Kurš cilvēku priekšā piesauc par liecinieku Dievu, tas pats ir pakļauts Dieva tiesai
« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »
“Jūs vēl esat dzirdējuši, ka vecajiem sacīts (3.Moz.19,12; 4.Moz.30,3): tev nebūs nepatiesi zvērēt, bet Tam Kungam turēt, ko tu zvērēdams solījis. Bet Es jums saku: jums pavisam nebūs zvērēt; ne pie debesīm, jo tās ir Dieva goda krēsls, nedz pie zemes, jo tā ir Viņa kāju pamesls, nedz pie Jeruzalemes, jo tā ir lielā ķēniņa pilsēta. Tev arī nebūs zvērēt pie savas galvas, jo tu nespēj padarīt ne vienu vienīgu matu ne baltu, ne melnu. Bet jūsu vārdi lai ir: jā, jā! nē, nē! Kas pāri par to, tas ir no ļauna.” [Mt.5:33-37]
Jēdziena zvērests sakarā mēs vispirms iedomājamies asertorisko liecinieka zvērestu tiesas priekšā, ar kuru tiek saistoši apstiprināts, kas ir noticis, vai arī promisorisko kalpošanas dienesta zvērestu, ar kuru apsola nākotnē izpildīt noteiktus uzdevumus un ievērot noteikumus. Uz to tādēļ arī vispirms attiecas grūtības un iebildes saistībā ar Jēzus kategorisko zvēresta aizliegumu saviem mācekļiem. Taču šīs īpašās zvēresta funkciju formas netiek atgādinātas ne šajā ceturtajā antitēzē , ne Mt.23:16-22 vai Jēk.5:12, bet gan zvērests aptver katru apliecinājuma, apstiprinājuma, solījuma formu (Ps.50:14; 4.Moz.30:3 u.t.; 5.Moz.23:22 u.t.; Ap.d.18:18; 21;23), pat arī apvārdošanas (Ap.d.19:13 u.t.) un nolādēšanas formu, kur Dievs tiek piesaukts par liecinieku un soģi. Tādas formas vispirms ir, piemēram, daudzi ikdienas valodā apzvērēšanai vai nolādēšanai lietoti izteicieni, kas eksplicīti vai implicīti ietver [Dieva vai velna] piesaukšanu: “ja esmu godīgs”, “[Pa]rauj velns!”, “nolādēts”, “Dieva vārds”, “Ak, Dievs!” vai “Ak, debes[i]s!” un vēl daudzas tamlīdzīgas.
Šajā antitēzē runa ir par otro bausli : “Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi velti valkāt, jo Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa Vārdu nelietīgi valkā” (2.Moz.20:7). Uz to attiecas arī Jēk.5:12 brīdinājums: “..ka nekrītat sodā.” Bet runa ir arī par astoto bausli : “Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku”. Tā 3.Moz.19:12 mēs varam lasīt, uz ko attiecas Jēzus vārdi: “Jums nebūs nepatiesi zvērēt pie mana Vārda, ka tu neapgāni sava Dieva Vārdu, — Es esmu Tas Kungs!” Sīr.23:7-20 ar brīdinājumu par mēles apgrēcību ir praktisks komentārs par šo bausli: “Nepieradini savu muti pie zvērēšanas un pie tā, ka tu pastāvīgi nosauc Svētā Vārdu”.
Lutera skaidrojumi Mazajā katehismā pie otrā un astotā baušļa mums rāda šī Jēzus iebilduma plašo lietojumu, kas dziļi iesniedzas mūsu dzīvē un atsedz mūsos vecā cilvēka īstenību.
Jēzus iebildums pret Dieva gribas tradicionālo izpratni un skaidrojumu skar ļaunuma sakni tur, ka zvērot runa nav vienīgi par cilvēka patiesīgumu, kurš izslēdz nepatiesu zvērestu, resp., kuram jāietekmē tiesa; runa pamatā vairāk ir par Dieva Vārdu [Namen], varu un godu. Pat tur, kur Dieva Vārds netiek pieminēts, piesaucot “debesis un zemi”, Jeruzalemi un paša “galvu”, runa ir par Dievu. Jo Dievs valda pār savu radību un nosaka to, kā to rāda pēdējais piemērs, līdz pat matu krāsai un to skaitam (sal.Mt.10:30; Lk.12:7; 1.Sam.14:45). Bet, ja viss tā līdz pēdējam sīkumam noteikts pēc Dieva prāta un ir Viņa rokā, tad tā ir gan Dieva Vārda nelietīga valkāšana, gan Viņa varas un goda aizskārums, ja mēs, lai gūtu apstiprinājumu pašu atziņām un nolūkam, atsaucamies uz Viņa vārdu un gribam piesaistīt Viņu par savu liecinieku.
Pozitīvi formulējot, tas izsaka: “Bet jūsu vārdi lai ir: jā,jā! nē, nē! Kas pāri par to, tas ir no ļauna”. Ar to tiek izslēgta, pēc otrā baušļa, Dieva Vārda nelietīga valkāšana un, pēc astotā baušļa, nepareiza liecība un meli. Tas, ka jā jābūt jā un nē jābūt nē, izslēdz jebkuru vārdisku daudznozīmību, divdomību un neīstumu, nepatiesību un līdz ar to arī jebkuru iedomājamu atšķirību starp to, ko domā sirds un ko saka mute. Tas atbilst Rom.10:10 aprakstītajai saskaņai starp ticību sirdī un apliecinājumu ar muti. Bet tas rodas tajā sirds atjaunošanā, kas ir Gara dāvana jaunajā derībā.
