Kurai konfesijai piederēt?

Kā tu zini, ka esi pareizās Baznīcas pareizajā draudzē?, … esi pie īstā mācītāja, īstajā konfesijā un piederi īstās reliģijas zaram? Neviens līdz šim tev nebija to vaicājis?, …vai tev nekad nav bijusi dota izvēles iespēja? Esi tradicionāls kristietis, jo kristietība tev piestāv?

Kristieša ticību atspoguļo apustuļu ticības apliecības, Jaunās derības vēstules un evaņģēliji. Kristīgās Baznīcas iedibinātājs ir Kristus, Jēzus, Dieva Dēls, Mesija, Pestītājs, uz kuru norāda Bībeles Vecās Derības grāmatas un pravietojumi. Kristīgo Baznīcu uztur tas pats trīsvienīgais Dievs, kurš personīgi runāja uz Mozu, vadot savu draudzi uz apsolījuma zemi.

Atsauksim atmiņā vienu no pirmajiem draudzes šķelšanās incidentiem [4.Mozus grāmata (Numeri) 16.nodaļa]:

… Levija dēla Kehata dēla Icehara dēls Korahs ņēma Datanu un Abirāmu, Ēliāba dēlus, un Onu, Peleta dēlu, no Rūbena cilts, un sacēlās pret Mozu līdz ar divi simti piecdesmit vīriem no Israēla bērnu vidus, kas visi bija draudzes vadoņi, sapulču izziņotāji, vīri ar vārdu.

Un tie sapulcējās pret Mozu un Āronu un sacīja tiem: “Lai nu jums pietiek! Visa draudze tagad ir svēta, jo pats Tas Kungs ir viņas vidū; kādēļ tad jūs vēl gribat valdīt pār Tā Kunga draudzi?” Kad Mozus to dzirdēja, tad viņš krita uz sava vaiga, un viņš runāja ar Korahu un visu tā pulku, teikdams: “Rītu agri, tad Tas Kungs parādīs, kas Viņam pieder un kas ir svēts, un kas var Viņam tuvoties; un, kuru Viņš Sev izvēlēs, tas varēs Viņam tuvoties.

Dariet tā: Korahs ar savu pulku, ņemiet sev kvēpināmos traukus un rīt tajos ielieciet uguni, un tur virsū uzlieciet kvēpināmās zāles Tam Kungam, un, kuru Tas Kungs izraudzīs, tas ir svēts! Un nu, lai jums ir gana, jums Levija dēliem!”

Un Mozus sacīja Koraham: “Levija dēli, uzklausiet mani! Vai tas jums vēl par maz, ka Israēla Dievs jūs ir izraudzījis no Israēla draudzes, lai jūs Viņam tuvotos, lai piedalītos Tā Kunga mājokļa aprūpes darbos un lai nostātos draudzes priekšā kalpot tai? Viņš tev līdz ar visiem taviem brāļiem, Levija dēliem, licis pie Sevis tuvu nākt; un nu jūs meklējat arī priestera amatu? Tādēļ tu esi nācis kopā ar savu pulku, lai saceltos pret To Kungu; jo kas ir Ārons, ka jūs pret to kūdāt?”

Un Mozus pavēlēja ataicināt Datanu un Abirāmu, Ēliāba dēlus, bet tie sacīja: “Mēs nenāksim! Vai tad nepietiek, ka tu mūs esi izvedis no tās zemes, kurā piens un medus tek, lai mums liktu mirt tuksnesī? Kā tad tu vēl tagad sevi turi mums par valdnieku? Tu mūs patiesi neesi ievedis zemē, kurā piens un medus tek, nedz arī mums devis iemantot laukus vai vīna dārzus,- vai tu šeit gribi tautai smiltis acīs kaisīt? Nē! Mēs neiesim!”

Tad Mozus ļoti apskaitās un sacīja Tam Kungam: “Neuzlūko viņu upurus! Pat ne ēzeli es neesmu no viņiem ņēmis, un nevienam es neesmu no tiem ko ļauna darījis!”

Un Mozus sacīja Koraham: “Tu un viss tavs pulks nāciet rīt un nostājieties Tā Kunga priekšā, tu, viņi un arī Ārons. Un ņemiet ikviens savu kvēpināmo trauku un lieciet tur iekšā kvēpināmās zāles, un nesiet ikviens savu trauku Tā Kunga priekšā, pavisam divi simti piecdesmit ogļu traukus, un arī tu, Āron, ikviens ar savu kvēpināmo trauku!”

