžīgas, gribas un ir iekļautas Kristus tikumā, Viņa pavēlēs. (Mt.28:20 un 1.Kor.9:21) Taču Kristus pavēles nesatur priekšstatus attiecībā uz Sabatu, jo tā bija Vecās Derības zīme starp to Kungu un Israēlu, bet ne citām tautām. Līdz ar Sinaja derības laika izbeigšanos Sabats pārstāja būt spēkā.

Sabata nozīme ir visas radības atdusa kopībā ar Dievu. To mēs ticībā iegūstam Kristū. Tāpat kā Dievs atpūtās no saviem darbiem, tā arī cilvēkam ir dota atpūta no bauslības darbiem, un ticībā uz Jēzu Kristu viņš iet Dieva atdusā. Vēstulē ebrejiem (4:10) mēs lasām: “Jo, kas iegājis Viņa atdusa, tas arī pats dusējis no saviem darbiem kā Dievs no saviem.” Kristiga izpratnē Sabats ir katra diena, jo “.. mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību.” (Rom.5:1-2) Dievs deva Israēla tautai mannu no debesīm, lai Sinaja tuksnesī uzturētu to dzīvu. No šis dienas Israēla tauta iesāka turēt savu Sabatu. Jāņa evaņģēlija 6. nodaļā mēs lasām, ka “tēvi ir ēduši mannu tuksnesi, bet ir nomiruši”, un vēstule ebrejiem stāsta: “.. ja Jozua viņiem būtu sagādājis atdusu, tad viņš nebūtu pēc tam runājis par citu dienu.” (Ebr.4:8) Šī cita diena bija jāgaida, līdz no debesīm nāca tāda maize, “ka tas, kas no viņas ēd, nemirst. Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdis no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko es došu, ir mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību.” (Jņ.6:50-51)

Savu septīto dienu kristiga draudze skaita pēc tās dienas, kad tā saņēmusi Jaunās Derības dzīvības maizi. Vecās Derības Sabats ilga vienu dienu nedēļa, un tad atkal Israēlam bija jāpilda bauslības darbi – maize, kuru “tēvi ēduši”, bet “tie ir miruši”. Bet kas bauda Jaunās Derības maizi, “tad dzīvos mūžīgi”. (Jņ.6:58) Mūžīgs ir Jaunās Derības Sabats. Tā ir ieiešana Kristus miesā Baznīca un dusēšana Dieva mierā no visiem bauslības darbiem, saņemot piepildījumu Kristu. “Jo bauslības gals ir Kristus; Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic.” (Rom.10:4)

Tā ir jaunā radīšana, kas iesākas Kristīgajā Baznīcā (Jaunajā Israēlā) līdz ar Kristus augšāmcelšanos nedēļas pirmajā dienā.

Pirmajā radīšanā Dievs radīja debesis un zemi un visu, kas debesis un uz zemes, un tikai tad cilvēku. Jaunā radīšana iesākas ar cilvēka radīšanu, ne vairs no iznīcīgās zemes, bet no neiznīcīgā Kristus. “Pirmais cilvēks ir no zemes, no pīšļiem; otrs cilvēks no debesīm.” (1.Kor.15:47) Šim jaunpiedzimušajam cilvēkam, kas tagad dzīvo ticībā, ne skatīšanā, Dievs reiz dos “.. jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo. Tādēļ, mīļie, to gaidīdami, centieties, ka Viņš jūs atrod ar mieru sirdi, neaptraipītus un nevainojamus.” (2.Pēt.3:13-14) “..lai neviens jūs netiesa ēdienu un dzērienu del vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai Sabatu. Šis lietas ir nākamo lietu ēnas, bet miesa pieder Kristum.” (Kol.2:16-17) Kristīgajā Baznīcā šī Kristus miesa radās nedēļas pirmajā dienā (svētdienā), kad Vasarsvētkos Dievs izlēja savu Garu pār draudzi.

Apustuļu darbu 20. nodaļas 7. pantā mēs atrodam visskaidrāko pierādījumu tam, ka kristīgajā draudzē jau no iesākuma (2.Jņ.1:5) par to bija skaidra izpratne un tā noturēja savus dievkalpojumus tā Kunga dienā (svētdienā), bet ne jūdu Sabatā – sestdienā.

Jāņa evaņģēlija 20. nodaļas 19. pantā lasām: “Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā – vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un teica viņiem: “Miers ar jums!”

Apustuļu darbu 20. nodaļā teikts, ka kristieši turpināja sanākt kopā “Šinī pašā pirmajā nedēļas diena”. Bet 7. pantā ir rakstīts: “Pirmajā nedēļas dienā, kad mēs bijām sanākuši maizi lauzt (piedalīties Svētā Vakarēdiena dievkalpojumā), Pāvils, gribēdams nākošajā dienā doties ceļā, runāja uz tiem, un viņa runa ieilga līdz pusnaktij.” Tas notika 57. g. p. Kr., un kopā ar apustuli Pāvilu šeit bija ari Apustuļu darbu autors ārsts Lūka.

Šis pašas nodaļas 6. pantā mēs lasām, ka Troadā viņi “palika septiņas dienas” un draudze savācās nedēļas pirmajā dienā. Lūka, skaitīdams dienas, nelietoja jūdu metodi, kuri mēroja dienu no saules rieta līdz rietam, bet romiešu metodi, kuri dienu skaitīja no pusnakts līdz pusnaktij.

To mēs varam viegli konstatēt, jo “rītausma” (11. p.) bija “nākošajā dienā” (7. p.). Ja šeit būtu lietota jūdu metode, tad tā iznāktu tā pati, nevis nākamā diena. Tātad tas bija svētdienas vakars, kurā kristieši sapulcējās uz dievkalpojumu. Daudziem dienā, iespējams, bija jāstrādā; arī vajāšanu dēļ kristieši parasti pulcējās svētdienās agri no rītiem vai vēlu vakaros.

Antionijas bīskaps Ignācijs, apustuļa Jāņa laikabiedrs, kādus desmit gadus pēc Jāņa nāves rakstīja: “Viņi (jūdu kristieši) pārstāja ievērot Sabatu un svinēja tā Kunga Dienu, kurā viņu un mūsu (t. i., pagānu kristiešu) dzīvība (Kristus) atspīdēja. Tas ir augšāmcelšanās un Svētā Gara izliešanas dienā, nedēļas pirmajā dienā – svētdienā. Arī Barnaba savā vēstulē (75. g. p. Kr.) un Justins Moceklis (Ap.d.1:67; 140. g. p. Kr.) sniedz līdzīgas ziņas, ka kristiešu dievkalpojumi notikuši nedēļas pirmajā dienā – svētdienā, bet ne sestdienā – jūdu Sabatā. Tātad Svētie Raksti, gan apustuļu laika gan prakse apstiprina, ka jau pirmie kristieši sākuši savu nedēļas gājumu ar svētās dienas svētīšanu, kas rāda, ka tā ir Jaunā Derība, jauns iesākums svētai dzīvei Jēzū Kristū.

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis – pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. Arī jauna diena, kura nekad nebeidzas, “jo Kungs Dievs izlies gaismu pār viņiem, un viņi valdīs mūžīgi mūžam”. (Atkl.22:5)