Pēc tam, kad esam apcerējuši jomu, kurā ir spēkā šie baušļi un pamatojums Jēzus iebildumiem pret valdošo uzskatu un praksi, pievērsīsimies beidzot praktiskajām konsekvencēm, no kurām rodas dažas iebildes pret un šaubas par Kunga vārdu.
Jau Svētajos Rakstos ir daudzi piemēri, kad bez kādas šaubīšanās tiek dots zvērests: Dievs zvēr pie sevis paša, un tas attiecas (piem., Ebr.6:13, 16; 7:20; 1.Moz.22:16; 50:24 u.c.) uz Dieva būtībā un dzīvē dibināto Viņa derības apsolījuma nesatricināmību. Dieva vārds un darbs nevar tapt šķirti; tas ir mūsu ticības pamatu pamats.
Bet ir arī daudz tādu izteikumu, kuros apustulis Pāvils tam, ko viņš Dieva vārdā un uzdevumā saka un dara, par liecinieku piesauc Dievu: 1.Tes.2:5, 10; Rom.1:9; Fil.1:8; 2.Kor.1,23; 11,10.31; Ef.4,17; 1.Tes.5,27; 2.Kor.2,17, vai arī Pāvila svinīgā apsolīšanās Ap.d.18:18. Tad mums vēl ir briesmīgais Hēroda piemērs, kad viņa vieglprātīgi dotais solījums, ko viņš zvērēdams bija devis kādās jautrās dzimšanas dienas svinībās, bija maksājis galvu Jānim Kristītājam (Mt.14:6-12; Mk.6:21-29). Tam, kā Jūda nodeva Jēzu augstajiem priesteriem, pēc Lk.22:6, ir promisoriska zvēresta forma, un Pētera aizliegšana ir saistīta ar zvērēšanu, lādēšanos un dievošanos (Mk.14:66 u.t.; Mt.26:69 u.t.; Lk.22:56 u.t.).
Bet vai šajos trīs piemēros ar Hērodu, Jūdu un Pēteri nav raksturīgs tas, kādā veidā visos tajos nemaldīgi tiek īstenots Dieva pestīšanas plāns, kad Dievs izpilda to, ko Viņš apsolījis darīt? To arī šāda zvērēšana ne aizkavē, ne sekmē. Bet ar sevis nolādēšanu saistītā Pētera aizliegšana parāda robežas tai tiesai, uz kuru skaidri norādīts Jēk.5:12, un arī Kunga žēlastību, kurš atved atpakaļ aizliedzēju un dod viņam jaunus uzdevumus.
Bet, ja paturam prātā Rakstu vienību un Kunga vārdu skaidrību, no šīm Rakstu vietām nav secināms kaut kāds izņēmums; jo tas reizē nozīmētu izdzēst to skaidrību, kāda iezīmē Debesu valstības un Dieva tiesas lēmuma robežas. Turpretī Dieva un cilvēku priekšā jāpastāv jā un nē skaidrībai, viennozīmībai.
“Kas pāri par to, tas ir no ļauna” (37. p.) — un tieši tur, kur valda šis ļaunums, zvēresti un solījumi tiek pieprasīti un doti. Kristus māceklim nav jāzvēr, jo viņam tas nav nepieciešams, kad viņš apliecina savu piederību Kristum. Tiesiski mums šodien ir iespēja atteikties no reliģiskas formas zvēresta. Bet būtu vērts apdomāt, vai publiska Kristus apliecināšana prasību pēc zvēresta nedara lieku. Tas, protams, ir spēkā tad, ja kristieši atzīst sevi par tādiem, apliecinot Kristu. Varētu būt, ka mēs šeit paši sevī, savā ticībā pamanām šo to neīstu. Zvērestā, ja to izprot pareizi, Dievs tiek piesaukts par liecinieku un tiesnesi. Bet Kristus Vārds [Name] tiek apliecināts un piesaukts, tāpēc ka Kristus mūs glābj no Dieva tiesas: “Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana” (Rom.10:10).
Meli aizvien ir saistīti ar bailēm par noteiktām sekām, no kurām mēs gribam izvairīties. Apzvērēšana, lai kāda veida tā arī būtu, padara Dievu par mūsu taisnīguma līdzekli, kamēr jaunajam cilvēkam, Dieva bērnam, var būt tikai tā, ka vārds un darbi, sirds un mute ir viens. Attiecināts uz cilvēku netaisnīgumu, zvērests tāpēc ar visu, kas pie tā piederas, aizvien ir neticības manifestācija pie un starp mums, cilvēkiem. Kur valda grēks, tur vajadzīgs zvērests, kur darbojas žēlastība, zvērests ir grēks.
Kungs, “neatrauj pavisam manai mutei patiesības vārdu, jo es gaidu uz Tavām tiesām!” (Ps.119:43).
“Māci man, Kungs, Tavu ceļu, lai es staigāju Tavā patiesībā; noskaņo manu sirdi visnotaļ tā, lai es Tavu vārdu bītos!” (Ps.86:11). Āmen.
Ieskaties