Tad tie ikviens ņēma savu ogļu trauku un iededzināja tanī uguni un virsū uzlika kvēpināmo, un tie nostājās Saiešanas telts durvīs, tāpat arī Mozus un Ārons. Un Korahs, visus saukdams, sapulcināja pret viņiem visu draudzi pie Saiešanas telts durvīm. Tad Tā Kunga godība atklājās visai draudzei, un Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu, sacīdams: “Atdalieties nost no šīs draudzes, lai Es tos acumirklī apriju!” Bet tie krita pie zemes uz sava vaiga un lūdzās: “Ak, Dievs! Tu, Kungs, kas esi gars visās miesās, ja viens cilvēks apgrēkojas, vai tad Tev jāienīst visa draudze?” Un Tas Kungs runāja uz Mozu, sacīdams: “Runā uz draudzi un saki: atkāpieties nost visapkārt no Koraha, Datana un Abirāma mājokļiem!”

Tad Mozus piecēlās un piegāja pie Datana un Abirāma, un viņam sekoja Israēla vecaji. Un viņš sacīja draudzei: “Atkāpieties nost no šo bezdievīgo vīru teltīm un nepieskarieties ne pie kā, kas viņiem pieder, lai arī jūs neejat bojā visu viņu grēku dēļ!”

Un tie visapkārt atkāpās nost no Koraha, Datana un Abirāma mājokļiem, bet Datans un Abirāms bija iznākuši savu telšu durvīs līdz ar savām sievām un saviem lieliem un maziem bērniem. Un Mozus sacīja: “Ar šo pašu jūs atzīsit, ka Tas Kungs ir mani sūtījis, lai es visus šos darbus padarītu, un ne no mana paša sirdsprāta: ja šie te mirs, kā mirst visi cilvēki, un tiks piemeklēti, kā tiek piemeklēti visi cilvēki, tad Tas Kungs mani nav sūtījis; bet, ja Tas Kungs ko jaunu rādīs, ko Viņš vēl līdz šim nav rādījis, un zeme atvērs savu muti, un tā tos aprīs līdz ar visu, kas tiem pieder, ka tie dzīvi nogrimst ellē, tad tikai ar šo jūs atzīsit, ka šie vīri ir To Kungu nicinājuši!”

Un notika, tiklīdz viņš šos vārdus bija beidzis runāt, tad zeme, uz kuras tie stāvēja, pāršķēlās, un zeme atdarīja savu muti un aprija viņus un viņu namus, kā arī visus cilvēkus, kas bija pie Koraha, un visu šo cilvēku mantu līdz ar viņiem. Un tie dzīvi nogrima ellē ar visu, kas tiem piederēja, un zeme atkal aiz tiem aizvērās, un tie aizgāja bojā, pazuzdami no draudzes vidus.

Bet viss Israēls, kas bija viņiem visapkārt, bēga, viņiem brēcot, sacīdami, ka tik arī mūs neaprij zeme! Un no Tā Kunga izgāja uguns un aprija divi simti piecdesmit vīrus, kas bija pienesuši kvēpināmo.

Esam dzirdējuši, ka svētie Raksti ar Rakstiem skaidrojami. Iemesls ir viens – cilvēks nevar spriest par Dievu, Dieva darbiem vai Dieva gribu pēc savas izpratnes, sajūtām vai izvērtējot situāciju. Dieva pravietis ir tas uz ko Dievs runājis; Dievbijīgs ir tas, kas klausa Dieva pavēlēm, nevis tas, kas izskatās dievbijīgs, izklausās loģiskāks vai klausītājam tīkamāks.

Pareizi Salamans saka: “Netaisnais taisnajam šķiet negantība esam, un taisna ceļa gājējs ir negantība bezdievim.” (Sal.pam.29:27 )

Lai arī katram no viņiem ir sava taisnība, bet izšķirošais ir tas, kurš ir Dieva pusē (kā bērnu spēlē: “akmentiņ lec” būtiski ir tas, kurš to tiešām ir savās rokās saņēmis). Tāda ar ir pamata atšķirība starp pravieti un viltus pravieti; tāda ir atšķirība starp īsti ticīgo un maldiem ticošo.

Skarbi var šķist Mozus teiktais: “Ejiet jel nost no šo ļauno vīru telts un nepieskarieties nekam, kas pieder viņiem, ka jūs netiekat aizrauti līdzi viņu grēkiem!” (4.Moz.16:26) Taču skaidrs, ka tas tiek teikts tautas glābšanai, nevis pazudināšanai. Katrs, kas tic, ka Mozus ir Dieva pravietis, tas arī klausīs viņa teiktajam, nepaliks šaubās un būs spiests mukt no dumpīgajiem šķeltniekiem. Nepaklausīgais ies bojā kopā ar spītīgo, slinko, un ļauno apšaubītāju, bet pasargāts būs tas, kas Dieva vārdam nav kavējies paklausīt.

Tā Dieva pravietis izglābj tautu. Tā tiek izglābta tā draudzes daļa, kas ticību Dievam paturējuši.

Varbūt kādam šis varētu kalpot kā skaidrojums esošai situācijai un jautājumam: “kāpēc kristieši nošķīrās no jūdiem, kāpēc savulaik ortodoksie un luterāņi nošķīrās no Romas katoļiem vai kāpēc KLB ir nošķīrusies no LELB”.

Kristīgās draudzes aizsākumos Pāvils runāja: “… es dzirdu, ka jūsu draudzes sanāksmēs notiekot šķelšanās, ko es pa daļai arī ticu. Novirzieniem arī jābūt, lai taptu redzami jūsu starpā ticībā rūdītie.” (1.Kor. 11:18)

Luterāņi cauri gadsimtu simtiem nav neko daudz šķēlušies, jo pateicoties Lutera un tā laika Kristus mācekļu atstātajam mantojumam, turējušies pie Vienprātības grāmatas, kas satur tīru kristīgo mācību, saskaņā ar svētajiem Rakstiem un apustuļu ticības apliecībām.

Pēdējo laiku notikumi Latvijā rāda, ka ir šķelšanās arī luterāņu starpā. Gribētos pavirši spriest, ka atšķeļas sīkas kopienas, kas nav mierā ar Luterāņu ticības apliecībām un ka kopumā situācija neapdraud luterismu Latvijā un viss būtum kārtībā. Par nožēlu iemesls ir gaužām pretējs, jo galvenais latviešu luterisma vārda nesējs – LELB, tikai formāli patur Luterāņu ticības apliecības, bet tiem, kas grib pēc tām dzīvot, nākas aiziet.

Esam dzirdējuši, ka svētie Raksti ar Rakstiem skaidrojami. Kristietim tas ir dabiski pieņemams, jo Dievs viņam ir augstākā autoritāte, un Bībele ir iemiesotā Dieva vārda – Kristus atspoguļojums. Svētīgam ticīgajam tā ir tikpat reāla pieredze, kā Jēzus rokas-spiediens (kauču drukātā veidā taustāms).

Cilvēkam ar vairāk vai mazāk attīstītu filozofisku domāšanas piegājienu, izklausīsies nožēlojami pieņemt kāda jēdziena skaidrojumu ar tukšu argumentu: “tas ir tā, jo tā tas ir”.

Ko darīt, ka laicīgajam cilvēkam Bībele ir laicīga grāmata (pat ja tā runātu par pārlaicīgām tēmām). Tāpat Luterāņu Vienprātības Grāmata vienam būs ieteicamās literatūras saraksta beidzamais ieraksts, citam sausa vēsturiska informācija, bet kādam kļūs par drošu un stabilu vecākā brāļa plecu.

Nevienu nevaram apsūdzēt par to, ka viņš atklāti runā ko domā un tā arī savu ticību atspoguļo ar: “neticu, …kamēr nevaru pārliecināties”. Un ja Kristus nav mūs sūtījis lauzt kāda ticību, bet sludināt visu kā stāv rakstīts, tad nu izmantosim katru iespēju pamācīt tos, kuri paši labi visu zina (arī to, ka viņiem ir taisnība).

Citādi ir ar tiem, kuri jau ir pazīstami ar Bībeles nesto Evaņģēliju. Te nu būs muļķīgi vēlreiz izspēlēt iepazīstināšanas procedūru. Kas jau ir nosaukts Kristus vārdā – kristietis, no tā mēs sagaidām atbilstošu (adekvātu) attieksmi pret svētajiem Rakstiem. Kurš grib saukties par luterāni – lūdzu dariet to, bet ne jau tikai nosaukuma pēc tu tāds būsi.

Tāds, kurš gan saucās kristietis, bet neseko Kristum (nepieņem visu Bībeli 1:1 kā stāv rakstīts); tāds nav kristieša vārda cienīgs. Tamdēļ es esmu atmetis (visus neveiksmei lemtos) mēģinājumus pārliecināt tos, kuri paši labi zina, ka viņiem nav taisnība.

Tiem, kuriem ir sava iekšējā pretruna ar Dievu, nekādi mani argumenti nepalīdzēs. Viņu atbilde labākajā gadījumā būs tipa: “…ja jau es pats to nezinu, tad kas tu tāds būtu, ka mani varēsi pamācīt…”

Vienīgais ko mēs varam darīt pie šāda tipa situācijas ir – nošķirties. Vienu otru reizi pabrīdinājis, atstāji tādu Dieva ziņā. Ja Dieva sods, kas pār to nāks, nepiespiedīs viņu pašu atgriezties no maldu ceļa, tad viņš vismaz kalpos par uzskates līdzekli un biedinājumu šaubīgajiem.

“.Ēliāba dēli bija: Nemuēls, Datans un Abirāms. Un tie bija tie paši Datans un Abirāms, kas bija draudzes sasaucēji un Koraha pulkā sacēlās pret Mozu un Āronu; tad viņi sacēlās arī pret To Kungu. Un toreiz zeme atdarīja savu muti un tos aprija kopā ar Korahu līdz ar viņa pulku. Toreiz uguns aprija divi simti piecdesmit vīrus, un tie kļuva par biedinājuma zīmi. Bet Koraha dēli neizmira.” (4.Moz. 26:9-11)